Juris Lorencs: Čivinātāju kampaņa Rīgas domes vēlēšanās. Patiešām, ir pienākuši jauni laiki! 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no pārsteigumiem nesenajās Rīgas domes vēlēšanās – zemā vēlētāju aktivitāte. Savas tiesības balsot izmantoja vien 40,6% balsstiesīgo Rīgas iedzīvotāju.
Vienlaikus mani personīgie vērojumi liecina, ka šoreiz vēlētājs bija īpaši motivēts. Daži paziņas rīdzinieki speciāli brauca no Užavas, Liepājas, Rojas un Vecpiebalgas, lai tikai nobalsotu.
Nejaušās sarunās un telefona zvanos cilvēki it kā cita starpā man atgādināja, ka obligāti jāiet balsot. Tendenci ievērojis arī prezidents Egils Levits, viņš izteicies, ka “šoreiz uz vēlēšanām devās tikai motivētākie vēlētāji, un tas arī atspoguļojas rezultātos”.
Šiem aktīvistiem (labā nozīmē) bija viens mērķis – nelaist pie varas “tos tur”, “ušakoviešus” jeb “vecos”. Savu viņi panāca, vara Rīgā ir nomainīta.
Bet mani vairāk interesē, kā cilvēki pieņēma lēmumu, par kuru sarakstu balsot. Neviens no jau pieminētajiem paziņām, kuri no reģioniem mēroja ceļu uz Rīgu, nav kādas partijas biedrs. Viņi nelasa avīzes un pēdējos gados tikpat kā vairs neskatās televīziju.
Tas, kas viņu redzeslokā vēl palicis no “tradicionālajiem” medijiem – žurnāli. Tikpat kā visa informācija un izklaide tiek iegūta internetā – filmas, koncerti, dievkalpojumi, ceļojumu blogi, grāmatas, ziņas.
Varētu domāt, ka interneta portāli viņiem piedāvā lielisku iespēju iepazīties ar politisko partiju piedāvājumu.
Tā arī ir. Bet ir vēl citi, daudz uzticamāki, drošāki un interesantāki (vismaz maniem paziņām tā šķiet) mediji – sociālie tīkli. Un tad pēkšņi izrādās, ka žurnālistes A, bijušā Ministru prezidenta padomnieka B vai sociologa C ierakstiem “Twitter” vai “Facebook” kontos ir daudz lielāka ietekme nekā plakātiem ielās, reklāmām televīzijā vai pastkastītē samestiem bukletiem.
Es to sauktu par “čivinātāju kampaņu”, jo angļu valodā vārds “tweet” nozīmē “čivināt”. Tas gan nenozīmē, ka “čivināšana” būtu nenopietna.
Politiskās aktivitātes sociālajos tīklos var salīdzināt ar brīvprātīgo darbu. Cilvēki meklē, vāc, apkopo, analizē un interpretē informāciju.
Tas viss prasa zināšanas, pieredzi, laiku un enerģiju. Protams, daļa no informācijas tiek smelta internetā. Ir pat apzīmējums – “dīvāna eksperti”. Taču netrūkst arī patiesi interesanta, oriģināla satura. Personīgi vērojumi, sarunas ar cilvēkiem, asprātīgi salīdzinājumi, pašu uzņemtas fotogrāfijas.
Un nav brīnums, ka dažiem no šiem, kā tagad mēdz teikt, viedokļu līderiem ir tūkstošiem sekotāju. Iespējams, tieši aktivitātes sociālajos tīklos bija viens no “Attīstībai/Par” un “Progresīvo” saraksta panākumiem. Tieši “Progresīvo” deputātu kandidāti sarakstā ir pakāpušies ar plusiņu palīdzību.
Vēl viena liecība – deputāta vietas izmaksas. Aģentūras LETA aprēķini, kas balstīti uz KNAB sniegtajiem partiju priekšvēlēšanu tēriņiem, rāda, ka viena Rīgas domes deputāta mandāta iegūšana visvairāk izmaksājusi Jaunajai konservatīvajai partijai (39 360 eiro), vismazāk – “Attīstībai/Par” un partijas “Progresīvie” sarakstam (7540 eiro). Atliek vien piebilst – KNAB jau neuzskaita brīvprātīgo darbu.
Mēs atrodamies interesantā politikas un mediju vēstures brīdī, kad mainās politisko kampaņu raksturs. Izmaiņas ir tik straujas, ka valstiskās struktūras tām netiek līdzi.
KNAB 28. augustā, piektdien, medijiem paziņoja: “Šodien un rīt ir tā saucamais klusais periods pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Šajās dienās aizliegts izvietot politisko reklāmu, tāpēc, ja tādu redzi vai dzirdi, nekavējoties ziņo KNAB!” Tas nozīmē – saskaņā ar likumu bija aizliegti reklāmas plakāti ielās, apmaksāta reklāma laikrakstos, televīzijā, radio, internetā, aģitācijas bukletu dalīšana utt.
Bet neapmaksāta reklāma internetā, individuālā “čivināšana” jau bija atļauta. Un cilvēki sociālajos tīklos dalījās pārdomās par vēlēšanām.
Izvērtēja kandidātus, kritizēja un slavēja, diemžēl arī apmeloja un nozākāja.
Fotografēja iepriekšējās balsošanas dienās jau aizpildītos biļetenus, aicināja balsot līdzīgi. Tātad iespaidoja vēlēšanu iznākumu. Patiešām, ir pienākuši jauni laiki. Partijām un politiķiem, kuri to nav pamanījuši un sapratuši, atliks vien plātīt rokas, vainot “nekompetento vēlētāju” un pamazām noiet no skatuves.
