Gaiķu Māris: “Dzejā mani ir iedvesmojuši un palīdzējuši Juris Kunnoss, Aivars Neibarts, seno laiku VAKa ballītes, Kaspars Dimiters.”
Gaiķu Māris: “Dzejā mani ir iedvesmojuši un palīdzējuši Juris Kunnoss, Aivars Neibarts, seno laiku VAKa ballītes, Kaspars Dimiters.”
Foto no personiskā albuma

„Es, vienīgais stoiķis, to zinu.” Intervija ar dzejnieku Gaiķu Māri 0

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Gaiķu Māris (1973) ir dzejnieks, kurš savulaik sarakstījis un izdevis vismaz divus dzejoļu krājumus – “Mugursoma” (“Karogs”, 2006) un “Gribu ēst” (“Neputns”, 2011). Turklāt viņa pirmā grāmata 2006. gadā ieguva Literatūras gada balvu (toreiz vēl balva bija bez “Latvijas”) kā spilgtākā debija. “Kikōne teica – ja tā dzeja nepalīdz, nafig viņa ir vajadzīga.

Apmēram tā. Dzeja ir tikpat svarīga kā ēšana,” viņš toreiz stāstīja Guntim Berelim “Karogā” (2006). Un tomēr par šo talantīgo dzejnieku šobrīd ir zināms gaužām maz, lai gan viņa tēls ir spilgts un “nezināmība” paradoksālā kārtā bijusi klātesoša vienmēr. Avīzes “Latvija Amerikā” (2005, 18) latviešu literāro jaunumu apskatā viņš bija “pagaidām retajam pazīstams puisis ar bārdu un ādas biksēs”, kas debitē “Karogā” un tiek publicēts līdzās Ingai Gailei, Laurai Tabūnai un Ludmilai Azarovai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēl 2018. gadā kāda dzejas lasījuma sakarā par viņu rak­stīja tobrīd populārā, taču šobrīd aizvērtā kultūrtelpa “Hāgenskalna komūna”: “Dzejnieks Gaiķu Māris no aktīvās un publiskās literārās vides novērsās jau pirms vairākiem gadiem. Un šajā mierpilnajā malā stāvēšanā atļāvies būt dzejnieks sev pašam jeb pašpietiekošs savai gan materiālajai, gan poēzijas pasaulei. Taču apbrīnojamā kārtā Hāgenskalna komūnā būs viena no retajām iespējām viņu satikt un dzirdēt. Vai šī satikšana pārvarēs nesatikšanu?”

Mūsu sarunas laikā Gaiķu Māris stāsta, ka katrā zemē, kuru apceļojis, centies mācīties vietējo valodu. Vismaz elementāros “paldies” un “lūdzu”. Francijā esot mācījis vietējiem nepieklājīgas frāzes latviešu valodā, ko šie vēlāk cits citam atkārtoja. Brīnās, ka nejautāju, cik ilgi viņš audzējis bārdu – mati esot vēl garāki. Sūta sava vectēva dziesmas, stāsta, ka šis Pirmajā pasaules karā piedalījies un dzimta nāk no Dānijas. Un paliek parādā man un lasītājiem kādu garāku interviju un atgriešanos.

– Kāds ir bijis tavs pēdējais skaistākais ceļojums?

Gaiķu Māris: – Reiz sensenos laikos man bija tas gods pabūt Balkānos. Neaizmir­stamas atmiņas, neaizmirstami cilvēki, neaizmirstami laiki un brīnumaina un pārsteidzoša senču Rozentālu satikšana Maķedonijā. Balkāni kā tādi vispār ir man ļoti tuvi, tur jūtos kā mājās.

– Kas tevi iedvesmo, un kas nomāc dzeju?

– Dzejā mani ir iedvesmojuši un palīdzējuši Juris Kunnoss, Aivars Neibarts, seno laiku VAKa ballītes, Kaspars Dimiters. Nomāc sarežģītās attiecības ar manu iepriekšējo grāmatu recenzentiem. Zuda interese piedalīties turpmākos literatūras procesos.

– Kāpēc tev ir svarīgi būt?

– Esmu nodzīvojis līdz teju 50, pateicoties filozofijas un vēstures grāmatām, kā arī reliģijai. Šis jautājums ir pārāk ietilpīgs īsām atbildēm. Esmu gatavs plašākai intervijai.

– Tava pēdējā izlasītā grāmata, un kāpēc tā bija svarīga?

– Grāmata, kas mani ļoti ietekmēja, bija Peta Konroja “Liedaga mūzika”. Pirmo reizi pēc grāmatas izlasīšanas es raudāju.

DZEJAS ABC

JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Visvairāk mums ir pietrūcis Gaiķu Māra dzejas iespaidu par ceļojumiem. Tagad kā nekad. Iespējams, tāpēc tik ļoti saistīja viņa fotogrāfija no Rumānijas un dzejoļi par ēzeļa samtaino purniņu. Dzejnieks ir atturīgs tad, kad jānonāk oficiālās sarunās, toties neformāli gatavs dalīties teju ar visu savu iekšējo pasauli. Par dzeju atkal ir citādi – novērojums, iekšējās pārdomas un tāda kā tieksme pateikt tieši to, ko varbūt nevarētu citā formā. Viss kopā tas ir draudzīgais Gaiķu Māris. Dažreiz pārsteidzošs, nu jau diezgan ierastas izteiksmes formas izmantojošs un tāpēc laikam uzticīgs sev.”

Reklāma
Reklāma

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Gaiķu Māra jaunāko dzeju.

***

skaties manās acīs, skaties lūpu kaktiņos

matu galos, bārdas visviedības ziņā

skaties ādas bālumā un acīs iekritušās

vēl man ir pārums gaitā nestabilā

un aurums balsī tādā visupņemtā

kad neviens nav visu teicis

***

ieduries ar skaņu ko tur skaitīt ritmu

vijoles ir neprātīgas sausas kailas ilgas

cauru nakti nodevēji reizrēķinu mācās

viņu līkie aso nagu aukstie pirksti

rīt jums grabinās pie loga

zaratustra gāja garām viņu šķūņus dedzināja

***

un varēji teikt, ka tā nav

varēji klusēt, kost lūpā

dungot filoloģiskās jēlības sevī

bet tu gribēji

laikam, nebija izvēles,

pats izvēlēts izvēlei

“jo” īstais dievam lūpās

tu zagi to, es redzēju

tevis nekad nav bijis

tīru vietu atdodot dzejai

pāri paliek tāds miers

es, vienīgais stoiķis, to zinu

***

rīt celsies vējš un kritīs zari

slēpsies putni alās lapsas sakāps kokos

vien mērenības filozofs plauks remdenības pērnā lapā

es arī došos pastaigā un vērošu kā dievs tam paiet garām

tā būs tā nenotiks tā neatnāks

rīt piedzims diena nogurusi zari celsies kritīs vējš

***

vilcienos uz jumtiem, atejās,

visu drausmīgo balkānu ceļu

konstanta bukareste

skaistākās pasaules vietas

čigāni bračkas uz mūžam

37 kalibrs 37 kalibrs smadzenēs dejo

o kalibrs skaistais kurš man netrāpīja jā gan

vālodzes dziedāja toreiz bija pavasars

puišeļi teica, dievs ir tepat

es vēl negāju mājās, vēl nelūdzu meitenei roku

tik ar savu izcilo draugu no Aijovas

spēlējām ielās un lecām atkal pirmajos vagonos iz džankī

tagad es tai meitenei lūdzu tās roku un sirdi ik dienas,

bet vilciens kā aizgājis aiziet un aiziet

jā es dejoju rumāņu stacijā ar meiteni elzu,

kas prata gredzenus zagt, tā zaudēju mīlu kas nezog

***

ēzeļa samtainais purniņš grieķiete vakara krēslā

caur manām ribām pret tevi neprasot iegribai pielīp

un klusums no pirtiņas sirmas vibrē kā telefondrāts

atkal uzausis mēness siseņi lēkā ap tevi

vēl mazliet un robeža atradīs mani

guļot pie miruša strauta

grieķiete iemirdzas liesmo bet klusē

ja varētu ietu es ciemos pie viņas

varbūt ribas laimīgi smiesies

un neliks man šķobīties mutei

tavam ēzelim purniņu noskūpstīt vēlos

kamēr vēl esmu šai pusē

***

šogad koki, kā sabiedrība

daži jau metušies kaili

segušies lapām uz saknēm

un ieaijā miegā briedināt nākamo gadu

daži vēl gluži kā varoņi

lapas kā buras, paši kā Odiseji

pārsteigs tos sniegs

kļūdainais aprēķins

mana goba aiz loga

gudra kā filozofe

precīza kā Likteņlēmējs

rāda izpratni gūstamo man

segusies silti ar siltajām lapām

sapņo par siltzemes ārēm

pieklauvē dažreiz man logā

mācies, vienkārši mācies