Foto – AFP/LETA, Fotolia.com

Nepālā ir lielākā augstuma starpība pasaulē – no 70 metriem virs jūras līmeņa Nepālas dienvidos līdz pat planētas augstākajai virsotnei Everestam. Tāpēc lauki ir iekārtoti terašu veidā. Visplašāk audzētās kultūras ir rīsi un kukurūza, bet liela nozīme ir arī graudaugiem, prosai, kafijai, tējai, kā arī ierastajiem kartupeļiem un tomātiem.

Lasītākie

Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas?

“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 124

4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 7

Lasīt citas ziņas

Tiek audzēti arī ķirbji, galvenokārt nevis paša dārzeņa, bet gan to dzinumu dēļ, ko nepālieši uztver kā delikatesi un plaši patērē festivālu laikā, kad jaunām meitenēm ir jāgavē.

Ķiploki dārgāki par mango

Putins pavēlēja vai nepavēlēja nogalināt Navaļniju? ASV izlūkdienests nāk klajā ar paziņojumu

Nepakļaujies provokācijām, jo skauģi sagaida, ka tu cietīsi neveiksmi. Horoskopi no 29. aprīļa līdz 5. maijam

Miris Latvijas Bankas padomes loceklis un kādreizējais finanšu ministrs Vilks

Katmandu iedzīvotājus ar lauku labumiem apgādā milzīgais Kalimati dārzeņu un augļu tirgus, kas atgādina Rīgas Centrāltirgu. Zemnieki ne tikai no Katmandu ielejas, bet pat no 200 km attālumā esošiem rajoniem ved savus produktus uz Kalimati tirgu. Parasti kravas mašīnas savāc kopā vairāku zemnieku produkciju un pēc tam uzpircēji tos vairumā pārdod tālāk. Dārzeņi lielākoties nonāk galvaspilsētas veikaliņos, bet augļi – galvenokārt pie individuālajiem tirgotājiem, kuri ar milzīgiem groziem uz velosipēdiem izvadā mango, banānus un granātābolus pa visu pilsētu un pārdod tos turpat no ielas.

Vidējās cenas Kalimati tirgū: tomāti – 24 sant./kg, kartupeļi – 18 sant./kg, kāposti – 9 sant./kg, ķiploki – 73 sant./kg. Vairāku veidu zivis, samus ieskaitot, var iegūt par Ls 1,40 kilogramā.

Eksotiskie augļi, kas Latvijā ir visai dārgi, Nepālā savukārt ir pierasts ēdiens – mango sakrauti piramīdās un tiek doti par 50 sant./kg, kokosriekstus 
var pat manīt lielveikalos gan veselā, gan sašķeltā veidā, to cena tirgū vien 21 santīms gabalā, ananass – 45 santīmi par vienu augli. Banāni, mazāki un garšīgāki nekā Latvijā, Nepālas tirgū tiek pārdoti par 55 santīmiem kilogramā.

Pārtika aptuveni 3,5 miljoniem Katmandu iedzīvotāju tiek izplatīta ar mazu veikaliņu palīdzību, kas rindojas gar ielu malām. Katra bodīte ir aptuveni 30 kvadrātmetrus liela, pieder vienai ģimenei un atgādina garāžu ar uzritinātām metāla durvīm. Vietām var manīt pat trīs četras tādas garāžas pēc kārtas, bet līdz Nepālai jēdziens par konkurenci nav aizgājis. Līdzīgi kā ar pārtikas veikaliem, citur viens pēc otra ir manīti pieci audumu veikali, viens galvaspilsētas sektors nodēvēts par paklāju rajonu, amatnieki, kas veido akmens skulptūras, nekur citur nav redzēti kā sēžam vienā lielā rindā ielas malā, gaidot pircēju.

Ir tūristi, 
kas neatgriežas

Starp zemnieku tirdziņa pārdevējiem ir ne tikai Nepālas zemnieki, maiznieki un siera gatavotāji. Aiz apkrauta galda stāv vīrs no Beļģijas budistu mūka tērpā, kas piedāvā atbalstīt viņa bērnunamu, nopērkot paštaisītu šokolādi, ziepes vai eļļas. Viņam blakus darbojas Sandro no Itālijas, kurš jau vairākus gadus Nepālā gatavo sieru.

Itālis Sandro Nepālā ieradies kā tūrists, ieskatījies vietējā skaistulē, pēc neliela ķīviņa ar vietējām varas iestādēm apprecējies un uzsācis savu biznesu. Sandro pieķērās domai gatavot itāļu sieru, tomēr viņš trīs gadus Nepālā meklējis pienu, no kā gatavot mocarellu.

Piena industrija šajā valstī ir ļoti “netīrs” bizness. Labākajā gadījumā pienam tiek pievienots ūdens, lai palielinātu tā apjomu un iegūtu vairāk naudas. Tā kā ne katram zemniekam ir ledusskapis, ko ir dārgi uzturēt, ļoti izplatīta ir sodas pievienošana pienam, un reizēm pat ziepju, miltu vai kerozīna, lai piens ilgāk būtu “svaigs”. 


Par nepāliešiem Sandro stāsta, ka viņi nemākot izbaudīt ēdienu. Nepālieši gatavo pārsvarā tikai rīsus ar lēcu zupu, ēdot samaisa visu kopā un visu norij pāris minūšu laikā. Ēšana Nepālā tiek uzskatīta par nepieciešamību, lai izdzīvotu. Tās laikā notiek minimāla komunikācija vienam ar otru, brīdī, kad ēdiens apēsts, šķīvji tiek novākti un cilvēki atgriežas pie darba.

Poļu pāris Martins un Eva Nepālā dzīvo jau 12 gadus. Eva stāsta, ka vairs nepērk gaļu ne lielveikalos, ne uz ielas, jo gaļa netiek sanitāri turēta. Uz ielas tā bieži vien tiek izlikta vairākas dienas pēc kārtas, līdz tiek pārdota. Tikai pa nakti gaļu ieliek ledusskapī, parasti visu dienu tā nostāv aptuveni 25 grādu karstumā un tikai vietām to ieskauj siets, kas aizsargā no mušu mākoņiem.