29
Kā to var pārbaudīt?
To var izdarīt tikai empīriski, redzot, kā šie politiķi rīkojas, nākot pie varas, cita pārbaudes veida nav.
Kā jūs jūtat vietējo sabiedrību – strādājat Francijā, bet dzīvojat Vācijā…
Saku, ka dzīvoju pie skaistās Reinas. Kultūras ziņā franči un vācieši ir tuvi, viņiem ir kopīga Rietumu civilizācijas identitāte. Ar vācu kultūru man nav tik daudz saikņu, bet varu spriest par franču kultūru, kuru uztveru kā savu. Francijā pirmoreiz nokļuvu jau pusaudža gados, tādēļ saku, ka Latvija ir mana miesīgā māte, bet Francija – audžumāte. Vācieši, manuprāt, ilgāk cieš, viņi ir pakļāvīgāki valdībai. Frančiem ir raksturīga protestu kultūra. Viņi nav tik disciplinēti kā vācieši.
Latvijā ir aprindas, kuras gan vāciešiem, gan frančiem pārmet pielaidību pret Krieviju. Kāds ir jūsu skatījums?
Par vāciešiem nevarēšu spriest, bet par frančiem gan. Patiešām, vēsturiski viņiem ir zināma pozitīva vājība pret Krieviju, taču tas tā nav bijis vienmēr. 19. gadsimta vidū Francijā valdīja ļoti pretkrievisks noskaņojums – pirmkārt, Krimas kara dēļ un, otrkārt, franči juta līdzi poļiem, kuru nacionālās sacelšanās Krievija bija divreiz brutāli apspiedusi. Šī situācija mainījās tikai gadsimta beigās, kad cars Aleksandrs III ieguldīja lielus līdzekļus abu valstu attiecību uzlabošanā (tam par piemiņu Parīzē ir Aleksandra III tilts). Bet mūsdienu franču prokrieviskajām simpātijām ir divi iemesli. Pirmkārt, konservatīvā franču sabiedrības daļa redz Krievijā varenu kontrrevolucionāru spēku, leģitīmās kārtības atjaunotāju. Atcerēsimies, ka cilvēku prātos Lielā Franču revolūcija nav beigusies: ir rojālisti, katoļu tradicionālisti, kuri nekad nav pieņēmuši republikas ideju. Republika ir revolūcijas “bērns”, bet revolūcijas spēki nocirta galvu Dieva svaidītajam karalim Ludviķim XVI, un tas šo aprindu acīs ir klaja zaimošana. Tad nāca Napoleons, kurš rojālistu ieskatā arī bija neleģitīms valdnieks, uzurpators. Beidzot 1814. gadā apvienotais krievu–prūšu–austriešu karaspēks ieņēma Parīzi un piespieda Napoleonu atteikties no troņa, tādējādi ļaujot atjaunot tronī Burbonu dinastiju. Un daudzu cilvēku kolektīvajā atmiņā krievu kazaki ir palikuši kā labie karotāji, kas atjaunoja franču karalisti. Šo attieksmi raksturo franču rakstnieka Leona Bluā vārdi: “Es gaidu kazakus un Svēto Garu.”
Bet arī Francijā ir ļoti izplatīta noraidoša attieksme pret ASV, kuru uzskata par agresīvu savas hegemonijas izplatītāju. Īstenībā jau vēsturiski franči ir centušies darīt apmēram to pašu, tikai ar citādu valsts un pasaules vīziju. Amerika tātad ir konkurente. Krievija viņu acīs ir lielvalsts, kas veiksmīgi noraida “amerikānisko dzīvesveidu”.
