Latvijā
Sabiedrība

Mainījusi viedokli par Otro pasaules karu. Saruna ar Darju Tihomirovu, kuru uz Latviju atveda mīlestība8


Darja Tihomirova
Darja Tihomirova
Foto: Timurs Subhankulovs

Darja Tihomirova no Irkutskas uz Rīgu atbrauca 21 gada vecumā – pārcēlās mīlestības dēļ, jo apprecējās ar Valdi Felsbergu. Kopš 2003. gada viņa dzīvo Latvijā. Darja ir paralimpiskās iejādes sekcijas vadītāja, viņas trenētais Rihards Snikus pērn iepriecināja līdzjutējus ar izcīnīto sudraba godalga ASV Trionā notiekošajās pasaules spēlēs. Darja ir ieguvusi titulu “Latvijas lepnums”. Izjautāju Darju ne tikai par panākumiem sportā, bet arī to, kā viņa jūtas Latvijas sabiedrībā un vērtē šeit notiekošo.

Jūs, braucot šurp, zinājāt, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, ka te ir Baltijas jūra un ka šeit dzīvo Raimonds Pauls. Un kas šeit visvairāk iekrita acīs?

D. Tihomirova: Pirmajā viesošanās reizē mani apbūra Vec­rīga – Ziemassvētkiem sapostais Doma laukums, Rīga kā skaista pilsēta, un arī Jūrkalne, Kuldīga, vēl citas mazākas pilsētiņas. Mēs ar vīru daudz braucām, daudz klausījāmies mūziku. Man tagad ir grūti klausīties mūslaiku Latvijas estrādes mūziku, jo šo žanru iepazinu ar Noras Bumbieres, Olgas Rajeckas dziesmām.

Vecāki jūs labprāt laida prom uz citu valsti?

Pieļauju, ka tas viņiem bija ļoti smagi. Ne tikai tāpēc, ka mums ģimenē ir ļoti ciešas saiknes, bet arī tāpēc, ka biju vadošā trenere jaunizveidotajā ģimenes jāšanas kompleksā, kas tobrīd strauji attīstījās. Bet viss notiek uz labu. Tagad tur māsa ir vadošā trenere un jau sen mani pārspējusi kā profesionāla jātniece. Es viņai šo to varu pamācīt par trenēšanu. Vedu pie viņas savējos, lai iemāca lēkt ar zirgu pāri šķēršļiem, un, aizbraukusi uz Irkutsku, vadu nodarbības viņas audzēkņiem pārējās disciplīnās. Barters!

Mamma toreiz manu topošo vīru atzina par ļoti interesantu cilvēku. Viņš jau neteica ģimenei uzreiz: “Labdien, esmu Valdis, vedīšu jūsu meitu prom!” Valdis izdarīja visu atbilstīgi Krievijas aristokrātijas tradīcijām – ar vēstulēm, lūgumiem, oficiālu iepazīšanos.

Vai, iedzīvojoties Latvijā, bija kādi negatīvi pārsteigumi?

Man dzīvē ir veicies un nav bijis negatīvu pārsteigumu. Vīram ir fantastisks draugu loks, visi mani silti uzņēma. Tāpat vīramāte ļoti labi uzņēma. Nebija arī problēmu iejusties citā valstī.

Droši vien pamanījāt tādas toreiz skaļas politiskās norises kā tā saukto krievu skolu aizstāvju mītiņus, protestus pret izglītības reformu?

Mani bērni, protams, mācās latviešu valodā. Es vispār nesaprotu un nekad neesmu sapratusi, kāpēc šeit ir jābūt krievu skolām. Varbūt – vienai lielai skolai visā valstī, kur mācīties diplomātu bērniem vai komersantu bērniem, ja vecāki te atbrauc darbā uz gadu vai diviem. Man neliekas pareizi, ka valstī pastāvīgi ir milzīgs klāsts ar izglītību svešā valodā. Cita lieta, ka bērniem, kas vēlas padziļināti apgūt krievu kultūru, ir jābūt iespējai to darīt fakultatīvi bez maksas.

Krievu kultūra ir tik dziļa un bagāta, ka tad, ja ģimenē runā krieviski un tajā bērns iegūst kultūras pieredzi, ar to pilnīgi pietiek. Kaut mani bērni runā latviski, viņiem ar krievu kultūras apguvi viss kārtībā.

Man ir ļoti daudz audzēkņu, kuri mācās latviešu skolās. Ir arī audzēkņi, kas mācās krievu skolās, jo sākuši tur iet pirmajā klasē. Bet vecāki bieži paši saka, ka būtu bijis labāk, ja bērni mācītos latviešu skolās.

Mani nekādas politiska negatīvisma lietas nav skārušas. Varbūt man paveicies tāpēc, ka uzskati sakrīt ar šīs valsts uzskatiem un man šeit nekad nav bijis nekādu problēmu tautības dēļ. Atceros reiz izteiktu pārmetumu: “krievi visur ir krievi”, bet kundze, kas to pateica, bija ļoti veca, un biju trāpījusies ceļā viņas nebaltā dienā, un tā bija tikai viena konkrēta cilvēka negatīvisma izpausme.

Droši vien atminaties, ka 2012. gadā notika valodas referendums par to, vai Latvijā ieviešama otra valsts valoda.

Nezinu, kāpēc to vajadzēja rīkot. Man nebija šaubu, kāds būs iznākums. Tas, ka tik skaļi tas viss notika, tikai stiprināja to cilvēku pozīcijas, kuri uzskatīja, ka jābūt otrai valodai. Es tam neredzu iemeslu. Saprotu, kāpēc ir jābūt otrai valsts valodai Kanādā vai Beļģijā, vairākām valodām Šveicē, bet ne Latvijā.

Dzīvošana Latvijā ir pietiekams iemesls, lai cilvēks iemācītos latviešu valodu.

Lasīju, ka jūsu tēvs nācis no dzimtas, kur vairākās paaudzēs bijušas militārpersonas.

Jā, tēvs nav militārists, bet vectēvs gan, un dzimtā vīrieši ir bijuši augsta ranga militārpersonas – pulkveži utt.

Kādas ir jūsu pārdomas par 9. maiju Latvijā, kad Pārdaugavā notiek mītiņi un, kā žurnālists Igors Vatoļins izteicās, “pavasara festivāls”?

Man ir sarežģītas attiecības ar 9. maiju, kopš dzīvoju Latvijā. Un ne jau tāpēc, ka esmu šeit, bet tāpēc, ka no vīra un vīramātes uzzināju par šo karu daudz tāda, ko agrāk nebiju zinājusi. Vīramātes brālis ir bijis iesaukts vācu armijā, bet vienā brīdī padevies gūstā un karu pabeidzis padomju pusē. Esmu mainījusi savu viedokli par Otro pasaules karu. Tagad uzskatu, ka šis karš ir bijusi milzīga nodevība pret cilvēci no abām pusēm.

Tiku uzaugusi ar to uzvaras apziņu – Krievijā patriotiskā audzināšana ir ļoti labi izveidota. Visi krievu bērni būtu gatavi celties un iet karā, pastāvēt par savu dzimteni. Protams, ir būtiski, lai cilvēks spēj saredzēt arī savas valsts negatīvās puses politikā utt., bet mīlestība pret dzimteni ir ļoti svarīga. Krievijas iekšpolitika, mācot šo mīlestību pret dzimteni, ir fantastiska. Ar vienu izņēmumu – jā, visu taisnību par to karu nestāsta…

Vectēvs ir kara veterāns, nokļuvis līdz pat Berlīnei. Esmu lasījusi viņa memuārus. Bija interesanti salīdzināt ar vīramātes brāļa memuāriem, no otras puses. Bet stāstījis vectēvs par karu nav, izņemot tādas atmiņas, kā lielgabali vilkti ar zirgiem. Kad sāku trenēties jāšanā, viņš stāstīja, ka oficieris kara apstākļos vienmēr ar baltu cimdu pārbaudījis, vai zirgs ir labi notīrīts – jo no tā, vai nekur nekas nav sa­berzts, bija atkarīgs, vai zirgs vilks to lielgabalu.

Uzskatu, ka krievu cilvēki vai padomju cilvēki, cilvēki, kas gājuši karot par savu valsti, no valdības puses lielā mērā bija smagi piemānīti. Viņiem jau neteica, ka “jūsu dzimtene pati pirms tam ir uzbrukusi citiem”. Viņiem lika iet aizstāvēt savus bērnus. Es ticu, ka mans vectēvs ir cilvēks, kas gājis aizstāvēt savu dzimteni un darījis to varonīgi. Tāpēc 9. maija svētki man bērnībā bija vieni no skaistākajiem, vienmēr cieši saistīti ar ģimeni, vectēvu.

Bet šeit, uzzinājusi arī otru pusi, nesvinu 9. maiju, kaut vienmēr tajā dienā apsveicu radiniekus Krievijā. Man šķiet, ka Latvijā nav jāsvin 9. maijs, tāpat kā nav valsts līmenī jāsvin tā leģionāru diena. Esmu droša, ka manas vīramātes brālis nebija priecīgs, ka viņu iesauca leģionā.

16. martu jau nesvin, tikai piemin leģionārus.

Tā bija traģēdija. Tad attiecīgi jāpiemin – jānoliek sēru vainags abām pusēm, kur nu kurai pusei tas ir jānoliek. Bet valstsvīriem nav jāpiedalās ne vienā, ne otrā datumā un nav jātaisa politiska skatuve.

Jūs esat Krievijas pilsone, bet bērni?

Bērni līdz 18 gadiem drīkst būt dubultpilsoņi, tāpēc viņiem abiem pagaidām ir dubultpilsonība.

Esmu apsvērusi domu mainīt pilsonību. Droši vien iegūt Latvijas pilsonību man nesagādātu grūtības. Taču pilsonība katram cilvēkam ir milzīga daļa no viņa iekšējā “es”. Man būtu ļoti grūti braukt pie mammas, ņemot vīzu. Ar vecāku ģimeni tiekos vairākas reizes gadā – vai nu viņi atbrauc šeit, vai brālis un māsa ierodas, vai es ar bērniem braucu uz Irkutsku. Vienmēr tiekamies Ziemassvētkos.

Man Latvija ir ļoti mīļa, var teikt, ka esmu apprecējusies ar Latviju. Bet Krievija man ir kā mamma.

Reizēm gan, ja esmu ar vienu vai abiem bērniem aizbraukusi uz Krieviju, bet vīrs ir palicis te, man zemapziņā ir doma, ka trīsdesmitajos gados bija laiks, kad cilvēkiem pateica: “Viss, vairs no Krievijas nedrīkst izbraukt.”

Jūs ar saviem sportistiem braucat uz ārzemēm un radāt iespaidu par Latviju.

Ja esmu Latvijas komandas vadītāja, nevienam neinteresē, ka esmu krieviete. Latvijā nodzīvoto gadu laikā esmu pietiekami iesūkusi sevī Latvijas kultūru. To nevar kādam nest vai iemācīt, to var tikai dot. Man šķiet, kultūra ir kaut kas mazāk taustāms, nekā esam pieraduši. It kā liekas: dzeja, vēsture, mūzika – tā ir kultūra. Bet es uzskatu, kultūra ir tas, ko cilvēks nes sevī, kā viņš izturas pret citiem, pret sevi, kā reprezentē vidi, kurā dzīvo.

Kā jums patīk Dziesmu un deju svētki? Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka tā ir latviešu kultūra, domāta latviešiem, bet cittautiešiem Latvijā šie svētki neko nenozīmē…

Dziesmu svētki ir fantastisks pasākums, kurš, manuprāt, uzrunātu pat cilvēku, kurš ne vārda nesaprot latviski! Tas ir ļoti skaists muzikāls priekšnesums. Šiem svētkiem ir jāreprezentē Latvija, un, jo vairāk cilvēku to redz, jo labāk!

Kādi ir jūsu bērnu vaļas­prieki?

Abi ar vīru daudz strādājam, tāpēc bērni nesen teica, ka mums ir par maz ģimenes kopīgo pasākumu. Tad iedibinājām tradīciju kopā iet uz teātri. Esam bijuši uz Operu, uz Nacionālā teātra izrādi “Savādais atgadījums ar suni naktī”, esam iecerējuši apmeklēt izrādi “Ziedonis un Visums”.

Bērniem nav daudz laika vaļaspriekiem. Ēvalds ir beidzis mūzikas skolu, prot spēlēt saksofonu, mācās 1. ģimnāzijā, nodarbojas ar svarabumbu celšanu. Sports, manuprāt, bērnam ir darbs, ļoti smags darbs ar sevi. Protams, tam jānotiek ar prieku, taču par vaļasprieku es to nesauktu. Meita Kiara Klinta ir sporta dejotāja jau nopietnā līmenī – trenējas vairākas stundas dienā četras piecas reizes nedēļā un brīvdienās piedalās sacensībās. Ja bērns nopietni nodarbojas ar sportu, vecākiem sava dzīve ir jāpārkārto un jāpakārto. Sports no ģimenes prasa ļoti daudz, taču ir milzīgs ieguldījums bērna nākotnē, jo veido personību. Sports iemāca tiekties pēc panākumiem, pēc izcilības. Šī īpašība noderēs jebkurā dzīves jomā.

Jūsu trenētā Riharda Snikus panākums pērn septembrī bija tieši tāda līmeņa panākums.

Tikt pie šāda titula – sudraba godalgas ieguvējs pasaules spēlēs – ir grūti, bet noturēt vēl grūtāk. Rihardam ir jāgatavojas paralimpiskajām spēlēm, kas 2020. gada vasarā notiks Tokijā. Lai turp tiktu, viņam šajos divos gados jāstartē ļoti veiksmīgi sešas reizes. Cīnīties šajā sporta veidā pasaulē, pārstāvot Latviju, ir ļoti grūti, jo tas prasa lielus finansiālus ieguldījumus. Pirms desmit gadiem, kad sākām braukt uz turnīriem, mums jautāja: “No kurienes jūs? No Latvijas? Kur tāda atrodas?”

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Rīgas domes opozīcija visdrīzāk nepiedalīsies balsojumā par Baraņņika atcelšanu no amata
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Levits: Ikvienai paaudzei jābūt gatavai izcīnīt savu kauju par Latviju 2
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par “Gada rīdzinieku” kļuvis komponists Boriss Rezņiks
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Solidaritāte, cieņa un drosme. Valsts prezidenta Egila Levita runa pie Brīvības pieminekļa
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Foto. Svētku uguņošana priecē iedzīvotājus gan Rīgā, Daugavmalā, gan pie televizoru ekrāniem
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Foto. Lāpu gājiens Rīgā pulcē tūkstošiem dalībnieku
8 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu
Intervija 12 stundas
SM
Signe Mengote
Ekonomika
Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem
13 stundas