Eksperti aicina mazināt barjeras diabēta pacientu ārstēšanā 0
Saslimstība ar cukura diabētu turpina pieaugt. Pēc jaunākajiem datiem, gandrīz 102 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju slimo ar diabētu, bet pagājušajā gadā šī slimība diagnosticēta 7712 personām. Aptuveni 43% pacientu konstatētas kardiovaskulāra rakstura komplikācijas, piemēram, stenokardija, miokarda infarkts, koronāra šuntēšana vai angioplastija, insults u.c. Cukura diabēta iespaidā var attīstīties arī dažāda cita tipa veselības sarežģījumi. Tādēļ Latvijas Diabēta federācija pastāvīgi strādā, lai apzinātu esošo situāciju un meklētu dažādus risinājumus, kas varētu palīdzēt uzlabot pacientu ārstēšanu. Šim nolūkam bija veltīts arī jūnija beigās notikušais pasākums “Ceļš uz modernu insulīna terapiju: barjeras un risinājumi”.
Ar paveikto pagaidām nepietiek
Lai uzlabotu diabēta pacientu stāvokli, būtu nepieciešama labāka diabēta kompensācija un glikozes līmeņa uzraudzība. Šādi pasākumi samazinātu komplikāciju attīstību un to ārstēšanas pieaugošās izmaksas. Kā norāda Latvijas Diabēta federācijas (LDF) prezidente Indra Štelmane, pēdējos gados ir panākti būtiski uzlabojumi diabēta uzraudzības jomā, tomēr visas problēmas nebūt nav atrisinātas.
Viens no aktuāliem diabēta ārstēšanas veidiem ir insulīna terapijas pielietošana. Ir parādījušies jauni, pacientiem droši un efektīvāki medikamenti, kas ar diabētu slimajiem cilvēkiem palīdz saglabāt labu veselību un darbspējas. Taču šo zāļu nozīmēšanai pastāv zināmi ierobežojumi, un ne katram pacientam tās ir pieejamas. Tāpat nevienlīdzīgā situācijā atrodas reģionu pacienti.
Kas rada šķēršļus mūsdienīgai insulīna terapijai?
Pēc LDF ierosinājuma Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docents Romualds Ražuks veica pētījumu par 2. tipa cukura diabēta pacientu piekļuvi mūsdienīgai insulīna terapijai Latvijā.
Pētījuma galvenais mērķis bija apzināt šķēršļus un ieteikt risinājumus insulīna terapijas pieejamības un efektivitātes uzlabošanai 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Darba gaitā šī gada maijā un jūnijā tika aptaujāti speciālisti, intervēti endokrinologi, ģimenes ārsti un pacientu pārstāvji. Iegūtā informācija ļāva veikt pacientu klīniskā ceļa analīzi un izvirzīt priekšlikumus situācijas uzlabošanai.
Galvenie secinājumi, ko atklāj pētījums, ir sekojoši:
• diabētu diagnosticē novēloti, nereti to konstatē tikai pēc piedzīvota infarkta;
• rindas pie endokrinologiem valsts apmaksātā vizītē atkarībā no reģiona var sasniegt no viena mēneša līdz pat pusgadam;
• visos diabēta aprūpes posmos ļoti svarīgu lomu spēlē ģimenes ārstu informētība un zināšanas;
• ģimenes ārsti ne vienmēr paši uzsāk ārstēšanu (diabēta zāļu, NPH jeb vecāka parauga vidējas darbības laika insulīna izrakstīšanu) vai turpina endokrinologa uzsākto terapiju;
• trūkst māsu diabēta apmācības kabinetiem;
• diabēta apmācības kabineti nav saistīti ne ar ģimenes ārstiem, ne ar endokrinologiem;
• nepieciešamas apmaksātas uztura speciālistu konsultācijas;
• pacientu, ģimenes ārstu nepietiekama informētība un apmācību neesamība var radīt riskus pie pārejas uz jaunākās paaudzes zālēm – ilgstošas darbības bazālo insulīnu.
Romualds Ražuks piedāvā vairākus priekšlikumus, kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju insulīna terapijas pieejamības jomā.
Pirmais no tiem paredz izglītot ģimenes ārstus, iedrošināt izrakstīt viņu kompetencē esošos medikamentus, tostarp insulīnu, nevis visus pacientus nosūtīt pie endokrinologa. Tāpat būtu svarīgi ģimenes ārstiem atļaut citu efektīvu diabēta medikamentu, piemēram, glikagonam līdzīgā peptīda – 1 receptoru agonistu (GLP-1) izrakstīšanu. Ģimenes ārstiem jādod atļauja uzsākt arī bazālā ilgas darbības insulīna terapiju, vien nepieciešams skaidri definēt kritērijus, kad to drīkst darīt ģimenes ārsts, bet kuros gadījumos šis pienākums jāuztic endokrinologam.
Tāpat Romualds Ražuks uzskata, ka visiem pacientiem, kam nepieciešams, jādod iespēja uzreiz saņemt jaunākās paaudzes ilgstošas
darbības insulīnu, izlaižot NPH insulīnu, kura ražošana drīzumā tiks izbeigta. Atļauju nozīmēt jaunos medikamentus vajadzētu dot ne tikai endokrinologiem, bet arī ģimenes ārstiem. Minētās izmaiņas, pēc eksperta domām, nodrošinātu efektīvāku diabēta ārstēšanu, kā arī radītu līdzekļu ietaupījumu. Jāņem vērā arī vēl viens būtisks apstāklis – maksas vizītē pie endokrinologa kompensējamos medikamentus izrakstīt nav iespējams.
Jālemj par ierobežojumu atcelšanu
Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents Ainis Dzalbs atzīmē, ka medikamenti, kas iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, nereti tiek mākslīgi “apaudzēti” ar dažādiem šķēršļiem un barjerām. Tā rezultātā šīs zāles plašākām iedzīvotāju grupām nav pieejamas. Saistībā ar insulīna izmantošanu 2. tipa cukura diabēta gadījumā Ainis Dzalbs arī atgādina, ka esošās vadlīnijas gan ģimenes ārstiem, gan endokrinologiem iesaka pirms insulīna lietošanas uzsākšanas izmantot visas citas terapijas iespējas. Protams, tas nenozīmē, ka insulīns nav nepieciešams, jo ir daudz personu ar 2. tipa diabētu, kam konstatētas dažādas blakus saslimšanas, nereti arī smagas. Ir pacienti pēc insulta, arī ar nieru vai citām slimībām, un nereti viņiem diabēta medikamentozajā terapijā izmantotās zāles nepalīdz sasniegt mērķus vai pat ir kontrindicētas. Tādēļ šiem cilvēkiem vienīgais risinājums cīņā ar diabētu paliek insulīns.
Taču Ainis Dzalbs norāda, ka ģimenes ārsti patlaban pacientiem var piedāvāt vien tā dēvēto vecā parauga insulīnu, kas rada zināmus riskus. Starp tiem ģimenes ārsts min tādas iespējamās blaknes kā hipoglikēmija un svara pieaugums. Tajā pašā laikā jau šobrīd kompensējamo zāļu sarakstos ir iekļauti insulīna preparāti, kuriem uzlikti būtiski ierobežojumi. Līdz ar to šie medikamenti ģimenes ārstiem nav pieejami. Taču daļa no pacientiem dažādu iemeslu dēļ nevar nokļūt pie endokrinologiem, tādēļ ģimenes ārsti aicina veidot kompensējamo zāļu sarakstu tādu, lai tas būtu centrēts uz pacientu vajadzībām. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstiem jādod tiesības izrakstīt noteikta tipa insulīnus, kā arī citus preparātus, piemēram, GLP-1, lai pacients var zāles saņemt savlaicīgi, bez jebkādiem birokrātiskiem šķēršļiem.
Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes locekle Una Gailiša atzīst, ka ierobežojumi kompensējamo medikamentu piešķiršanā diabēta pacientiem pastāv, un cer, ka tuvākajā nākotnē tie tiks atcelti, lai zāles būtu pieejamas visiem, kam vien vajadzīgas. Viņa akcentē arī diabēta
apmācības lielo nozīmi, taču īpaši uzsver ilgstošās darbības insulīna gaidāmo pozitīvo pienesumu. Vienreiz nedēļā injicējams insulīns sniegtu milzīgu atvieglojumu pacientiem, kuriem pašlaik injekcijas nepieciešamas vienu vai pat vairākas reizes dienā. Jaunā veida insulīns, pēc endokrinoloģes domām, padarīs efektīvāku tieši 2. tipa diabēta pacientu ārstēšanu, tādēļ cer, ka tas būs pieejams visiem diabēta slimniekiem.
Pacientu aptauja izgaismo problēmas
Lai noskaidrotu diabēta slimnieku viedokli par to, cik labi slimība esošajos apstākļos tiek kontrolēta un ārstēta, LDF 2024. gadā veica pacientu aptauju. Tikai nedaudz vairāk nekā puse tās dalībnieku (54%) atzina, ka diabēts tiek kontrolēts, bet 39% aptaujāto pauda viedokli, ka viņiem nepieciešama efektīvāka ārstēšana. Savukārt uz Diabēta apmācības kabinetu nosūtījumu bija saņēmusi vien nepilna trešdaļa (31%) ar diabētu slimo personu, kamēr 45% netika turp nosūtīti. Vēl 12% cilvēku dzīvesvietas tuvumā šāda kabineta nav, bet tikpat daudz nemaz netika informēti par šāda kabineta esamību. Pacienti, kuri bija apmeklējuši Diabēta apmācības kabinetu, nosūtījumu saņēma galvenokārt no ģimenes ārsta (30%) un endokrinologa (27%), tiesa, 40% aptaujas dalībnieku nespēja sniegt konkrētu atbildi.
No citiem veiktās diabēta pacientu aptaujas rezultātiem jāatzīmē daži, kas ir sevišķi satraucoši. Pirmkārt, 40% slimnieku norāda uz nepietiekamu speciālistu pieejamību, jo rindā pie ārstiem vidēji jāgaida četrus līdz sešus mēnešus. Otrkārt, divas trešdaļas personu ārstēšanas process apmierina tikai daļēji, bet piektā daļa (20%) uzskata, ka nesaņem efektīvas zāles. Jāpiemin arī, ka 50-60% pacientu diabēta ārstēšanu vada un medikamentus izraksta ģimenes ārsts. Tomēr vairāk nekā divas trešdaļas (69%) personu norāda uz informācijas, zināšanu un prasmju trūkumu, kā arī nav bijuši uz diabēta apmācību.
Savukārt uz jautājumu par to, kā labāk uzlabot ārstēšanas pieejamību, 35% aptaujas dalībnieku atzīmēja nepieciešamību saīsināt piekļuves laiku pie endokrinologa, bet 29% kā būtiskāko pasākumu minēja efektīvu pretdiabēta zāļu saņemšanu jau pie ģimenes ārsta. Vēl 23% gribētu saņemt uztura speciālista konsultācijas, bet 13% vēlētos iziet diabēta apmācību par pašaprūpi.
Pacientiem jānodrošina mūsdienīgas ārstēšanas iespējas
Noslēgumā var secināt, ka Latvijā vēl jāveic gana daudz darba, lai uzlabotu situāciju diabēta slimnieku ārstēšanas jomā. Noteikti jāparūpējas par pacientu informēšanu, labākas piekļuves nodrošināšanu pie speciālistiem, kā arī jāpaplašina ģimenes ārstu loma. Svarīgi viņiem dot iespējas pašiem izrakstīt vajadzīgos medikamentus, nosūtot pie endokrinologa tikai tos pacientus, kuriem tas patiešām nepieciešams. Tādējādi samazināsies rindas pie speciālistiem un palielināsies viņu iespējas palīdzēt pacientiem nopietnos gadījumos. Un, ņemot vērā, ka ilgstošas darbības insulīna ienākšana arī Latvijā ir tuvākā laika jautājums, medicīnas sistēmai ir laicīgi jāsagatavojas šim notikumam.
