Daži fakti par Endzelīnu un kāds fakts, kas par Endzelīnu neizsaka neko, bet par latviešu tautu – pietiekami daudz 0
Autors: Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
Akadēmiķis, profesors, indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības doktors Jānis Endzelīns jeb vienkārši: Endzelīns – mūsu gramatikas un ortografijas tēvs. Šā gada 22. februārī mēs svinam viņa 150. jubileju.
Aiz cieņas pret dižo valodnieku un lai nepieļautu neskaidrības un pārpratumus, rakstā esmu lietojusi Endzelīna izkopto un Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā sekmīgi lietoto pareizrakstību, par kādu lielo Eiropas kultūrtautu valodnieki ir teikušies latviešus pat apskaužam. Savukārt Endzelīna laikabiedru atmiņu citējumos saglabāts autoru stils un viņu izteiksmes īpatnības.
“Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filoloģijas nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savu ceļu paceltu galvu par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam,” tā par Endzelīnu raksta viņa kādreizējā studente Zenta Mauriņa.
“Endzelins’s name needs no introduction” –
Endzelīna vārds neprasa iepazīstināšanu – ar šo īso teikumu iztiek Amerikas žurnāls “Language”, iesākot recenziju par Endzelīna grāmatu.
Leišu valodnieks Būga sauc Endzelīnu par latvju milzi, igauņu valodnieks Ariste – par latviešu tautas lepnumu, arī igauņu – Tērbatas – lepnumu, baltoloģijas lepnumu un pasaules valodniecības lepnumu, amerikāņu lingvists Šmōlstegs – par lielāko baltologu, kāds jebkad dzīvojis. Turklāt Šmōlstegs to raksta gluži nesen – 1990. gadu vidū.
Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš profesoram ir veltījis šādus vārdus:
“Endzelīns vērtējams kā pats izcilākais starptautiski atzītais zinātnieks Latvijas Universitātē visā tās pastāvēšanas laikā.”
Doktora disertāciju Endzelīns aizstāv Pēterburgā 1912. gadā un ir vienīgais latviešu tautības profesors, kas ierodas Rīgā ar Krievijas imperijā* tik ļoti grūti iegūstamo zinātņu doktora grādu.
Docējis Tērbatas un Charkivas universitātē, Latvijas Universitātē pārnāk 1920. gadā un palīdz te noorganizēt filoloģijas fakultāti, uzņemdamies dekāna pienākumus. Taču viņa lielākais nopelns ir baltu filoloģijas nodaļas – tobrīd pasaulē vienīgās – radīšana.
Pēc profesora ierosmes dibināta arī Latviešu valodas krātuve. Jaundzimušajai Latvijai tobrīd nepieciešama izkopta un visās dzīves jomās funkcionēt spējīga valsts valoda, kas aizstātu cittautiešu administratoru valodas.
1922. gadā Latvijā īsteno ortogrāfijas reformu, pie tam arī tīrot literāro valodu no nevajadzīgiem aizguvumiem, noformējot, izkopjot un kuplinot to ar jauniem vārdiem un terminiem. Te vislielākie nopelni (un arī uzbrukumi!) Endzelīnam.
Viņš izveido jauno rakstību – teicamu gan no zinātnes, gan prakses viedokļa.
Tajā Endzelīns iesaka lietot vienkāršus latīņu burtus vāciski čupoto gotisko burtu vietā, patskaņu gaŗumu apzīmēt ar tagad tik pierasto svītriņu virs burta agrāko trejādo un nekonsekventi lietoto zīmju (h, jumtiņa un pusjumtiņa) vietā, divskaņu jaunu apzīmējumu, piemēram, ‘ie’ agrākā ‘ee’ vietā.
Zinātnieks ir spiests piekāpties nespeciālistu viedoklim tikai vienā lietā – divskaņa ‘uo’ apzīmēšanai pa vecam ar ‘o’. Žēl, jo rezultātā mēs tagad neprotam pareizi izrunāt pat paši savus vārdus, vietvārdus un uzvārdus, piemēram, ‘omulīgs’, ‘Grostona’, ‘Tosmare’, ‘Otaņķi’, ‘Dorbe’ utt.
Endzelīns ir sešu akadēmiju – Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas, Čechijas Zinātņu akadēmijas, Nīderlandes Zinātņu akadēmijas, Getingenes zinātņu biedrības, PSRS Zinātņu akadēmijas un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas loceklis, Upsalas un Kaunas (Vītauta Dižā) universitātes goda doktors, Latvijas Universitātes goda biedrs, Tēvzemes balvas (1939), Latvijas PSR Valsts prēmijas (1957) un Ļeņina prēmijas (1958) laureāts, arī daudzu ārvalstu zinātnisko biedrību goda biedrs vai biedrs.
Endzelīna docētie kursi ir baltu filoloģija, latviešu, tāpat leišu valodas zinātniskā gramatika, sanskrits, sanskrita teksti, senirāņu teksti, senīslandiešu teksti, slavu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu pirmvaloda, sensakšu valoda, senlejsvācu valoda, latīņu valodas vēsturiskā gramatika, grieķu dialektoloģija, valodniecisku darbu analīze, Plauta “Mostellaria”, Tacita “Germania”, salīdzināmā valodniecība, latviešu valodas propaideutika jeb ievada kurss, latviešu dialektoloģija.
Lekcijas Endzelīns lasa raiti, bez pierakstiem un grāmatā skatīšanās. Nav brīnums, ka pie viņa papildināties brauc valodnieki no Norvēģijas, Somijas, Lietuvas, Francijas.
Tolaik mēdz teikt: “No Endzelīna atspīd visa universitāte”.
Līdz brīdim, kad 1950. gadā viņu no universitātes neglīti padzen.
Endzelīna vadībā izveidoto latviešu rakstību saukā par “hitleriešu okupācijas laika ortografiju” un prasa “Endzelīna buržuāziski nacionālistiskā bēdīgā mantojuma galīgu iznīcināšanu latviešu rakstībā”.
Polītisku un ignorantisku iemeslu dēļ mūsu rakstību “vienkāršo” pēc padomju Krievijas latviešu trūcīgās un neizkoptās rakstības parauga, ar 1946. un 1957. gada dekrētiem “atceļ” ‘r’ mīkstināšanu, no kam ļogās šaurā un platā ‘e’, ‘ē’ izruna un grimst kultūras valodai nepieciešamais precīzums.
Svešvārdu rakstību pieskaņo krievu izrunai, ne oriģinālam, proti, ievieš pārmaiņas, kas zinātniski nepamatotas un valodas kvalitātei un pastāvēšanai kaitīgas.
Tagad visi gan zina, kā līdzskaņu mija nodrošina to, ka, piemēram, darbības vārdus ‘celt’, ‘velt’ un ‘smelt’ arī vienskaitļa trešajā personā izrunājam ar šauru ‘e’ – viņš ‘ceļ’, ‘veļ’ un ‘smeļ’, bet, kopš mīkstinātais ‘r’ ir atcelts, daudzi ‘dzer’, ‘ber’ un ‘ķer’ ar plato ‘e’, nevis ‘dzeŗ’, ‘beŗ’ un ‘ķeŗ’, kā būtu pareizi.
“Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā,” tā 1940. gada rudenī lekciju kursa sākumā studentiem saka profesors.
Uz jautājumu, kāpēc viņš palicis okupētajā dzimtenē, Endzelīns atbild: “Mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas.”
1943. gadā piedalīties savas septiņdesmit gadu jubilejas svinībās Endzelīns ir ar mieru vien tad, ja tas nemaina viņa lekciju plānu. Bet dažus gadus vēlāk profesors lūdz pirms Lieldienām izlikt paziņojumu, ka lekcijas nenotiks: “Es nekad neesmu Lielajā Piektdienā lekcijas lasījis un nelasīšu arī tagad. Rīt vakarā iešu uz baznīcu.”
Diemžēl ne tikai zinātnieka dzīves laikā, bet arī tagad daudz ir tādu, kas Endzelīna lielumu vēlas mazināt un viņa veikumu pierakstīt pagātnei. Kāpēc?
Uz to trāpīgu atbildi ir sniegusi Endzelīna uzticama skolniece un lietpratīga sekotāja filoloģijas doktore Rasma Grīsle: “Negals tāds, ka šis milzis, lai gan jau sen zem zaļām velēnām guldīts, joprojām traucē. Īsi sakot, traucē diletantiski plandīties pa latviešu valodniecības lauku. Jo viņš tur aris un zemē sējis graudus veselus, būdams un palikdams lietpratībā nepārspēts un polemikās neuzvarēts. To ne visi gribējuši paciest neatriebtu.”
Jā gan, Endzelīna diženums vienos izraisa cieņu un apbrīnu, citos – negantu naidu.
Tos pēdējos kaitina pat Endzelīna diskutēšanas ētika, prasme un lietderība, jo arī šajā jomā viņš bija nepārspējams.
“Lai cik asas kādreiz izvērtās polemikas, Endzelīns pretiniekam nenodara nekādu pārestību, tikai nostāda pretinieku patiesības dažkārt nežēlīgajā gaismā, jo atspēko viņu, lieliski prazdams oponēt un argumentēt, asprātīgi atklāt viltību un nesolidus cīņas paņēmienus, kādus viņš pats nekad nelieto.
Piemēram, principu, ka “elementāra pieklājība prasa, lai polemikā pareizi atstāstām sava pretinieka domas”, Endzelīns pats nekur nav pārkāpis, bet daudzi viņa pretinieki gan,” ar nožēlu secina doktore Grīsle. Un piebilst: “Viņš ir bijīgs pret taisnību un faktiem, bet pilnīgi noraidīgs pret patmīlību – paša un citu.”
Ja oponentam izrādās taisnība, Endzelīns to nekavējoties atzīst. “Nezināt nav kauns, negribēt zināt – tas ir kauns,” viņš mēdz teikt.
Oponentus Endzelīns šķiro. Nefilologus, kas pašgudri uzstājas kā labākzinātāji, irōniski dēvē par “arī-valodniekiem” un diskusijās ar tiem neielaižas.
Pret pamatotu viedokli izturas ar cieņu. Par Pēteri Šmitu saka: “Viņš spriež citādi nekā es, bet nav jaucējs.”
Pie jaucējiem pieskaita E. Blesi, to pašu, kuŗa mudināti divi nevalodnieki – J. Auškāps un A. Tentelis 1938. gadā paraksta aplamniecisku rīkojumu, saskaņā ar kuŗu no latviešu rakstības tiek svītrots mīkstinātais ‘r’. Par laimi tajā reizē šim rīkojumam nav ilgs mūžs. Marta Daugule – pirmā latviešu valodas maģistre – savāc tik daudz parakstu petīcijai par iepriekšējās, valodnieku atzītās rakstības atjaunošanu, ka Ulmanis ir spiets piekāpties.
Diemžēl padomju režīma laikā valodnieciski argumenti vairs netiek ņemti vērā.
Netiek ņemts vērā arī Endzelīna atzinums, ka nopietns valodnieks pats no sevis nedod nekādus likumus, bet tikai novēro, kā tauta runā, un izraugās to, kas ieder rakstu valodā. Aizmirsts ir arī viedais aizrādījums: “Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē.”
Endzelīns ir papildinājis latviešu valodu ar daudziem izloksnēs atrastiem vai jaundarinātiem vārdiem, kā ‘aizstāt’, ‘apgāds’, ‘apkure’, ‘aptumsums’, ‘apvalks’, ‘atbilst’, ‘attieksme’, ‘iestāju’ (eksāmens), ‘ietekme’, ‘ietvars’, ‘ietve’, ‘izcils’, ‘jutoņa’, ‘klātiene’, ‘laimests’, ‘laimēt’, ‘lūgsna’, ‘necils’, ‘neklātiene’, ‘plakne’, ‘raudze’, ‘sūknis’, ‘uzskats’, ‘virsvalks’ u.c.
Dažāds ir bijis Endzelīna darināto vārdu liktenis. Piemēram, vārds ‘labestība’ valodā īsti iedzīvojās tikai pēc tam, kad to bija sācis lietot Imants Ziedonis.
Bibliogrāfijas uzrāda trīsarpus simtus Endzelīna publikāciju, lappušu kopskaits viņa rakstiem un pusotra desmita grāmatām ir gandrīz vienpadsmit tūkstoši. Pie tam Endzelīns ir īstens kodolīgas izteiksmes meistars.
Kā to visu varēja spēt un jaudāt? Atgādināšu profesora formulētas trīs tezes:
I teze. Festina lente! (latīņu ‘steidzies lēnām!’)
II teze. Akrībiju! (grieķu ‘akrībeia’ – rūpība, noteiktība)
III teze. Skopojies vārdiem!
Tas ir, strādā pacietīgi un pamatīgi, bet nepārsteidzies ar hipotezēm, kam nevari rast pamatojuma; ievēro vislielāko rūpību un precizitāti darbā;
runā kodolīgi – pasaki visu, lai doma ir skaidri saprotama, bet ne vairāk.
Un vēl kāds doktores Grīsles atmiņu pieraksts: “Endzelīns taupīja (t.i., lietderīgi izmantoja) vispirms laiku – gan paša, gan citu, visur precīzi ierazdamies un lieki neuzkavēdamies. Daudz laika un arī papīra viņam aiztaupījās līdz ar spēju rakstīt darbus uzreiz tīrrakstā, bez uzmetuma. (Tie rakstīti ar roku un no rokraksta arī drukāti.)”
“Vārdnīcas kartotēkai viņš licis lietā pat vēstulēm izlietota papīra neaprakstīto pusi. Zīmuļus viņš izrakstījis kārtīgi līdz galam. Un tā nebija skopulība, bet jau vecāku mājā ieaudzināts taupības tikums. Kad vajadzēja kādam palīdzēt nelaimē, Endzelīns bija devīgs un neizrādīgi sirsnīgs.”
Profesors palīdz badā un aukstumā nonākušiem – tādu padomju varas gados nebija maz.
Par viņa naudu tiek pirktas dārgas zāles slimniekiem, nereti pie nelaimes piemeklētiem ļaudīm viņš nesaukts ierodas pats.
“Endzelīns kaut kur steidzās, tāpēc saruna nebija no gaŗajām. Bet viņš paspēja man iespiest saujā piecus simtus toreizējā naudā,” atceras bibliografs un rakstnieks Valdemārs Ancītis. Jautāts, kad šī nauda jāatdod, profesors atbildējis: “To atdodiet maniem mantiniekiem, kad viņiem vajadzēs un jums būs ko atdot.”
Tomēr lielākā dāvana un mantojums, ko Endzelīns atstājis mums visiem, ir viņa izkoptā latviešu valodas gramatika un ortografija. Valodnieks Alvils Augstkalns raksta: “Endzelīns viens pats uzcēla visu latviešu gramatikas un gandrīz visu baltu salīdzināmās gramatikas ēku.”
Savukārt vācu valodnieks Eduards Hermanis atzīst, ka “Endzelīns ir radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust”.
Profesora mazmazdēls Ingmars Zemzaris, oponējot apgalvojumam, ka nu jau par vēlu atjaunot nebojātu latviešu valodu, reiz teica: “Žīdiem bija iespējams mirušo ebrēju valodu atjaunot par dzīvu, pilnvērtīgu valsts valodu, kas nu jau vairākām paaudzēm ir dzimtā valoda. Salīdzinājumā latviešu nespēja atlabot savu sabojāto pareizrakstību, liecina tikai par nožēlojamu nacionālas apziņas trūkumu.”
Tagad viņš skumji piebilst: “Mēs esam mantojuši otru seniskāko (pēc leišu valodas) no dzīvajām indoeiropiešu valodām, apbrīnojami skaistu un bagātu savās gramatiskajās izteiksmes iespējās. Jau 17. gs. mācītājs Johans Višmanis savā grāmatā par latviešu poētiku jūsmoja par mūsu daudzajiem skaistajiem divdabjiem.
Un nesen kāds labs draugs man stāstīja, ka pie viņa bērniem atbraukuši ciemos čechu jaunieši, lai mācītos latviešu valodu, jo viņus valdzinot mūsu valodas skaistā gramatika. Jā, tad es domāju – kad Latvijas skolās latviešu valodu sāks mācīt tā, lai paši latvieši atskārstu savas valodas skaistumu, lai iemācītos latviski izteikties ar prieku, nevis ar grūtībām? Mums taču atliktu tikai bijīgi apzināt un likt lietā Endzelīna veikumu. Bet tas nav iespējams. Jo iespējams ir tikai tas, ko kāds grib.
Mēs latvieši diemžēl esam parādījuši, kā tad, ja nekā negrib, var dzīvu, zaļoksnu, izteiksmē spējīgu un apskaužamā lietpratībā izkoptu kultūras valodu dažu desmitgažu laikā nolaist līdz nevarīga žargona līmenim.
Mums ir izdevies izaudzēt paaudzi, kam vairs nav nekādas valodas izjūtas.
Nu, kā mēs citādi būtu varējuši ieviest savā ikdienas valodas praksē tādus izdzimteņus kā “lejupielādēt”, “pirmatskaņot”, “radošums”, “ilgtspējīgs”, “sadarbspējīgs” utt.? Un kas ir devis šo nevārdu darinātājiem tiesības patvaļīgi pārkāpt latviešu vārddarināšanas likumus – tos ko katrs var izlasīt Endzelīna un Mīlenbacha Latviešu gramatikā un saskaņā ar kuŗiem pats Endzelīns ir darinājis tik daudz labu, ērtu, precīzu un pareizu jaunvārdu?
Jeb kā mēs tik lēti esam pārgājuši tai māņticībā, ka pēdiņās ielikts lokāms vārds piepeši kļūst nelokāms – kā tagad reklāmās skandina: “”Maxima” veikali”, “Sūti ar “Omniva”” utt.? Nu labi, pieaugušiem tas vēl kaut cik griežas ausīs, bet bērni to jau uztvers par valodas normu.”
Tieši tādēļ esmu raudzījusi no jauna atsvaidzināt atmiņā dažus svarīgākos faktus par Endzelīnu – kamēr mūsu steidzīgais un seklais laikmets nav tos pavisam aizmirsis. Ne tik daudz Endzelīna, cik mūsu pašu dēļ.
Šajā sakarā vēl kāds citāts no Ingmara Zemzaŗa teiktā: “Es nezinu no Endzelīna biografijas neviena fakta, kas ļautu domāt, ka Endzelīns par savu veikumu būtu domājis godkāres katēgorijās, un arī mums par to tā nav jādomā. Tomēr ir tāds sausos skaitļos izsakāms fakts: Lietuvā ir trīs pieminekļi valodniekam Jānim Jablonskim, ir piemineklis valodniekam Kazimiram Būgam;
Latvijā nav neviena pieminekļa Endzelīnam.
Lietuvā ir astoņas Jāņa Jablonska ielas un sešas Kazimira Būgas ielas. Latvijā ir veselas divas Jāņa Endzelīna ielas, toties kādas – necils ielas posms Zolitūdē gar betona sētu un dubļaina, bedŗaina šķērsieliņa Valmieras nomalē. Bet tas, kā tauta tur godā savus dižgarus, jau nav liecība par dižgariem, bet par tautu.”
Tik tiešām – neglītais ielas posms Zolitūdes guļamrajona industriālajā zōnā par mūsu gramatikas un ortografijas tēvu Jāni Endzelīnu neizsaka neko, bet par tautu, kuŗai viņš ir veltījis savu apbrīnojamo darba mūžu – pietiekami daudz.
Bet nobeigt es gribu ar doktores Rasmas Grīsles teikto: “Darba diženumā Jānis Endzelīns un Krišjānis Barons ir līdzinieki. Viņi ir izglābuši no neziņas, niecināšanas un aizmiršanas īsti latvisku valodu un gadsimtiem darinātas un vētītas tautas gara vērtības. Lai kādos neceļos aizvedinātu valodas un dzejas nebēdnieki, mēs nu vienmēr varam atgriezties pie dzidriem avotiem, kādus atrakuši un paliekamā mantojumā mums atdevuši abi latvju milži.”
______
* svešvārdos – tāpat kā īstos latviešu vārdos – gaŗumi runājami un apzīmējami saknes zilbēs, piedēkļos un galotnēs, ievērojot, cik iespējams, oriģinālvalodas izrunu. Nekad nav rakstāms gaŗš patskanis tur, kur oriģinālvalodā nav bijis gaŗuma.
