Kultūra
Literatūra

“Cilvēciskums ir dzīves lielākā vērtība.” Ciemos pie rakstnieces Ilzes Indrānes1


Ilze Indrāne: “Nekad dzīvē neko neesmu uzdrošinājusies rakstīt tāpat vien. Viss nācis virsū un prasījies izliekams uz papīra kā negaiss vai gubu mākoņi.”
Ilze Indrāne: “Nekad dzīvē neko neesmu uzdrošinājusies rakstīt tāpat vien. Viss nācis virsū un prasījies izliekams uz papīra kā negaiss vai gubu mākoņi.”
Publicitātes foto

Par iemeslu doties ciemos pie 93 gadu vecumu sasniegušās rakstnieces Ilzes Indrānes “LA” kalpoja redakcijai atsūtītā Madonas novada biedrības “Nigeste” vadītājas Ingunas Rogas-Saulītes vēstule, ar kuru viņa aicina atsaukties rakstnieces skolēnus un iesaistīties projektā “Indrāne” ar mērķi dokumentēt un godināt viņas mūža devumu.

Latviešu valodas skolotāja, skolas direktore, rakstniece un dramaturģe Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece, dzimusi Liepiņa, pasaulē nākusi 1927. gadā. Pedagoģes darbā strādājusi Mārcienas pamatskolā, direktores amatā atjaunojusi skolas darbību Kusā, kur par nepakļaušanos varai atbrīvota no amata.

Sākot strādāt Praulienas pamatskolā, nopietni pievērsusies rakstīšanai. Viņas radošais mantojums ir septiņi romāni – “Lazdu laipa”, “Aisma”, “Ūdensnesējs”, “Cepure ar kastaņiem”, “Zemesvēzi dzirdēt”, “Dievsunīši” un “Putnu stunda”, četri īsprozas krājumi, deviņas bērnu grāmatas, četras lugas, kinofilmas “Liktenim spītējot” scenārijs.

Viņas pēdējais stāstu krājums ir 2012. gadā klajā laistais “Divpadsmit logi”, ko veido neuzrakstītu romānu divpadsmit fragmenti. Tajā pašā gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas kultūrā un izcilu radošā mūža ieguldījumu mūsdienu latviešu literatūrā rakstniece saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

Lai spēlē Ievai līdzīga…

Tā kā iecerēts par rakstnieci veidot dokumentālu filmu ar spēlfilmas elementiem, Ilzei Indrānei ievaicājos, kura aktrise varētu atveidot viņu jaunībā vai brieduma gados? Mirkli padomājusi, rakstniece palūkojas te uz savu meitu Ievu, te mazmeitu Leldi:

“Kāda no viņām ir līdzīga, abās ir mans temperaments un pasaules skatījums!”

Vēl nesen, līdz deviņdesmit gadu vecumam, Ilze Indrāne visu gadu dzīvoja savās “Lejaszīlēs” Madonas pusē.

Jautāta par māju vārdu, rakstniece teic: “Tas ir sens… Atceros, kā mēs abi ar Rūdolfu (rakstnieces vīrs Rūdolfs Baltaisvilks. – V. K.) braucām meklēt dzimtas mājas, un tās “Lejaszīles” tikpat labi varētu būt arī “Kalnuzīles”, jo še nav Zemgales līdzenumu, bet kalni, kā jau visapkārt Madonai, kur Vestiena, Bērzaine, mana dzimtā puse… Un no ozolu birzs zīles pakšķēdamas krita uz mājas jumta…”

Labi, ka tagad tikai pagalms un pāris ēku “Lejaszīles” šķir no rakstnieces dēla Jura Jātnieka mājām.

Bet nu jau trešo gadu aukstākos mēnešus no vēsāka rudens līdz siltākam pavasarim rakstniece pavada pie savas meitas mākslinieces Ievas Jātnieces Jēkabpils novada Rubenes pagasta “Mežmārās”.

Lai uz laiku turp pārceltos, bija vajadzīgs pamatots iemesls, jo – kā tad Ieva viena?

Tagad, braucot pa meža ceļu, jau pa gabalu redzēs logā gaismu, tātad mamma gaida mājās…

Šajā apkārtnē savu īpašumu kopā ar vīru iegādājusies arī rakstnieces mazmeita Lelde Uzkure. Tās ir senas lauku mājas, kas prasa remontu, bet vārds jau ir – “Medūres”. Jo medus ir kaut kas salds, bet dūre – kaut kas stiprs.

Kad vecāmamma braukusi līdzi māju lūkot, viņai nosāpējusi sirds – kāds apkārtnē milzīgs tukšums, tik daudz pamestu māju… Cilvēku nav!

Bet rakstniece pati šajā ziņā bagāta un laimīga. Viņai ir veseli desmit tuvinieki, kam līdzi just – meitai Ievai trīs bērni un viens mazbērns, dēlam Jurim četri bērni.

Iespējams, visvairāk no vecmāmiņas pārmantots tieši Leldē,

kura beigusi filologus un strādā Raiņa muzejā Tadenavā. “Varbūt tā bija mana doma, kas tevi muzejā ievirzīja, varbūt no manis tā sapratne, ka tautas mantas jāglabā?” pie mazmeitas vēršas rakstniece Ilze Indrāne.

Rakstīšana un skābēti kāposti

Bet mani interesē, kā Ilzei Indrānei izdevies savienot skolotājas darbu, pašas bērnu audzināšanu un rakstīšanu.

Ilze Indrāne stāsta: “Man patika skolotājas darbs, arī dzimtā man skolotāji. Bet rakstīšana bija brīnišķa atelpa no skolas nebēdņiem un viņu palaidnībām. Kad aizej mājās, paturi prātā, kas uz sirds, un liec uz papīra.

Rakstīšanai jābūt tādai, kas tevi pašu aizrauj un sajūsmina.

Ja maniem bērniem kas pietrūcis, to esmu ielikusi grāmatu vākos.

Bet man bija labs tētis, viņiem vectētiņš, es jutos droša un laimīga, ka bērniem gana bagātīga bērnība, kaut reizēm viņus redzēju tikai pa logu un pie pusdienu vai vakariņu galda.

Vēl rakstīšanai no svara, cik pats esi personība, cik bagāts savā gatavībā uztvert pasauli un nokratīt bailes, kādas sākumā jau bija arī manī… – es taču tikai lauku skolotāja, ko tad es…”

Pedagoģes gados gājis visādi. Strādājot par Kusas pamatskolas direktori, Undīna Jātniece saņēma skolotāja teicamnieka nozīmi. Tomēr 1956. gadā viņu atbrīvoja no amata par nepakļaušanos varai. Pie vainas bija skābēti kāposti. Tajos laikos skolas direktoram bija gan malka jāgādā, gan citas saimnieciskas rūpes. Revīzija konstatēja lielu iztrūkumu svarā kāpostos. Nevarēja saprast, ka skābējot tiek nosmelti spaiņi ar sulu!

Ilze Indrāne atceras: “Bet var jau būt, ka iemesls bija cits. Domāja, kas šitas meitēns par direktori? Nekāds šausmīgais notikums jau nebija. Man piedāvāja, kur vēlos tālāk strādāt, un es izvēlējos – uz Praulienu! Uz dzimto pusi!”

Romantiķe rakstniecībā un dzīvē

Ilzi Indrāni dēvē par vienu no spilgtākajām romantiskā stila pārstāvēm tā laika rakstniecībā.

No kurienes viņā pašā romantikas izjūta?

“Bet kāpēc es tik labi jūtos meitas mājās “Mežmārās”, te meža ielokā?” rakstniece atbild ar pretjautājumu. “Mans tēvs jūsmoja par mežiem, kādu viņam kā kalpu ļautiņam nekad nebija bijis…

Man visa dzīvē aumaļām bijis gana, kaut izaugu lielas saimes – “Brantu” – mājās vienā kalpu istabiņā, kur sākām trūcīgi un pieticīgi. Bet smēlāmies no tā romantisma, kas bija tēvabrālī un citos skolotājos.”

1963. gadā iznāca romāns “Lazdu laipa”, kas ir uzvests Valmieras teātrī un arī toreizējā Jaunatnes teātrī. Pēc šī romāna Ilze Indrāne pievērsās tikai rakstniecībai un savā ziņā atvadījās no pedagoģes darba, kurā bija aizvadīti divdesmit gadi.

Kā skolotājai izdevies uztaustīt un atklāt romānā tās stīgas, ar kurām lielākoties jaunieši nedalās ar saviem pedagogiem?

Rakstniece tagad saka: “Šī pasaule jāiepazīst ar sajūsmu, jāņem pretī jaunais cilvēks, kurš savā dedzīgumā reizēm lēkā pa skolas solu kā āzis.

Man pašas radīšanas pamatā gūlās tā redzēšana, kā jaunos cilvēkos kūsā dzīvība,

kā viņi aug un mīl, un, lai arī cik trūcīgi kādreiz apstākļi, spēj būt radoši. Nekad dzīvē neko neesmu uzdrošinājusies rakstīt tāpat vien. Viss nācis virsū un prasījies izliekams uz papīra kā negaiss vai gubu mākoņi. Tā bija arī ar romānu “Zemesvēzi dzirdēt”. Liec pēdu melnā zemē un jūti elpu debesīs…”

Ilzes Indrānes meita Ieva piebilst, tas esot viņas mīļākais mammas romāns, kā augstā dziesma Latvijai kurā viņa saskatot arī savu dzimtu.

Jautāju, ko rakstniece sagaida mūsu literatūrā šodien.

“Literatūra ir tā pasaule, kurā meklēju lielumu, vērienu, ciešākas saites ar augstāku garīgo pasauli,” saka I. Indrāne.

“Sižetiskie notikumi cauri laikmetiem, kas saistīti ar izsūtīšanām, trimdu, vācu laiku, padomju okupāciju, ir gan klumburējoši, gan spilgti un lieliski, to jau papilnam, bet es arvien literatūrā gaidu stāstus, kas izgaismo mūsu vēsturi, atklāj cilvēka personības veidošanos, arvien meklēju dziļos garīgos slāņus. Un te nav nekāda sakara ar baznīcu vai reliģiju.”

Pie Ilzes Indrānes pašas mīlestība atnāca ne vairs visagrākajā jaunībā. Bija ap trīsdesmit, kad saskatījās ar aktieri un režisoru Rūdolfu Baltaisvilku, kas bija par viņu divdesmit četrus gadus vecāks.

Kā atceras meita Ieva Jātniece, ar bērniem lielākoties kopā bijusi mamma, bet tēvs ziemā dzīvojis Ventspilī, kur vadījis Tautas teātri: “Mamma bija pie zemes, bet tēvs mūsu dzīvē iešāvās kā spoža raķete. Automašīnai viņš sēdēja pie stūres līdz deviņdesmit gadu vecumam un nokrita ar insultu uz skatuves mēģinājuma laikā, kā viņš arī būtu vēlējies…”

Rūdolfs Baltaisvilks no dzīves šķīrās deviņdesmit divu gadu vecumā 1995. gadā.

Tagad Ilzes Indrānes mīļākie svētki ir laiks, kad bērziem sāk tecēt sulas, jo tad koku galotnes skatoties debesīs.

“Un 23. aprīlis ir mana dzimšanas diena,” saka rakstniece. “Tā lielākā dzīves vērtība ir pati dzīvība un cilvēciskums cilvēkos. To vajag saglabāt, lai kādi arī būtu laiki. Nesakiet cits citam rūgtus vārdus, meklējiet labos.”

Atvadoties rakstniece man sniedz kreiso roku. Labās pirkstu locītavas lielos mezglos, samocītas. Tas no rakstīšanas, viņa piebilst. Bet ik rītu roka tik un tā sniedzas pēc rūtiņu klades dzeltenos vākos. Tajā Ilze Indrāne raksta savas piezīmes.

Lūk, viens no pēdējiem ierakstiem: “Zīlīt, Alīsiņ (tā sauca rakstnieces krustmāti), tu trīsreiz logā meties, baltu vaigu zibināji, zaļus spārnus stiklam kļāvi, vai glāstīji vai mierināji?” Rakstniece ir pārliecināta, ka tuvie cilvēki nekur tālu projām neaiziet, kaut arī ikdienā viņu vairs nav blakus.

Projekta “Indrāne” trīs aktivitātes

* Top dokumentālā filma ar spēlfilmas elementiem. Ideja – ļaut sajust izcilas personības mūžu, nojaust ticību, kam Indrāne ir sekojusi.

* Tiek gatavota grāmata “Indrānes divpadsmit dārgumi” komplektā ar interaktīvu, radošu spēli bērniem un jauniešiem no 12 gadu vecuma par rakstnieces Indrānes mūžu. Plānots rast iespēju šo komplektu dāvināt visām 711 Latvijas vispārizglītojošām skolām.

* Madonas novada biedrība “Nigeste” meklē kā Ilzes Indrānes/Undīnas Jātnieces skolēnus, tā arī tos, kuriem viņa kļuvusi par dzīves skolotāju kādā noteiktā laika nogrieznī. Gaida jūsu atmiņu stāstus, lai kopīgi šķetinātu likteņa līkločus, kā arī pilnveidotu materi­ālu, kas tiks izmantots grāmatas un dokumentālās filmas izveidē.

Saistītie raksti

* Lūgums pieteikties elektroniski – izpildot mājas lapā “www.nigeste.net” sadaļā “Aktuālie projekti”

“Meklējam Indrānes skolēnus” redzamo veidlapu vai atsūtot savu atmiņu stāstu pēc adreses: “Biedrība “Nigeste””, Kalnāji, Aronas pagasts, Madonas novads, LV-4847.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Soctīklos atgriežas Brīvības cīņu dalībnieka Emīla Pudeļa dienasgrāmata
10 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. “Operdziedātāji šobrīd ir lieliskā formā!” Kā vingrinās LNOB solisti?
11 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO: Par godu 1. aprīlim tapis klips “Šausmas operā”
12 stundas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni?
Intervija 56 minūtes
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts jau kopumā 52 pašvaldībās: jauni saslimšanas gadījumi Baldones un Valkas novados
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumus finansēs no valsts budžeta
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vācija plāno pagarināt koronavīrusa dēļ noteiktos ierobežojumus līdz 19.aprīlim
32 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Dabā
FOTO. Izcēlies kūlas ugunsgrēks ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni
1 stunda