Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Foto: SCANPIX/AP/LETA

Juris Lorencs: Ģeniālie muļķi 0

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”,  AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Meļu un viltnieku reitings pēc zodiaka zīmes. Pēdējo vietu ieņem Strēlnieks, bet kurš ir pirmajā? 10
Finanšu eksperti iesaka makā vienmēr turēt īpašā veidā salocītu 50 eiro banknoti. Tam ir pavisam praktisks izskaidrojums 47
Saūda Arābijas prinči gatavojas dot sāpīgu triecienu Putinam. Vai Kremlim pietiks naudas, lai turpinātu karu? 157
Lasīt citas ziņas

“Tas ir ģeniāli! Putins pasludinājis lielu daļu Ukrainas par neatkarīgu valsti. Tas ir brīnišķīgi! Viņš ies tur iekšā kā miera uzturētājs. Tie ir lielākie miera spēki, kādus jebkad esmu redzējis! Nekad vēl neesmu redzējis tik daudz tanku! Tie nodrošinās mieru. Putins ir gudrs puisis! Es viņu labi pazīstu. Ļoti labi pazīstu.” Šos vārdus 22. februārī intervijā ASV medijam “clayandbuck.com” saka neviens cits kā bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Varam tikai pateikties Dievam un amerikāņu vēlētājiem, ka Tramps vairs nav prezidents un ka Krievijas tanki pirms diviem gadiem nestāvēja pie Narvas vai Zilupes. Bet kas tad ir Tramps? Muļķis, kuram Putina izrādē ierādīta noderīgā idiota loma? Jeb nelaimīgs, izbijies cilvēks, par kuru Krievijas specdienestiem savākti kompromitējoši materiāli? Iespējams, viss kopā. Tramps pats sevi uzskata par labēju un konservatīvu politiķi. “Clayandbuck.com” veidotāji Klejs Treviss un Buks Sekstons savu mediju raksturo ar vārdiem “sarunas par konservatīvām tēmām”. Un te mēs sastopamies ar visai neparastu modernā laika realitāti – vislielākie Putina “sapratēji”, apjūsmotāji un līdzjutēji nāk no politiskā spektra galējiem kreisajiem un labējiem flangiem. Parādība gan nav jauna, ne velti Hitlera vadītā politiskā spēka oficiālais nosaukums bija Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija. Tomēr tikai 21. gadsimta sākumā franču filozofs Žans Pjērs Fe formulēja tā saucamo “pakava teoriju”. Viņa uzskatā politiskais spektrs (kreisie, centristi, labējie) ir nevis taisna, lineāra ass, bet gan izliekta līkne, kas vizuāli atgādina zirga pakavu. Tādējādi galēji kreisie un galēji labējie politiskie spēki patiesībā atrodas tuvāk viens otram nekā centram.

Visai uzskatāmi “pakava teoriju” ilustrē politiskie procesi Francijā un Vācijā. 10. aprīlī paredzētajās Francijas prezidenta vēlēšanās starp spēcīgākajiem kandidātiem ir arī “Putina sapratēji” – kreiso pārstāvis Žans Melanšons un labējā politiķe, Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna. Līdzīga situācija Vācijā. Putins ir autoritāte Kreiso partijai, kas iestājas par NATO likvidēšanu. Savukārt daudzi labējās partijas “Alternatīva Vācijai” biedri tieši Putina Krievijā saskata “konservatīvo vērtību” sargātāju. Savukārt šīs partijas popularitāti sekmēja kancleres Angelas Merkeles tuvredzīgā migrācijas politika, 2015. gada bēgļu krīzes laikā plaši atverot durvis ieceļotājiem no Tuvajiem Austrumiem. Merkeles aicināti un kreisi liberālo “velkomistu” sveikti, migranti sasniedza Vāciju, kur izraisīja vēlētāju pretreakciju “Alternatīvas Vācijai” veidolā. Komplektā ar Merkeles lobēto gāzesvada “Nord stream 2” projektu redzam izcilu piemēru, kā lietas var salaist grīstē un tuvināt Eiropu karam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas, ko gribētos sagaidīt no centriskajiem politiskajiem spēkiem Rietumos, – tālredzību, izlēmību un vienotību. Tas attiecas gan uz NATO un Eiropas Savienību kopumā, gan arī uz Latviju. Jau labu laiku daudzi valdošās koalīcijas partijām piederoši politiķi, ministri, Saeimas deputāti un viņu palīgi, Rīgas domes deputāti medijos un sociālajos tīklos izsaka diametrāli pretējus viedokļus. Tēmas ir visplašākās – Covid-19 ierobežojumu politika, Zaļais kurss, attieksme pret nelegālajiem migrantiem, žoga būvēšana uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, 40 miljonu eiro kompensācija ebreju kopienai, strīdīgie Satversmes tiesas spriedumi, Sanitas Osipovas neievēlēšana par Augstākās tiesas tiesnesi, satiksmes organizācija Rīgā utt. Dīvainā kārtā šī savstarpējā apkarošana pieauga pēc “KPV LV” izmešanas no koalīcijas. Var jau it kā saprast – pozīcijas rindas kļūst ciešākas, konkurence pieaug, vēlēšanas tuvojas, reitingi svārstās. Bet šie procesi liecina, ka nevis ideoloģija, bet vara ir tā, kas joprojām tur kopā par katru cenu. Labi, ka vismaz Ukrainas atbalstā valdības koalīcija ir vienprātīga. Bet liksim mierā “lielo politiku”. Man kā vēlētājam, kurš balsoja par vienu no pašreizējās Rīgas domes koalīcijas partijām, ir kāds pavisam praktisks un piezemēts jautājums – kad beidzot tiks savesta kārtībā sapostītā Ģertrūdes iela? Aizbērtas bedres, novāktas dubļu kaudzes, atjaunots bruģis. Jau veselu mēnesi te neesmu redzējis nevienu strādnieku. Varbūt domniekiem vajadzētu mazāk runāt par proaktīviem pilotprojektiem un nākotnes vīzijām, bet, tēlaini izsakoties, vienkārši ņemt rokā lāpstu. Bezgalīgā tukšmuldēšana – vēl viens iemesls, kas dzen vēlētāju galēju vai bezcerīgi marginālu politisku spēku apkampienos. Patiesībā ģeniālo muļķu skavās.