Ivars Āboliņš
Ivars Āboliņš
Foto: Zane Bitere/LETA

Māris Zanders: Gads iesākas ar dīvainām atklāsmēm 34

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls 3
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm
Lasīt citas ziņas

Cik saprotu, latviešiem nav iebildumu nācijas pašaprakstā iekļaut jēdzienu “individuālisms”. Pat pašironiskajā “viensētnieku domāšanas” piesaukšanā skan arī zināms lepnums. Mēs paļaujamies paši uz sevi, paši tiekam galā, un tā tālāk. Tomēr varbūt tā nav?

Gada pirmajā nedēļā daudzos medijos parādījās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāja Ivara Āboliņa teiktais, ka – citātam izmantošu “la.lv” formulējumu – “Latvija šobrīd dzīvo informatīvajā telpā, kurā absolūti dominē krievu valoda”.

Es nesaprotu, par ko šis cilvēks runā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmkārt, rodas iespaids, ka Āboliņš savā “statistikā” – “Latvijā esot pieejami 252 mediji, no tiem 127 mediji ir krievu valodā, kamēr latviešu valodā ir pieejami 42” – demonstrē diezgan savdabīgu izpratni par to, kā mūsdienās cilvēki vispār iegūst informāciju.

Proti, ja vien NEPLP nav gadu mijas brīvdienās atklājusi kādu jaunu matemātiku, tad grūti iedomāties, ka visi neskaitāmie un, protams, dažādas kvalitātes “viedokļu paudēji” “YouTube”, “TikTok” un citās platformās, klāt skaitot medijus visā pasaulē, ir nepilni trīs simti.

Informatīvās plūsmas jau sen vairs neveido “nešķīstā trīsvienība” – TV, radio un avīzes/žurnāli.

Mūsdienās, lai sačakarētu cilvēkam prātu (vairumā gadījumu), nav vairs nepieciešami regulāri “raidoši” žurnālistu kolektīvi – pilnīgi pietiek ar relatīvu slavu iemantojušu personāžu verbālu atvieglošanos tīmeklī vienreiz nedēļā vai pat mēnesī.

Otrkārt, Āboliņa teiktais vedina domāt, ka esmu palaidis garām sensacionālu notikumu – interneta atslēgšanu Latvijas teritorijā.

Ja internets tomēr turpina funkcionēt, tad es nesaprotu, kurš var liegt Latvijā dzīvojošam cilvēkam veidot savu informatīvo telpu tā, kā viņam labpatīkas, atbilstoši valodu prasmēm un dažkārt arī finansiālajām iespējām (pēdējo nepietiekamība, piemēram, man personīgi liedz piekļuvi kārotajiem “New York Times” vai “The Wall Street Journal”).

Ikviens Latvijā dzīvojošais, kurš kādā neapdomības brīdī ir iegādājies viedtālruni, var iegūt pamatīgu blāķi informācijas angļu mēlē no telekanāliem BBC, CNN, “Al Jazeera”, “Euronews” un tā tālāk. Būtu dīvaini konkrētajā medijā netieši reklamēt citus, tādēļ neuzskaitīšu daudzos un dažādos tīmekļa resursus – veltītus Austrumeiropai, zinātnei, ekonomikai, ģeopolitikai un tā tālāk –, kas mums pieejami. Zināmā mērā man pat ir neērti rakstīt šeit tik pašsaprotamas atziņas.

Reklāma
Reklāma

Nevienam ar varu Kremļa naratīvi netiek uzspiesti, ikviens var atrast labāku informāciju. Punkts.

Ja vien nav tā, ka pretēji mūsu priekšstatam par sevi kā “eiropiešiem” mūsu svešvalodu zināšanas patiesībā ir vājas, tādēļ vieglāk un pierastāk ir meklēt informāciju latviešu un krievu valodā.

Tomēr tad tā jebkurā gadījumā ir cita problēma. Ja cepiens patiesībā ir par t. s. krievvalodīgajiem Latvijā, tad atkal – tā ir konkrētu indivīdu pieraduma, slinkuma vai politiskās izvēles žesta tēma, nevis objektīvas informācijas trūkums pat krievu valodā. (Kāda vaina, piemēram, “Current Time TV” krievu versijai?)

Neviens neapšauba, ka Krievijas propagandas sistēma strādā prasmīgi un tādēļ ir bīstama. Tomēr ir jānošķir divas situācijas. Pirmā: propaganda monopolizē informatīvo lauku.

Otrā: tā pastāv, bet tai ir daudz alternatīvu. Latvija (t. s. krievvalodīgos ieskaitot) dzīvo otrajā situācijā. Ja mums ir brīvi pieejama visdažādākā veida informācija, bet kādam (Āboliņam) vienalga ir jāuztraucas, ka mēs šo iespēju pienācīgi neizmantojam (es gan domāju, ka tik traki nav), tad mēs esam nevis “viensētnieki”, bet aunu bars (laikus atvainojos auniem). Kuriem, kā saka, ar karoti jālej mutē jēdzīgs saturs un aiz rokām jātur, lai nepiesārņo sev smadzenes.

Savukārt, ja visu šo vēstījumu patiesā jēga ir dabūt vairāk naudas informācijai latviešu valodā (lai mūsu nabaga cilvēkiem nav jāmokās ar angļu, vācu vai franču valodu), tad tā ir cita tēma.

Tiesa, tad mani mulsina šķīstsirdīgā doma, ka latviešu valodā nevar izgatavot no kvalitātes viedokļa, piedošanu, mēslu. Mēs redzam, ka var. Svarīga ir nevis valoda, kādā informācija tiek veidota, bet šīs informācijas saturs, kvalitāte.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.