Divās atšķirīgās laika joslās. Šlāgeraptaujas raidījuma vadītājas Raivas Veidenbaumas spēka avoti 1
Ezeru aiz loga uztver kā dāvanu, spēku smeļas ģimenē, izbauda dziesmas enerģiju… Tā dzīvo RAIVA VEIDENBAUMA. Spridzīgo Latvijas šlāgeraptaujas raidījuma vadītāju ik sestdienu redzam televīzijas ekrānā. Vasarā viņa kopā ar Gunti Skrastiņu uzbango šlāgermīļotāju lielajos svētkos Ventspilī. Pavisam citāda Raiva nāk pretim pa Administratīvās rajona tiesas gaiteni. Šī ir viņas darbavieta nu jau septiņus gadus. Atšķirīgajos dzīves virzienos Raiva nemaldās, tieši pretēji – gūst spēku.
Turēties dzimtas kopībā
Reizi gadā notiek mūsu dzimtas salidojums. Var jau ar radiem sarunāties skaipā nez kādā tur attālumā, tomēr pavisam kas cits – kopābūšana.
Agrāk tikāmies tikai kāzās vai bērēs. Jāteic gan, ka kāzas bija retāk… Uzņēmīgākie radi sāka organizēt salidojumu. Tā tas sākās. Katru gadu sabraucam jūras krastā, ikreiz citā vietā. Ierodas arī tie, kuri dzīvo Anglijā. Nogruntējamies uz divām dienām, nakšņojam teltīs. Otrajā dienā notiek kopīga zupas vārīšana lielajā katlā.
Pozitīvas emocijas sit augstu vilni, ir sirsnīgas sarunas un kopīga izdauzīšanās. Šovasar zīmējām cits citu, jautrās glezniņas izlikām izstādē – sakarinājām pie vienas telts.
Vakarā pie ugunskura vienmēr muzicējam, no sirds izdziedamies. Pāris radinieku spēlē ģitāru un akordeonu, citiem tiek izdalītas perkusijas un grabināmie. Daudziem līdzi ir dziesmu klades. Dziedāt jau patīk visiem latviešiem, bet reti kurš zina dziesmām vārdus.
Esam četru paaudžu cilvēki, pamatīgs pulks. Nezinām gan, vai jaunie gribēs tradīciju turpināt. Šo tēmu pārrunājām ar vecāko brāli, beigās nospriedām – nav vērts lauzīt galvu. Galvenais, ka esam bērniem parādījuši, kas ir dzimta, kāpēc vērts visiem turēties kopā. Pēc radu dienām vēl vairākas nedēļas staigāju apgarota un priecīga. Viņi ir manējie, tuvie, mīļie. Mans spēks! Mēdzu jokot – ja kāds no viņiem degtu uz sārta, karsti būtu man.
Sajust grāmatas smaržu
Rudens un ziema ir lielisks laiks lasīšanai. Laikam esmu konservatīva vai vecmodīga, jo man nepatīk elektroniskās grāmatas. Man vajag grāmatu sajust, pasmaržot, pāršķirt lapas, redzēt, cik daudz vēl atlicis lasīt.
Esmu piereģistrējusies divās bibliotēkās, jo ne visu vērts pirkt un likt plauktā. Bibliotēkā ir īpaša gaisotne, te notiek satikšanās ar grāmatu. Ikreiz ņemu vairākas – līdzās nopietnai vai garīgai literatūrai noteikti izvēlos arī kādu grāmatu, ko mēdz dēvēt par sieviešu lasāmvielu. Atslodzei.
Dzīvoju Juglā. Lai tiktu uz darbu Pārdaugavā, ceļā kopumā pavadu trīs stundas, tomēr tad nelasu. Kā lai izbaudu lasīšanu, ja blakus kāds sarunājas, vēl cits runā pa mobilo, trešais ar elkoni gāžas virsū.
Mans grāmatu laiks ir brīvdienas. Uzvāru ingvera tēju, baudu un nesteidzīgi lasu.
Esmu ievērojusi – ja ilgāku laiku nomoka konkrēts jautājums, atbilde atnāk caur grāmatu. Reizēm tā izskan filmā vai ierakstīta kādā žurnāla intervijā. Allaž nodomāju – cik lieliski, uzdevu jautājumu, un te ir atbilde! Izlasītais sasaucas ar manām šaubām vai pārdomām.
Skaitīt atšķirīgu laiku
Man patīk, ja viss ir līdzsvarā. Līdzīgi kā pamīšus ar vieglu literatūru gribu lasīt nopietnu grāmatu, tāpat arī dzīvē ir nepieciešamība visu sabalansēt. Tā jūtos labāk.
Daudzi brīnās, kā varu darīt kaut ko tik atšķirīgu – gan vadīt šlāgeraptauju, gan strādāt par tiesas sēžu sekretāri. Taču, tikai apvienojot abus darbus, varu būt harmonijā. Ir interesanti darboties tik dažādās jomās – divās pasaulēs, kur laiku skaita atšķirīgi.
Saņemt skatītāju enerģiju
Manai draudzībai ar šlāgeri ir vairāk nekā 20 gadu ilga vēsture. Kad iestājos augstskolā studēt filoloģiju, gāju ciemos pie krustmātes, viņa strādāja radio. Raidījumam Vecais ratiņš vajadzēja sekretāri, sāku palīdzēt Violai Lāzo un Kārlim Vahšteinam. Viņi laikam saskatīja manī potenciālu, mācīja vadīt raidījumu. Kad Kārlis un Viola aizgāja no radio, mēs ar Viesturu Sproģi pārņēmām stafeti.
Dažādu pārmaiņu dēļ gan nācās aiziet. Nokļuvu televīzijā, turpināju iesākto. Latvijas šlāgeraptauja šovasar nosvinēja desmit gadu. Latvieši nudien ir dziedātāju tauta. Katru reizi, kad izvērtējam iesniegtās dziesmas, pārsteidz jauni vārdi. Izrādās, viņi jau ilgstoši muzicējot, esot labi zināmi savā pusē, spēlējot ballēs vai kāzās.
Maldīgi iedomāties, ka šlāgerus klausās tikai pensionāri. Ventspils noslēguma koncertā redzam ļoti daudz jaunu cilvēku. Viņi sabraukuši no visdažādākajiem novadiem. Lēš, ka šovasar šlāgeraptaujas noslēguma koncerta tiešraidi televīzijā noskatījušies 163 tūkstoši!
Man vislabāk patīk vadīt tieši šos koncertus. Redzu, kādu prieku spēj sagādāt dziesma. Jūtu enerģiju, kas nāk no skatītājiem, mūziķu atdevi – viņi dzied dzīvajā. Īsts enerģijas virpulis!
Nez kādēļ nav stilīgi atzīt, ka klausies šlāgeri. Tas ir līdzīgi kā ar seriāliem, ko neviens it kā neskatās, bet saturu zina visi. Arī šlāgerdziedātājus pazīst, lai gan neklausoties. “Es nejauši ieslēdzu, paskatījos…”
Iedvesmoties dažādos stilos
Šlāgeris vairāk saistās ar darbu. Ārpus tā man patīk dažādu stilu mūzika. Dienā ar kolēģiem priecīga klausos radio Skonto vai Eiropas hitu radio, vakarā ar dēlu – to, ko esam atraduši kā zelta vidusceļu starp mūsu abu gaumēm.
Esmu laimīga, ja ir izdevība tikt uz kādu klasiski skaistu pasākumu. Nesen operā noskatījos Traviatu, biju Liepājas simfoniskā orķestra koncertā. Katra klātbūtne mūzikā uzlādē. Mūzika paceļ garu, spēj iedvesmot.
Lūkoties dāvanā
Man ir veicies, jo dzīvoju ezera krastā. Zinu, ka daudziem pa logu redzama tikai māja vai krūmi, varbūt pat Maxima vai vēl kas tikpat nelāgs. Nav kur acis piesiet.
Mums tieši aiz loga ir Velnezers. Tā ir kā dāvana – ezers aiz loga. Tajā redzu visas gadalaiku pārmaiņas un dienas ritmu. Man patīk no rīta palūkoties, kas dabā mainījies. Pārsvarā ceļos agri. Vēroju saullēktu. Tas atspīd ūdenī daudzās nokrāsās. Reizēm, kad kāpj migla, virs ezera ceļas tvaiki, ir tāda nedaudz sirreāla sajūta.
Griezt riņķi vieglumam
Es nenodarbojos ar sportu. Neskrienu no rītiem vai nejožu uz sporta zāli. Taču ir brīži, kad piepeši apjaušu – viss, tā vairs nedrīkst, jāsāk kaut ko darīt. Ja jūtu, ka kilogramu par daudz, griežu riņķi. Tas ir pildīts un smags. Ja neesmu ilgu laiku darbojusies, riņķis bieži krīt ar lielu troksni. Priecājos, ka dzīvoju pirmajā stāvā.
Vismīļākā fiziskā aktivitāte ir pastaiga. Vasarā ar dēlu Ralfu bieži braucam uz jūru vai pie krustmātes uz Bolderāju, staigājam tur. Vienmēr izdomājam kādu mērķi. Piemēram, ar sabiedrisko transportu aizdodamies līdz kādai pieturai un tad gar jūras krastu vai cauri mežam ejam līdz citai pieturvietai. Baudām visu, ko redzam apkārtnē. Esam priecīgi būt kopā.
Arī pie mājām ir mežs, kur izstaigāties. Turpat netālu Dambjpurva ezers, kam līdzās ir Džungļu trase ar šķēršļu joslām, rāpšanos pa sienu, labirintiem un skriešanu cauri šūpojošiem maisiem. Dēlam tā ir vieta, kur fiziski izkustēties. Ar prieku skatos, kā viņš izdauzās.
Novērtēt dēla komandu
Kamēr vēl nebija piedzimis Ralfs, man patika ātri braukt ar mašīnu, arī citas ekstrēmas lietas. Tagad neko traku neatļaujos. Nevaru pieņemt lēmumus, vadoties tikai no tā, ko gribu es. Esmu atbildīga par dēlu. Janvārī būs jau trīs gadi, kopš nomira vīrs, Ralfa tētis. Ārsti ilgstoši nevarēja atrast iemeslu viņa slimošanai. Kad atklāja audzēju, pārmeta – kur bijāt visu laiku? Bet mēs to vien darījām, kā staigājām pie ārstiem! Pēc operācijas piekodināja atrādīties pēc trim mēnešiem. Aizmirsa pateikt galveno – ka nepieciešama ķīmijterapija. Pēc tam jau bija par vēlu… Tas bija neizsakāmi grūts un smags laiks. Tagad esam divatā ar dēlu. Esmu pateicīga savai mammai un vecākajam brālim, visiem citiem ģimenē. Ar mammu katru dienu sazvanāmies, tas ir liels atbalsts.
Man ir veicies, jo puika ir lielisks! Esam laba komanda. Dēls man par daudz ko atver acis, kas nemaz nebūtu ienācis prātā. Mācāmies viens no otra.
Lēmumus mājās pieņemam kopīgi. Neko neuzspiežu, vien pasaku, kāda ir mana nostāja un viedoklis, taču jāizlemj viņam. Ja kaut ko nevēlas darīt, argumentēti jāpamato, kāpēc. Ja motīvi šķiet pieņemami, neiebilstu.
Dīvains man šķiet kādas mammas uztraukums, kāpēc skolas ēdnīcā nedod čekus, jo viņa nevarot kontrolēt, cik bērns samaksājis par pusdienām. Kad ierosināju, ka varbūt der uzticēties savam bērnam, viņa tā dīvaini uz mani paskatījās.
Vienoties un uzticēties
Paldies senčiem, jo man ir diezgan labi gēni. Veselība turas.
Sekoju līdzi tam, ko ēdu, tomēr nevaru teikt, ka fanātiski skaitu kalorijas. Līdzās darbam ir Ciemakukulis, lieliska konditoreja ar garšīgām maizītēm. Ja ēstu katru dienu, rezultāts būtu visai bēdīgs. Ar kolēģi vienojāmies, ka atļausimies tur mieloties reizi nedēļā. Viņa izvēlējās trešdienu, es – piektdienu. Viena otru uzmanījām.
Esmu dziļi pārliecināta – ja ilgstoši sev kaut ko aizliedz, nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Tāpēc arī Ralfam nesaku kategorisku nē, piemēram, par čipsiem. Tikai vienojamies, cik bieži to drīkst. Esmu izskaidrojusi iespējamās sekas, ja čipsus ēdīs pārāk bieži.
Kinoteātrī abi graužam popkornu. Man patīk būt lielajā kinoteātrī un izbaudīt visu procesu – filmu, skaņu, sajūtas. Mājās mani kaitinātu, ja pie auss kraukšķinātu, bet kino tas iederas. Visvairāk priecājos par laiku, ko varu pavadīt kopā ar dēlu. Mums ir tēmas, ko pārrunāt. Kopīgi joki. Abi mājās gatavojam suši. Puika pirmais to iemācījās, viņam labi sanāk.
Adīt un sakārtot domas
Nevarētu teikt, ka esmu ļoti čakla adītāja, bet tas ir sava veida rituāls – rudenī allaž vajag noadīt šallīti vai vismaz vienu zeķu pāri. Tā ir relaksācija. Ritmiski adu, esmu savās domās.
Džemperi gan nav tapuši vairākus gadus. Vienu iesāku, kad sēdēju mājās ar kājas lūzumu. Taču neizdevās, kā biju iedomājusies, noliku malā, tā arī palika. Man ļoti nepatīk kaut ko pārstrādāt. Tāpēc arī tiesā, kur visam jābūt korekti un precīzi, trīs reizes pārdomāju, pirms kaut ko daru. Ja būs jāsāk no sākuma, kļūšu sapīkusi, dusmīga. Tāds man raksturs. Cenšos to respektēt.
Man patīk analizēt notiekošo, gribu saprast, kāpēc tā un ne citādi. Droši vien tāpēc savulaik sāku psiholoģijas studijas. Tā man šķita interesanta joma, kurā vērts vairāk iedziļināties.
Pazīt malkas smaržu
Mana bērnība pagāja Salacgrīvā un Valmierā. Mamma joprojām dzīvo Valmierā, tuvu centram, bet blakus mājai ir neliels sakņu dārzs un siltumnīca. Jāpalīdz. Arī malka jākrāmē. Tā ir gan fiziska izkustēšanās, gan aromterapija. Tikai tas, kurš ir pagales nesis un licis grēdā, zina, kā smaržo malka. Nevaru gan lielīties, ka esmu meistare malkas krāmēšanā. Laiku pa laikam piezvanu mammai un pavaicāju – vai viss vēl nav sagāzies? Mamma atbild – brīnums, bet vēl stāv. Pasmejamies abas.
