Ieklausoties Raimondā Paulā un Latvijas Radio bigbendā 0
Tiešsaistes koncertiem no klausītājiem patlaban slēgtām koncertzālēm un mazāka mēroga auditorijām nu ir pienācis loģisks turpinājums – tādā pašā formātā veidoti iknedēļas priekšnesumi Latvijas Radio 1. studijā. Pēc būtības nekas jauns nav jāizdomā – Doma laukuma ēkā šādi koncerti jau notikuši mēnešiem un gadiem iepriekš, protams, ar pastāvīgu publikas interesi, tikai tagad šāda iespēja kļuvusi vienīgi virtuāla.
2020. gada 20. aprīlī uzstājās Agnese Egliņa, taču kā pirmais 13. aprīlī – komponists un pianists Raimonds Pauls, līdztekus iesaistoties sarunā ar Gundu Vaivodi.
Turpretī programmu var uztvert kā solidaritātes izpausmi vēl kādai citai kultūras jomai – teātrim,
jo Radio 1. studijā klavieru skanējumā bija dzirdamas Dailes teātra izrādēm rakstītās Raimonda Paula dziesmas un instrumentālās tēmas, vienlaikus atgādinot arī par to, ka Eduarda Smiļģa dibinātais teātris šogad svin 100. jubileju.
Pati mūzika, bez šaubām, šādos apstākļos skanēja tik autentiski, cik vien iespējams – nemaldīgi atpazīstamā klavieru piesitienā, šoreiz bez īpašas vēlēšanās apžilbināt ar virtuozitāti faktūras variācijās un lirisku noskaņu izcēlumos. Protams, ne tikai lirika vien – “Īsa pamācība mīlēšanā” un “Džons Neilands” bijušas galvenokārt komiskas izrādes, un arī “Šerloka Holmsa” iestudējuma autori bija ļāvuši vaļu līksmai fantāzijai.
Taču paliekošāko iespaidu tomēr atstāja emocionāla apcere, nereti ar dramatiskām zemstrāvām, un
šie koncerta brīži savukārt atsauca atmiņā divas no režisora Arnolda Liniņa radošajām virsotnēm –
izrādes “Brands” un “Elizabete, Anglijas karaliene” (no turienes arī lieliskā tēma “Vairs nesēro”), Vizmas Belševicas dzejas lasījumu “Visi koki Dieva doti” un koncertstāstu “Melanholiskais valsis”, kur Raimonds Pauls piedalījās Emīla Dārziņa daiļrades iedzīvinājumā.
Programma virzījās hronoloģiskā secībā – no 1966. gada uzveduma “Filma top” Pētera Pētersona režijā līdz 2011. gada iestudējumam “Marlēna”, pa vidu vēl muzikālie motīvi no “Atjautīgās aukles”, “Grāfa Monte-Kristo”, “Kaligulas”, un jāteic, ka teātra kritiķi te pārstāvētās izrādes vērtējuši stipri dažādi.
Un atšķirīgs ir arī Raimonda Paula rakstītās mūzikas mākslinieciskais potenciāls –
no Dailes teātra mūzikla “Leģenda par Zaļo jumpravu” pozitīvā atmiņā palicis viens fragments (un tieši tas 13. aprīlī neskanēja), bet vēl viens mūzikls – “Meža gulbji” – lieku reizi licis secināt, ka Hansa Kristiana Andersena daiļrade ir baudāma tikai no salkanas sentimentalitātes attīrītās animācijas filmu versijās.
Īsi sakot – vairāk Vizmas Belševicas un Raimonda Paula, un komponista nākotnē iecerētā sadarbība ar Elīnu Garanču sola tieši to.
Ar Raimondu Paulu arī lielā mērā saistīta Latvijas Radio bigbenda vēsture.
Patlaban diemžēl kaut vai neklātienes koncertiem sapulcināt daudzskaitlīgo pūtēju ansambli nekādi nav iespējams,
taču Radio bigbends savā mājaslapā ievietojis vairākus koncertierakstus, un trompetes spēles meistari Rendijs Brekers un Džeimss Morisons kopā ar latviešiem uzstājās tepat, Rīgā, bet, lai dzirdētu 2018. gada 10. janvāra programmu Kenedija centrā, bija jābrauc uz Vašingtonu. Tagad to var noklausīties arī tiešsaistē, un
secinājumi par Radio bigbendu kā latviešu kultūras vēstnesi Latvijas simtgadē ir ļoti iepriecinoši.
Pirmkārt, videoieraksts atkal apliecināja, ka saksofonista Kārļa Vanaga vadītajā bigbendā muzicē teicami profesionāļi, un ansambļa spēle izklausās tembrāli piepildīta, emocionāli rosinoša, jā, arī liriski skaidra gan daudzveidīgajos trompešu, trombonu, saksofonu, klarnešu un flautu salikumos, gan kolorītajās soloepizodēs, un tas pats sakāms par brīžiem gluži apburošo ritma grupu ar pianistu Viktoru Ritovu, bundzinieku Arti Orubu, ģitāristu Rihardu Gobu un kontrabasistu Jāni Rubiku.
Otrkārt, bigbenda mākslinieki un aranžētāji parādījuši vislabākās sekmes repertuāra izvēlē, un šajā ziņā arī amerikāņu publikai, manuprāt, nenācās vilties – šādā skaņurakstā un interpretācijā džeza izteiksmes bagātīgumu ieguva Emīla Dārziņa, Raimonda Paula un tautas mūzikas tēmas (starp citu, arī soliste Kristīne Prauliņa šajā priekšnesumā priecēja vairāk nekā jebkad), bet paša Kārļa Vanaga, Ulda Stabulnieka un it īpaši Gunāra Rozenberga jaunrade, izrādās, ir droši konvertējama starptautiskā mērogā.
To, ka par Latvijas Radio bigbenda radošajām perspektīvām pienācīga finansējuma apstākļos nav jāuztraucas, uzskatāmi vēsta ansambļa patlaban pēdējais veikums – maijā solītais Kārļa Vanaga oriģinālmūzikas albums “Identities”, no kura tagad publiski pieejami septiņi skaņdarbi.
Šajā ierakstā uzreiz dzirdams atšķirīgs skanējums no iepriekšējiem priekšnesumiem, jo elektronisko taustiņinstrumentu un ģitāru tembri un intonācijas raisa zināmu līdzību ar džezroku, taču pret to nav nekādu iebildumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Kārļa Vanaga komponētajā mūzikā un viņa pārraudzītajā bigbenda spēlē krāšņi izpaužas tieši džezam raksturīgie harmoniju gleznojumi, ritma vijīgums un emocionālo impulsu spriegums.
Jaunradītie opusi pārliecina arī ar formas izjūtu, noskaņu kāpinājumiem vairākkārt seko liriski atplūdi, šīs tēmas savukārt regulāri izvēršas gandrīz himniskos tēlos – un līdz ar to ieklausīties albuma “Identities” vēstījumā noteikti ir vērts.
