Uldis Šmits: Jauna situācija Eiropā? 0
Parīzes diplomātijas princips, ka vajag “runāt ar visiem”, nu ir ticis attiecināts arī uz Poliju, kur nesen oficiālā vizītē ieradās Emanuels Makrons. Agrākos Varšavai adresētos skaļos pārmetumus Elizejas pils tagad pieklusinājusi, jo uzskata par svarīgāku atzinumu, ka “neviena Eiropas lielā tēma nav virzāma bez Polijas”. Makrons izteica vēlējumu, lai viņa vizīte kļūst par “īstu pavērsienu” arī divpusējās attiecībās, ņemot vērā “lomu, ko mēs varam kopīgi uzņemties rītdienas Eiropā”.
Savukārt poļu politiķi sliecās saskatīt Francijas prezidenta vizītē zināmu saistību ar breksitu un neslēpj ambīcijas, ka Polija kaut kādā mērā varētu Eiropas Savienībā ieņemt aizgājušās Apvienotās Karalistes vietu. Nenoliedzami, Polijas īpatsvars ES par pakāpi pieaug – tā ir piektā lielākā dalībvalsts iedzīvotāju skaita ziņā un sestajā vietā pēc iekšzemes kopprodukta. Nerunājot par vairāk vai mazāk pamatotām pretenzijām uz Austrumeiropas reģionālās lielvaras statusu.
Patiešām pastāv virkne “lielo tēmu”, kuru sakarā Parīze drīzāk atradīs atbalstu Varšavā nekā savulaik Londonā un šobrīd Berlīnē.
Galvenā no tām ir vēlme saglabāt pienācīgu finansējumu Eiropas kopējai lauksaimniecības politikai, par ko norit strīdi, apspriežot nākamo daudzgadu finanšu shēmu jeb t.s. daudzgadu budžetu (2021–2027). Parīzei ir izdevīga arī Varšavas nostāja, ka Polijai grūti sasniedzamā klimatneitralitāte (siltumnīcefekta gāzu emisijas neto nulles līmenis) daļēji panākama, pakāpeniski aizstājot ogļu elektrostaciju ražoto jaudu ar atomenerģiju, un franču speciālisti jau solījuši sniegt palīdzīgu roku šajā viņiem ienesīgajā, kaut no vides ilgtspējas viedokļa diezgan apšaubāmajā pasākumā.
Turklāt poļi ir Francijas militārās rūpniecības produkcijas potenciāli noņēmēji, lai gan līdz šim devuši priekšroku amerikāņu ražojumiem un nupat vēl noslēguši 4,6 miljardus dolāru vērtu līgumu ar Vašingtonu par 32 kaujas lidmašīnu F-35 iegādi.
Eiropas aizsardzības industrijas un, pats galvenais, aizsardzības spēju nopietnas attīstīšanas gadījumā Polija, ja arī nevar aizvietot britus, tomēr iegūs pirmšķirīgu nozīmi, bet NATO ietvaros faktiski jau ir svarīgākais bastions Eiropā.
No kura tieši atkarīga Baltijas valstu drošība.
Tāpēc Parīzes sava veida izlīgums ar Varšavu un ciešāka sadarbība, ko veicinās Veimāras trīsstūra – Vācijas, Francijas un Polijas vadītāju apspriežu – iecerētā atjaunošana, ir apsveicamas pārmaiņas. Aizsardzības jomā tās varētu izpausties, piemēram, baltiešiem un poļiem tik nepieciešamās tā dēvētās militārās Šengenas jeb bruņoto spēku pārvietošanas iespēju uzlabojumu īstenošanā.
Makrons, varbūt atcerēdamies polemiku, kas sekoja viņa izteikumiem par stāvokli NATO, uzsvēra, ka “Francija ir pilnībā iesaistījusies Ziemeļatlantijas aliansē un tās austrumu flanga drošības uzturēšanā”, kurā, viņš sacīja, piedalās pāri par 4000 franču karavīru.
Tikpat neizbēgami nācās piesaukt vēsturi, kurai Makrons pārsvarā pievērsās Jagaiļa universitātē Krakovā, kur cita starpā izteicās, ka vēsture jāaizstāv pret falsifikācijas mēģinājumiem, un saskatīja risku Kremļa vēlmēs pa jaunam interpretēt Otrā pasaules kara izraisīšanās apstākļus, “noliegt realitāti” un “uzvelt vainu poļu tautai”.
Krakovas runu klātesošie studenti, jādomā, paturēs labā atmiņā – gan varas partijai “Likums un taisnīgums” un valdībai adresēto mazliet aizplīvuroto kritiku (tiekoties ar augstākajām amatpersonām aiztaupītu), gan pagātnes tekstos smeltos atzinumus, tajā skaitā kādreizējo Šarla de Golla pareģojumu, ka poļi padomju jūgu nokratīs.
Vai Jāņa Pāvila II leģendāro aicinājumu “nebaidieties!”, ko Makrons pielāgoja nākotnes redzējumam.
Francijas valsts galva tāpat atcerējās Eiropas Savienības lielo (2004. gada) paplašināšanos, kas īstenībā bija Eiropas atkalapvienošanās, kuru rietumeiropieši neesot pienācīgi novērtējuši… Un šodien Makrona apceres cienīgs būtu arī jautājums, kad pārstās baidīties viņi.
