Latvijā
Novados

“Mīļie, nu veriet taču vaļā muti!” Operas kora māksliniece Baiba Tērmane, kaut Baldonē ieprecējusies, nu še kļuvusi slavenāka par pašas vīru0

Dziedātāja Operā. Savējā Baldonē

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Kā par sevi joko Latvijas Nacionālās operas kora māksliniece Baiba Tērmane, kaut Baldonē ieprecējusies, nu še kļuvusi slavenāka par pašas vīru. Lai arī ar smaidu teikts, lepnumam ir savs pamats, jo Tērmaņi Baldonē izsenis zināmi. Un tagad klāt arī viņas pienesums Baldones balsu skanīgumam.

Baibas dzīvesbiedrs Vents Tērmanis ir Baldonē pazīstamas Tērmaņu dzimtas pēcnācējs ceturtajā paaudzē. Tai Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šajā ciematā piederējis daudz zemes. Te joprojām ir Tērmaņu iela, Venta vectēva brāļa publicista Pētera Aigara muzejs, Baldones novada domes otrajā stāvā muzejā vesels stends veltīts Tērmaņiem. Dzimtā bijusi pat viena operas māksliniece Sirja Jirgena, kura dejojusi kopā ar Māri Liepu.

Baidoties no izsūtīšanām, četrdesmitajos gados daļa no Tērmaņu dzimtas devās prom no dzimtās puses, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgūtajā īpašumā, pēc likteņgriežiem pavisam tukšā vietā Vents Tērmanis tagad uzcēlis savas “Timbas”. Bijis uzņēmējs, visu mūžu nodarbojies ar akmeņu pārstrādi, un tādēļ saprotams, ka arī viņa mājā akmeņi cieņā – no pamatīga un krāšņa akmens būvētas grīdas, galdi, palodzes…

Pirms septiņiem gadiem abi ar dzīvesbiedri Baibu sākuši ar mazu siltumnīciņu, nu zem plēves ir veseli 94 kvadrātmetri. Viņu saimniecībā pašaudzēts vai viss – sākot ar brokoļiem un beidzot ar kartupeļiem. Venta raktā dīķī sānus zibina karpas un līņi, un nu ir doma pat par cāļiem. Būšot vai kūts jāceļ.

Vents ir aizrāvies ar bioproduktiem un no visas sirds stāsta, ka laukos audzēti un bioloģiski produkti nav viens un tas pats. Ja kāds tirgū saka, lūk, burkāniņi no pašu dārziņa, bet tie vienādi kā izdreijāti, tad skaidrs kā diena – visi apmigloti. Bet Tērmaņu siltumnīcā audzētie tomāti no ķīmijas nav jutuši ne smakas.

Vai nu pie vainas Venta izraktie dīķi, vai cits iemesls, bet, kopš Baiba pārcēlusies uz Baldoni, viņai nācis klāt tāds vaļasprieks kā makšķerēšana. Ceļojumā Norvēģijā viņa izvilkusi trīs kilogramus smagu mencu!

To visu svarīgi pastāstīt tādēļ, lai saprastu, ka vēl pirms padsmit gadiem šāds dzīvesveids un operas māksliniece Baiba, toreiz vēl uzvārdā Gaure, liktos kaut kas galīgi nesavienojams…

Tev jādzied!

Baiba, dzimusi un garā absolūta pilsētniece, ilgus gadus sapņojusi par dzīvokli Rīgas centrā, bet dzīvojusi nomalē. Līdz zināmam vecumam slīpējusi pilsētas bruģi. Bet – ar muzikālu piesitienu. Jau Rīgas 45. vidusskolā meitenes ceļā gadījās brīnišķīga klases audzinātāja, diriģente Ilga Millere. Iesaistīja korī, piesēdināja pie klavierēm.

Tā no bērnības Baibas dzīvē ienāca kori un klavieres, kuras viņa mācījās no piecu gadu vecuma.

Pēc 8. klases radās doma stāties Mediņa mūzikas skolā, bet – diriģentos. Neuzņēma. Paldies Dievam! Citādi no Baibas Tērmanes nebūtu iznākusi dziedātāja. Rīgas 3. mūzikas internātvidusskolā viņa sastapa lielisku skolotāju diriģenti Helēnu Lazareviču. Tev jādzied! – ar noteiktu pārliecību mudināja pedagoģe.

Kad Baibai bija astoņpadsmit gadu, uzticēja meitenei skolas kora “Vaidelote” radio ierakstā iedziedāt Andreja Jurjāna “Tēvijai” solo. Šo vienu no brīnišķīgākajām ārijām, kuru koncertos dzied Latvijas operdīvas un vokālistes skaistāko balsu īpašnieces. Skolas koris dziesmu ar Baibas solo veiksmīgi nodziedāja skatē.

Mediņos Baiba iestājās vokālajā nodaļā, un pēc gada viņu savā klasē pieņēma pedagoģe Natālija Kozlova. Viņai varu pateikties par visu, kas tagad esmu, saka dziedātāja. Viss veidojās likumsakarīgi – četri gadi Mediņos, pēc tam četri gadi toreizējā Konservatorijā. Jau Mediņu laikā Baibas dzīvē ienāca opera. Viena no jau minētās pedagoģes Natālijas Kozlovas audzēknēm, kura tolaik dziedāja Operas korī, reiz ieminējās – vai negribi atnākt pamēģināt?

1992. gada 1. aprīlī Baiba iestājās darbā. Bet aprīļa “joks” sanāca tāds, ka Operā aizvadīti jau 28 gadi – lielākoties korī, bet ticis arī pa kādai lomai.

Jā, un vēl pa vidu kopā ar draudzeni arfisti, tagad Juglas mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas pasniedzēju Initu Neilandi vienu gadu devās mācīties banku ekonomiku. Tie bija trakie deviņdesmitie. Abas mūziķes iedomājās, ka varētu strādāt šajā jomā. Viņas, divas mākslinieces, banku ekonomiku apguva līdzvērtīgi kvalifikāciju celt nākušiem banku grāmatvežiem un citiem speciālistiem. Banku ekonomikā rakstot diplomdarbu par Operas menedžmentu, Baiba nopelnīja apaļu astoņnieku.

Jau no toreizējās Konservatorijas laikiem dziedātājas radošajā karjerā dominējušas triju veidu varones – karalienes, mūķenes un ielas meitas. Tā sanācis, ka nekad nav bijušas ne princeses, ne pelnrušķītes, ne mīlētājas…

Vēl operas studijā “Figaro” pie mākslinieciskā vadītāja Viestura Gaiļa šī ievirze sākās ar Grāfieni izrādē “Figaro kāzas”, pēc tam “Ansītī un Grietiņā” viņa bija Māte, – uzvedums, starp citu, nesen piedzīvoja simto izrādi – un “Lolitas brīnumputnā” viņa iejutās Karalienes tēlā. Nacionālajā operā Zigmara Liepiņa operas “Turaidas Roze” pirmajā iestudējumā 2000. gadā Baibai bija uzticēta krogus meita Madaļa, bet “Sikspārnī” trešajā cēlienā viņa tiek ieslodzīta cietumā kā viegla rakstura mūķene, kas ir režisora Edmunda Freiberga izdomāts tēls.

Un vēl Baiba kā ilggadēja Operas kora arodbiedrības valdes locekle lepojas, ka mūsu Baltā nama koris ir gados jaunākais Eiropas opernamos.

“Operā esmu dziedājusi teju visu radošo mūžu, un nu pēc Covid-19 krīzes pieciem atpūtas mēnešiem tik ļoti var sajust, kā gribas atkal būt uz skatuves un sniegt gandarījumu operas cienītājiem,” saka Baiba, “kad uzzinājām, ka 5. augustā sāksies mēģinājumi, pirmā doma līdz ar atvieglojuma sajūtu – nu tad beidzot!”

Veriet vaļā mutes!

Bet Baldonē, kur Baiba ieprecējās ne vairs jaunības trakumā, viss sākās ar tālruņa zvanu. Baldones jauktais koris “Tempus” meklēja vokālo pedagogu. Un viņa piekrita. Tas var likties dīvaini – kas ilggadēju operas mākslinieci var saistīt amatieru korī? Dziedātāja atklāti saka – jā, negribēju palikt savas mājas četrās sienās, vēlējos iekļauties Baldones dzīvē un cilvēkos, kļūt par savējo.

Un dzīve šādu iespēju piedāvāja, pamazām padarot kādreizējo rīdzinieci par Baldones patrioti, lai cik patētiski šis vārds brīžiem arī skanētu.

Nu jau septītais gads, kopš Baiba ir “Tempus” vokālā pedagoģe. Koris apvieno apmēram četrdesmit dziedātājus un lepojas ar atrašanos augstākajā A kategorijā.

Nav tā, ka es atnāku divreiz nedēļā un nostādu balsis tādā profesionālā izpratnē, stāsta Baiba. Amatieru kolektīvā jēdzienam “vokālais pedagogs” ir nevis tradicionālais, bet mazliet cits saturs. Korim “Tempus” ir mākslinieciskais vadītājs, kormeistars jeb otrais diriģents, koncertmeistare un vokālā pedagoģe. Lai koris apgūtu jaunu repertuāru, bieži visi dara visu kā viena radoša komanda. Jo amatieru koru vairākumam jāiemāca katra nots jaunapgūstamā dziesmā. Tāpēc patiess gandarījums visiem, kad dziesma sāk saknēt…

“Tajā vecumā, kurā ir mūsu kora dziedātāji, cilvēkam vairs neko dižu dziedāšanas tehnikā nevar iemācīt, bet katru mēģinājumu atkārtoju vienu un to pašu – mīļie, nu veriet taču vaļā muti, citādi skaņa laukā nenāks!” stāsta Baiba. “Tāds ir mans vokālā pedagoga darbs amatieru korī, kad jāpalīdz apgūt dziedāšanā pavisam elementāras lietas.”

Var teikt, ka profesionāls dziedātājs vokālā pedagoga statusā amatieru korim ir diezgan ekskluzīvs bonuss. Taču būtu melots, apgalvojot, ka “Tempus” šajā ziņā ir unikāls. No Operas kora vien pieci dziedātāji strādā ar amatieru koriem. Un šādā sadarbībā ir vēl viens pluss – skatēs uz podestiem drīkst kāpt kā otrais diriģents, tā vokālais pedagogs. Jo viņš ir pilntiesīgs kora dalībnieks un nevis pieaicināts izpalīgs, par ko būtībā žūrija korim var noņemt punktus.

Pērn “Tempus” svinēja kora pastāvēšanas “pilngadību”, un Baiba kopā ar dziedātājiem priecājās par skaistiem koncertiem un interesantiem braucieniem aizvadītajos astoņpadsmit gados.

Bet šogad, tikko pulcēšanās ierobežojumi kļuva brīvāki, Jāņus ielīgot koris “Tempus” sanāca pie vokālās pedagoģes “Timbās”, kur varēja gan sieru siet, gan balsis ielocīt.

Arī krīzes laikā tās pārlieku ierūsējušas nebija, jo “Tempus” kopā ar vairākiem citiem koriem no dažādiem Latvijas novadiem piedalījās garākās Līgo dziesmas ierakstā, ko atskaņoja radio.

Baldones dziedātāji pieder pie tiem, kuri gaida rudeni, kad tradicionāli atsākas amatierkolektīvu mēģinājumi, bet jau tagad “Tempus” dziedātāji zina, ka 5. septembrī būs klāt jauktā kora “Ogre” dziedātāja Normunda Sauleskalna rīkotajā pasākumā “Upes dziesma” viņa mājās netālu no Tīnūžiem pašā Mazās Juglas krastā, kur netrūkst ne dziesmu līdz agrai rīta gaismai, ne pašu lasītu sēņu zupas.

Ar Sergeju Jēgeru un “Dzītariem”

Savulaik Baldonē ļoti iecienīts bija jauno vokālistu konkurss bērniem “Baldones lakstīgala”. Tikko Baiba bija sākusi strādāt ar kori “Tempus”, apkārtnē ātri vien paklīda ziņa, ka tā profesionālā dziedātāja, kas konkursa žūrijā uzaicināta kopā ar brīnišķīgās balss īpašnieku kontrtenoru Sergeju Jēgeru, starp citu, Baibas labu draugu kopš Rīgas 3. mūzikas internātskolas laikiem un daudziem kopīgiem koncertiem vēlāk, un Armandu Leimani no grupas “Apvedceļš”, ir tepat no Baldones.

Ilgi nebija jāgaida arī vecāku zvani – vai varat, lūdzu, palīdzēt manai atvasei sagatavoties “Baldones lakstīgalas” konkursam? Visi trīs bērni, ar kuriem Baiba pirmajā gadā strādāja, konkursā ieņēma godalgotas vietas – pirmo, otro un trešo! Nākamajā gadā pie lauriem tika divi, bet īpašs prieks par Emīliju, kura pēc tam valsts simtgades svētkos sporta kompleksā Baldonē dziedāja solo. Ar mazajiem bijis īpašs gandarījums strādāt, jo viņiem patiesi bijis jānostāda balstiņas.

Veicas, ka nodarbībām telpas atvēl mūzikas skola, arī kultūras centrs, jo Baldonē nav sava kultūras nama, kur visi kolektīvi varētu sanākt kopā. Baldonē katrs mēģina citā vietā. Tāpēc ir labi, ka cilvēki ir pretimnākoši un radošām izpausmēm neviens šķēršļus neliek.

Baibai prieks, ka Baldonē ir tik daudz amatieru mākslinieku kolektīvu. Koris, senioru ansamblis, meiteņu vokālais ansamblis, senioru, vidējās paaudzes un jauniešu deju kolektīvi un vēl popdeju un līnijdeju grupas, tautas teātris un koklētāju ansamblis “Dzītari”, kas ir Baldones “seja”.

Koklētājām ir skaņdarbi, kuros vienlaikus gan dzied, gan spēlē. No malas raugoties, tā vien šķiet – nu kas tur sevišķs. Patiesībā šādai dziedāšanai bez mikrofoniem dabiskā skanējumā tehnika ir nedaudz atšķirīga. Un, tā kā operā nākas dziedāt ne vien sēdus, bet arī guļus, dejojot un pat gaisā karājoties, “Dzītaru” koklētājām pilnīgi pamatoti ienāca prātā doma, ka minētās tehnikas lietas vislabāk varētu parādīt Baiba Tērmane. Tā nu viņa sadarbojas arī ar “Dzītaru” koklētājām.

Kad balsi smacē asaras

Viendien kora “Tempus” dziedātāja Jolanta Visocka, profesionāla pianiste, Baldones mūzikas skolas klavieru pasniedzēja, ieminējās Baibai: varbūt tu būtu ar mieru dziedāt kopā ar pansionāta vijoļu ansambli? Uzrunātā mirkli samulsa. Te jāpastāsta, ka Jolanta ir arī mūzikas terapeite, kuras otrā darbavieta ir pansionāts “Ezerkrasti”, kur mitinās tā dēvētie īpašie bērni. Vienam otram ir jau divdesmit, bet dažs sasniedzis arī četrdesmit gadu slieksni.

Vēl toreizējā Baldones pansionātā tika izveidots ansamblis “Britta Band” pēc zviedru modeļa, kurā padsmit dalībnieki spēlē vijoles un sitaminstrumentus. Skandināvu modelī nošu augstums ir krāsa. Muzicēšana notiek šādi: Jolanta spēlē klavieru pavadījumu, bet kolēģe stāv ansambļa priekšā ar muguru pret skatītājiem un spēlētājiem rāda krāsas, pēc kurām viņi atrod tādas pašas krāsas stīgu uz vijoles, kurai pieskaras nevis ar lociņu, bet ar pirkstiem “picicato” ritmā. Tā veidojas melodija. Un bērni ļaujas mūzikai…

“Būt kopā ar viņiem ir psiholoģiski grūtākais, ko savā dzīvē esmu darījusi,” atzīst Baiba, “domāju, trakāk nekas vairs nevarētu būt… Pansionātos esmu daudz uzstājusies jau tajos laikos, kad jaunībā dziedāju Zinātņu akadēmijas amatieru korī “Gaismaspils” un mēs Ziemassvētkos, Lieldienās un vēl kādreiz braucām uzstāties pie vecajiem ļaudīm.

Bet šeit ir pavisam kas cits. Kad tu dziedi un tev aiz muguras spēlē šie īpašie cilvēki, balsi aizžņaudz asaras…

Grūti tāpat kā tajos brīžos, kad, ienākot pa pansionāta durvīm, viņi metas man ap kaklu, apskauj un bučo aiz prieka par tikšanos. Koncerti kopā ar “Britta Band” sniedz gandarījumu, taču, kad tuvojas kārtējā mēģinājuma vai koncerta diena, jūtu – atkal jāsaņemas, lai pie viņiem aizietu. Saņemties aiziet ir smagākais… Pēc uzstāšanās gan smiekli, gan asaras, tad jau viss kārtībā…”

Un, mājās pārnākusi, Baiba siltāk noglāsta savus mīluļus Bellu un Patriku, kaķus ar krāšņiem kažokiem, kuru krāsa gluži vai pieskaņota lielās istabas grīdas tonim.

Bet es iedomājos, ka dziedāšana kopā ar “Britta Band” ir tā patiesākā, nesavtīgākā labdarība. Jo cilvēka sirdī, ja vien tā nav no akmens, muzicēšana kopā ar dzīves apdalītajiem atstāj ērkšķu pēdas. Un tu ieraugi dzīves patiesās vērtības, to, kā dēļ tiešām vērts uztraukties un kas nav nervu vērts, nožēlojami smieklīgas kļūst visādas intrigas un klačas, kas reizēm dursta radošo vidi. Re, tās mazās zilās vāzītes uz palodzēm ir šo bērnu man dāvinātas, viņu pašu darinātas, rāda “Timbu” saimniece.

“Britta Band” pavadījumā operas kora māksliniece Baiba Tērmane dziedājusi solo Bārbeles jaunajā puišu skolā un citos pansionātos Latvijā. Īpaši saviļņojoši bijuši koncerti Bruknas muižā, jo ansambļa “tēvs” ir mācītājs Andrejs Mediņš, Bruknas kopienas saimnieks. Pērn desmit gadu jubilejā zviedru draugi, no kuriem pārņemti “Britta Band” ideja un modelis, jubilāram uzdāvināja Operas apmeklējumu. Baiba Tērmane izvēlējās Jura Karlsona baletu “Antonija#Silmači”. Jo tajā ir skaista, bez vārdiem saprotama mūzika un krāšņas krāsas. Tāpat kā dzīvē.

Kefīra uzkodas

Viena no šīm krāsām un vēl ar garšas buķeti katru gadu augustā izbaudāma Baldones pilsētas svētkos Mencendorfa muižas pagalmā sarīkojumā “Baldones garša”. Vietējās dāmas apmainās receptēm. Baibas firmas ēdienu varētu raksturot kā kefīra brīnumainās pārvērtības. Sasaldē kefīru, pēc tam izņem pa nakti no saldētavas, atsaldē, izliek uz sieta, notecina sūkalas. No viena litra kefīra sanāk 400 grami mīkstā siera. Pēc garšas tam pieliek klāt ogas vai šķiņķi, tomātus vai gurķus, sīpolus. Un šāds pašdarināts siers ir trīsreiz lētāks nekā pirktais un trīsreiz liesāks nekā taukainie veikalu plauktos.

Saistītie raksti

Bet šogad, šķiet, Baldones pilsētas svētki izpaliks, un arī “Baldones garšai” jāsaka – tad uz citu rudentiņ!

Taču šefpavāra Roberto Meloni grāmatā par Latvijas novadu garšām Baiba Tērmane jau pārstāvējusi Baldoni tieši ar šo kefīra uzkodu, kas gatavota no pašu audzētiem produktiem, par kuru ieguvi jau vēstīts stāsta sākumā. Bet visi kolektīvi, ar kuriem Baiba sadarbojas, būs aicināti Baldonē kopā svinēt viņas skaistu apaļu jubileju nākamā gada sākumā, kad, cerams, arī buča uz vaiga vairs nebūs liegta!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.