Latvijā
Sabiedrība

Kāpēc Kurzeme nesākas Bolderājā. Kur beidzas vēsturiskā Vidzeme un sākas Latgale? Intervija ar Jāni Turlaju1


Jānis Turlajs.
Jānis Turlajs.
Foto: Valdis Semjonovs

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Kur beidzas vēsturiskā Vidzeme un sākas Latgale? Vai Ragaciems ir Kurzemē, Vidzemē? Varbūt Zemgalē? Kur ietilpst Varakļāni?

Uz šiem un citiem jautājumiem no vēsturiskā viedokļa jāatbild “Karšu izdevniecībā Jāņa sēta” tapušajai “Latviešu vēsturisko zemju kartei”, kas, vairākiem ekspertiem līdzdarbojoties, sagatavota Valsts prezidenta Egila Levita rosinātā likumprojekta “Latviešu vēsturisko zemju likums” ietvaros.

Latviešu vēsturisko zemju likumam Saeimā jānonāk septembrī un jākalpo par papildinājumu administratīvi teritoriālajai reformai, kas daudzus Latvijas novadu iedzīvotājus atstājusi neapmierinātus, jo seko galvenokārt ekonomiskiem apsvērumiem, bet ne attiecīgā novada kultūras identitātei un piederības sajūtai.

Minētajam likumam jāparedz atbalsts novadu kultūras savdabības kopšanai, un vēsturiskā novadu karte noderēs vēsturisko novadu ģeogrāfisko robežu noteikšanai, jo līdz šim tās definētas fragmentāri.

Likumprojekta sagatavošanas darba grupā uz sabiedriskiem pamatiem pie kartes sagatavošanas kā eksperti strādāja LU Latvijas vēstures institūta vēsturnieks Guntis Zemītis, demogrāfs Ilmārs Mežs un “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” galvenais redaktors Jānis Turlajs.

Intervijā “Latvijas Avīzei” viņš piemēram, atzīst, ka savulaik Tukuma apriņķis iekļaut Zemgales apgabalā “bija kultūrvēsturiska un ģeogrāfiska ačgārnība, ko tagad mēģinām vērst par labu”.

“Mūsu sagatavotais latviešu vēsturisko zemju dalījums ir pilnīgi nepolitisks. Tas balstās ģeogrāfijā, vēsturē, etnogrāfijā, līdz ar to mums nebija jāvadās pēc principa, ka Zemgale, kā “četru prezidentu šūpulis”, būtu kaut kā mākslīgi jāpaplašina.” saka J. Turlajs.

“Visi, kas strādājām darba grupā, pēdējos gadu desmitus esam pietiekami dziļi par šīm lietām interesējušies. Vēsturiskās kartes man ir ļoti tuva tēma. Kopš 90. gadiem jau vairākkārt izdotais Latvijas vēstures atlants ir viens no izdevumiem, ko veidoju ar vislielāko aizrautību.

Gatavojot vēsturiskās kartes, būdams ģeogrāfs, par niansēm vienmēr centos konsultēties ar vēsturniekiem, īpaši Munti Aunu, vai tagad – Kurzemes hercogistes jautājumos – ar Mārīti Jakovļevu, kura Latvijā ir zinošākā par šo tēmu.

Lielākā daļa vēsturisko novadu robežu ir nostiprinājušās gadsimtu gaitā, tāpēc, tās precizējot likumprojekta vajadzībām, ar Ilmāru Mežu un Gunti Zemīti mums uzskati bija ļoti līdzīgi.

Piemēram, Latgales robeža ir līdzīga tai, kas noformējās pēc 1629. gada poļu–zviedru Altmarkas pamiera, ieskaitot nosacīto placdarmu Aiviekstes labajā krastā pie Gostiņiem.

Toreiz šī Latvijas daļa tika sadalīta zviedru Vidzemē un poļu Vidzemē,” stāsta J. Turlajs, solot, ka sagatavotā karte vasaras beigās interesentiem būs pieejama jaunajā Latvijas ģeogrāfijas atlantā, bet perspektīvā to plānots izdot arī detalizētāku, lielākā formātā.

Tad tradicionālais uzskats, ka Vidzeme un Latgale robežojas pa Aivieksti, ir maldīgs?

J. Turlajs: Tas ir ļoti vispārināts pieņēmums. Tieši pa Aivieksti robežas nekad nav bijis. Tā tikai grozās ap šo upi. Latgale sākas starp Pļaviņām un Gostiņiem. Tālāk robeža stiepjas aptuveni pa Gulbenes dzelzceļa līniju līdz tagadējā Kalsnavas pagasta Aiviekstes ciemam.

Vienīgi pie tā ir neliels posms, kur Vidzemes un Latgales robeža ir Aiviekstes upe. Tad pa kreiso krastu robeža līču loču stiepjas pa mežiem, purviem un upēm.

Teiču rezervāts gandrīz pilnībā ir Latgalē, kamēr Mētrienas pagasts – Vidzemē. Pēc tam tālāk uz augšu lielos vilcienos viss sakrīt ar bijušo Balvu rajona robežu.

Liepnas pagasts vēsturiski vienmēr bijis Latgalē, kaut situācija tur līdzinās Varakļāniem.

Cik esam aptaujājuši cilvēkus Liepnā, viņi kategoriski nevēlējās tikt atrauti no Alūksnes, kas viņiem šķiet ierastāka, kaut Balvi atrodas tuvāk.

Tas ir tāds piemērs, kad mūsdienu administratīvās robežas atšķiras no vēsturiskajām, jo iedzīvotāju “vil­kme” ir citā virzienā. Arī pēc reformas Liepna paliek Alūksnes novadā.

Un kur ietilpst Varakļāni?

Varakļāni, ieskaitot Murmastieni, atrodas vēsturiskajā Latgales zemē un vienmēr tur bijuši, tomēr uzskatu, ka Saeimai vajadzēja ieklausīties varakļāniešu vairākuma vēlmē administratīvi iekļauties Madonas pašvaldībā.

Ar to jau Varakļāni nepārstātu būt piederīgi Latgalei. Arī tiem līdzās esošā Barkava.

Tomēr tagadējais Barkavas pagasts nav tas, kas bija kādreiz. Bijušā Saikavas pagasta daļa, kas padomju laikā pievienota Barkavai, kopš zviedru laikiem vienmēr bijusi Vidzemē, kamēr senā Barkava – Latgalē.

Tā ka zināmas nianses tur ir.

Visgrūtāk bija izšķirt Kurzemes un Zemgales robežu?

Tā ir visizplūdušākā. Politiski sadalīta Kurzeme un Zemgale bija tikai pēc pirmā hercoga Gotharda Ketlera nāves, kad hercogisti 1596. gadā dalīja viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms.

Taču dalījums pastāvēja vien dažus gadus. Tukuma virspilskunga tiesa bija Kurzemes daļā, kamēr Jaunpils apkaime – Zemgalē.

Lai arī pirmskara Latvijā tiesu, arī vēlēšanu, apgabaliem, tāpat kā tagad plānošanas reģioniem, nebija administratīvās vienības statusa, tos attēloja gandrīz visās kartēs un novadu robežas noteica pa jaunajām, 1925. gadā apstiprinātajām apriņķu robežām.

Tad arī Saeima pieņēma lēmumu ievērojami paplašināto Tukuma apriņķi iekļaut Zemgales apgabalā, pilnīgi ignorējot jebkādas etnogrāfiskās un ģeogrāfiskās īpatnības.

Pat nevaru pateikt, kādi argumenti tika izmantoti, lai ar šo lēmumu Zemgales robežu aizvilktu turpat līdz Sabilei.

Senāk šo teritoriju dēvēja par Miera Kursu, un arī arheoloģiskās liecības daudz vairāk liecina par kuršu un lībiešu, nevis zemgaļu klātbūtni. Tā bija kultūrvēsturiska un ģeogrāfiska ačgārnība, ko tagad mēģinām vērst par labu.

Mūsu sagatavotais latviešu vēsturisko zemju dalījums ir pilnīgi nepolitisks. Tas balstās ģeogrāfijā, vēsturē, etnogrāfijā, līdz ar to mums nebija jāvadās pēc principa, ka Zemgale kā “četru prezidentu šūpulis” būtu kaut kā mākslīgi jāpaplašina.

Mēs skatījāmies pragmatiski, ka Zemgale ir seno zemgaļu apdzīvotais areāls, ģeogrāfiski – pamatā Zemgales līdzenums. Tur, kur robeža bija neskaidrāka, novilkām to pa jauno Saldus–Dobeles novadu robežu.

Tikai paši Saldus novada Lietuvas pierobežas pagasti – Ruba, Vadakste, Jaunauce – atstāti Zemgalē, jo gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski tai vairāk piederīgi. Blīdene, Remte, lielākā daļa agrāko Tukuma apriņķa pagastu, kas pirmskara Latvijā bija iekļauti Zemgales vēlēšanu apgabalā, tagad atgriezti atpakaļ Kurzemē.

Valsts prezidents Egils Levits Rīgas pilī sarīkotajā diskusijā par vēsturisko zemju robežām atzina, ka bijis pārsteigts – Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems nav Kurzeme!

Tas vispār ir debatējams punkts, kur novilkt Kurzemes, Zemgales, Vidzemes robežas. Vidzeme atrodas Daugavas kreisajā krastā. Bet Livonijas laikā 13./14. gadsimta mijā tika izveidots Rīgas patrimoniālais apgabals.

Rīga bija liela pilsēta. Tai vajadzēja teritoriju, kas nodrošina saimnieciskās vajadzības. Rīgas patrimoniālais apgabals nozīmēja, ka Vidzeme, kas veidojās tikai pēc Livonijas sabrukuma, faktiski izpletās pāri Daugavai, tās kreisajā krastā.

17. gadsimtā Kurzemes hercogam piederošās Doles muižas, tagadējā Ķekavas pagastā, rentnieki, nevēloties vairs maksāt nodevas hercogam, panāca, ka muižu pievienoja zviedru Vidzemei.

Tagad, runājot par robežām, mēs respektējām agrākās Rīgas patrimoniālā apgabala robežas un to, ka Dole un Ķekava jau pietiekami sen iekļautas Vidzemē. Savukārt Baldoni Vidzemē iekļāva tikai pirmskara Latvijas laikā.

Līdz tam tā bija nozīmīgs Kurzemes un Zemgales hercogistes centrs ar manufaktūrām, vēlāk kūrorts Bauskas apriņķī.

Gadījums ar zvejniekciemiem, arī ar Lapmežciema pagasta Antiņciemu un Čaukciemu, ir vēl sarežģītāks. Sākotnēji Kurzemes hercoga īpašumi esot stiepušies līdz pat Spilves pļavām tagadējā Iļģuciema pievārtē.

Kad Vidzeme pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) 18. gadsimtā kļuva par Krievijas impērijas daļu, 1783. gadā tai pievienoja arī Slokas apgabalu, kas pirms tam piederēja hercogistei.

Arī pārējā Kurzeme 12 gadus vēlāk kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu, tomēr kā atsevišķa guberņa.

Mēs nospriedām, ka vairāk nekā divi gadsimti, kas pagājuši, Slokas apgabalam esot ārpus Kurzemes, ir pietiekams laiks, lai to uzskatītu par Vidzemē pilnībā integrētu teritoriju.

Pretējā gadījumā, ja gribētu ievērot senās hercogistes robežas, tad Kurzemei būtu jāsākas Spilves pļavās.

Vēl mēs atļāvāmies ignorēt faktu, ka daži viduslaikos Rīgas arhibīskapijai piederoši nelieli apvidi, kas atradās Daugavas kreisajā krastā – piemēram, daļa Birzgales – un vēlāk formāli kļuva piederīgi Vidzemei, tomēr vairāk palika saistīti ar Zemgali, tāpēc latviešu vēsturisko zemju robeža arī šajā vietā būtu jānosaka pa Daugavu.

Vispār sanāk, ka Daugava vairākas Latvijas pilsētas sadala, saglabājot vēsturisko piederību atšķirīgām zemēm. Krāslava ir Latgalē, bet tās Pārdaugavas daļa Priedaine – Sēlijā, tāpat kā bijusī Grīvas pilsēta, kas tagad ir Daugavpils daļa.

Tas pats ar Aizkraukli. Arī Ķegums dalās, jo neliela tā daļa atrodas Daugavas Zemgales krastā. Jēkabpils – Sēlijā un Krustpils – Latgalē vēl līdz 1962. gadam bija atsevišķas pilsētas.

Arī Pļaviņas Vidzemē un Gostiņi Latgalē tika apvienoti vienā pilsētā tikai 1956. gadā, taču tām ir cita situācija, jo abas atrodas vienā Daugavas krastā.

Tomēr, par ko sevi uzskatīt, sacīsim, Ragaciema iedzīvotājiem?

Zemgalieši viņi noteikti nav. Kurzemnieki? Nu, varbūt tur varētu ko pievilkt, bet arī stipri nosacīti. Mūsdienās Ragaciems faktiski ir Jūrmalas turpinājums.

Savā starpā saplūdušajos zvejniekciemos apbūve jau līdzinās Rīgas piepilsētām. Kurzemi tur maz kas atgādina.

Tā kā Slokas apgabals kopš 1783. gada ir Vidzemē, tad viņus varētu droši uzskatīt par vidzemniekiem.

Administratīvā reforma Lapmežciema pagastu iekļāva Tukuma novadā, bet, manuprāt, ar laiku nonāks līdz tam, ka to pievienos Jūrmalai. Jūrmalas infrastruktūra tur ir pa rokai, kamēr līdz Tukumam paliels gabals braucams.

Kā ar Sēlijas un Zemgales robežām? Šķiet, uz tām robežstabu nekad nav bijis?

Sēļi ir viena no mazāk pētītajām latviešu pirmtautām. No visām Latvijas vēsturiskajām zemēm Sēlija ir visretāk apdzīvotā – tikai 56 tūkstoši iedzīvotāju.

Paldies akadēmiķim Jānim Stradiņam un viņa domubiedriem, kas kopš 20. gadsimta 90. gadiem aktualizēja Sēlijas jautājumu. Es to noteikti atbalstu, jo Sēlija katrā ziņā ir pelnījusi vēsturiskas zemes statusu.

Tā kā Sēlija izvietojusies starp Daugavu un Latvijas robežu ar Lietuvu un Baltkrieviju, mūsu uzdevums bija samērā vienkāršs. Vajadzēja tikai precizēt tās robežu ar Zemgali šaurākajā vietā starp Latvijas–Lietuvas robežupes Mēmeles izliekumu un Daugavu Jaunjelgavas tuvumā.

Viss, kas ir uz rietumiem no tā, tomēr vairāk asociējas ar Bausku, tātad Zemgali. Kurmenes pagasts vēl ir Zemgale, bet uz otru pusi – Sēlija. Reiz tā bija Sēlpils virspilskunga tiesa.

Sēlpilī hercogistes laikos atradās hercoga vasaras rezidence, pirms to nopostīja poļu–zviedru un pēc tam Lielajā Ziemeļu karā. No vēsturiskās Sēlpils patlaban gan nekas nav palicis – tā guļ Pļaviņu HES ūdenskrātuves dibenā.

Tikai Sēlpils pagasts nes vēsturisko nosaukumu.

Vēsturiskajā novadu kartē ar nosaukumiem izceltas arī tādas lokālas kultūrvēsturiskas teritorijas kā Piebalga un Malēnija.

Būtībā visvienkāršāk bija definēt teritoriju Suitu novadam. Tie ir trīs pagasti – Gudenieki, ieskaitot bijušo Basu pagastu, Alsunga, Jūrkalne. To robežas aptuveni sakrīt ar agrākās Alšvangas draudzes robežām.

Muižkungs, kas pārvaldīja vietējās muižas, bija katolis un tāpēc arī savus dzimtļaudis vēlējās tādus redzēt, neraugoties uz to, ka kurzemnieku vairākums bija luterāņi. No tā cēlās īpatnējā suitu identitāte.

Citu šādu lokālo kultūrvēsturisko zemju gadījumos pa pagastu robežām līnijas novilkt nevar. Lībiešu krasts ir šaura Kurzemes josla, vairāku pagastu teritorijā.

Piebalgas pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā, kad pēc Lielā Ziemeļu kara šī krievu karaspēka izpostītā Vidzemes daļa nonāca grāfa Šeremetjeva īpašumā.

Tā paša, kurš pēc Pētera I pavēles postīja zviedru Vidzemi, jo krievi necerēja, ka izdosies to paturēt. Iedzīvotāji bija izkauti vai aizdzīti, viss izlaupīts.

Tomēr beigās, kad zviedri bija spiesti atdot Vidzemi, Šeremetjevs par uzticīgo kalpošanu dabūja Piebalgas muižas. Lai būtu kas strādā, viņš ļoti pieļāvīgi izturējās pret zemniekiem, kas bija atbēguši no citām muižām.

Tur pulcējās visādi brīvdomīgi ļaudis – piebaldzēnu brīvdomīgā gara sākums. Zeme Piebalgā kalnaina, maz auglīga, tāpēc ļaudis sāka nodarboties ar aitkopību, vērpt, aust un 19. gadsimtā bija starp pārtikušākajiem Latvijas zemniekiem.

Savukārt tas ir pamats, kādēļ tik daudz jaunlatviešu inteliģences nāca tieši no Piebalgas. Tā ir tā piebaldzēnu mentalitāte un gars.

Bet novilkt stingras robežas… Protams, tur ir Jaunpiebalga, Vecpiebalga – brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” interpretācijā – Čangaliena un Slātava – Ineši, Zosēni, varbūt kaut kas no Kaives un Drustiem, taču precīzāk ar to jātiek galā pašiem piebaldzēniem.

Par Malēniju runājot, nav pareizi lietot attiecībā uz šo novadu vietvārdu Maliena, jo tas esot attiecināms tikai uz konkrēto Malienas pagastu Alūksnes novadā.

Teritoriāli Malēnija ir daudz plašāka un aizņem visai lielu teritoriju – no Gulbenes uz augšu. Ir uzskats, ka tā pat mazliet iestiepjoties Latgalē uz Viļakas pusi.

Malēnijā ļaudis runā augšzemnieku dialektā, bet nav latgalieši, jo pamatā ir luterāņi. Dažiem varbūt šķiet, ka vārdam “malēnieši” ir nievājoša pieskaņa, taču viņi ar to lepojas.

Ja Latvijai pēc Otrā pasaules kara neatņemtu Abreni, tagadējo Pitalovu, un apkaimes pagastus, vai mūsdienās to varētu saukt par Latgali?

Doma pieminēt Latviešu vēsturisko zemju likumā Abreni jeb Jaunlatgali, kā to sauca līdz pat 1938. gadam, bija, taču mūsu viedoklis bija neskart jautājumus, kas iziet ārpus mūsdienu Latvijas starptautiski atzītajām robežām.

1920. gadā tā bija teritorija, kurā latviešu bija tikai ap 2% no iedzīvotāju kopskaita. 15. gadsimtā Livonijas ordenis šīs zemes jau bija atdevis Pleskavas ķnazam, tāpēc latviešu tur faktiski vairs nebija.

Var jau sacīt, ka tā ir seno latgaļu zeme, taču tas bija pirms 500 gadiem.

Tajā kontingentā, kas tagad apdzīvo Krievijas Pitalovas rajonu, tādu, kuri varētu pretendēt uz Latvijas pilsonību, tāpēc ka viņu priekšteči dzīvojuši 20.–30. gadu Latvijā, ir ļoti maz.

Vairākums tur ir ienācēji. Padomju vara, neuzticoties Latvijas laiku pieredzējušajiem krieviem, tos apspieda gandrīz tāpat kā latviešus, un tie masveidā bēga uz Rīgu un lielākajām Latgales pilsētām.

Tad par ko mums cīnīties? Jaunajai Latvijas valstij toreiz Pitalova bija svarīga kā dzelzceļa mezgls.

Mūsdienās Ieriķu–Gulbenes–Pitalovas dzelzceļš, zaudējot konkurencē ar autotransportu, tika nojaukts, tāpēc Abrenes stratēģiskā nozīme ir zudusi.

Saistītie raksti

Kā zināms, viens no priekšnoteikumiem, kas Latvijai tika izvirzīts pirms iestāšanās NATO, bija atrisināt robežjautājumu ar Krieviju, kas ne bez grūtībām, tomēr tika paveikts. Mūsdienu Latvijai stratēģiski daudz svarīgāks tomēr ir NATO dalībvalsts statuss.

Karšu apgādā “Jāņa sēta” vairāku ekspertu sagatavotā Latvijas vēsturisko novadu karte. Nākotnē to plānots sagatavot un izdot arī detalizētāku.
Karšu apgādā “Jāņa sēta” vairāku ekspertu sagatavotā Latvijas vēsturisko novadu karte. Nākotnē to plānots sagatavot un izdot arī detalizētāku.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.