– Kur tu atradies februāra asiņainākajās dienās? 3
– Tas bija 20. februārī, kad norisinājās masveida apšaušana. Man bija plastmasas celtnieku ķivere, pēkšņi kaut kas trāpīja ķiverē. Tā bija gumijas vai plastmasas lode – nebūtu ķiveres, trāpītu galvā. Kaut cik noslēpos. Tad satiku draugu. Tas bija barikāžu tuvumā. Kādu minūti tur bijām sarunājušies un tad – barikādes gāžas, un minūtes laikā tur neviena vairs nebija, visi aizskrēja uz priekšu. Aizskrējām uz sāniem, tur vienam bija trāpīts krūtīs. Vēl viens gulēja ar trāpījumu galvā, pirmsnāves stadijā. Aizvilkām cietušos uz medpunktu, tad skrējām uz Institutskojes ielu. Tur vēl viens gulēja, nāvīgi ievainots. Trāpījums sirdī, izšauts cauri bruņuvestei. Neizdzīvoja. Aizskrējām līdz Oktobra laukumam, tur tāda dzeltena ēka, iekšā pagalmā. Draugs saka – skaiti līdz divdesmit, skrien! Pagāja dažas sekundes, un viņš aizskrēja. Domāju, ja skaitīšu līdz divdesmit, nošaus. Skrienu pakaļ, redzu – viņš pēkšņi pietupās. Es arī nobremzēju, bet tajā brīdī iekšējā balss saka – skrien vai arī nošaus! Un aizskrēju. Vēlāk draugs teica: “Skrienu, dzirdu – vienu reizi nosvilpa līdzās galvai, uzreiz notupos. Ja tu būtu skrējis aiz manis, pilnīgi droši dabūtu šīs lodes.” Tad strādājām – viens jāpārsien, citam žņaugs jāuzliek. Pēc tam skatījāmies, kā līķus salika vienā rindā…
Apjausma, kur biju un kas varēja notikt, atnāca tikai nākamajā rītā. Piegāju pie viesnīcas “Ukraina”, tā atrodas aiz Maidana, atcerējos iepriekšējo dienu un sapratu, kādā gaļasmašīnā bijām nokļuvuši.
– Vai iepazināties Maidanā?
Katrīna: – Iepazināmies Maidanā, kur atrados kopš 13. decembra. Kā aizbraucu, tā arī paliku. Biju tur visos notikumos. Arī 19. decembrī, kad mūs aplēja ar ūdens metējiem, apmētāja ar gaismas skaņu granātām. Toreiz diezgan smagi cietu, ilgi ārstējos. Biju daudz saelpojusies gāzi, dabūjusi ar gumijas lodi pa plecu. Galvā bija balta celtnieku ķivere ar sarkanu krustu, mugurā balts krekliņš arī ar sarkanu krustu. Droši vien kādam “berkutietim” (prezidentam Janukovičam uzticīgās specvienības vīri) neiepatikās, ka es sniedzu palīdzību. Viņš iešāva plecā, bija prāvs zilums, taču tas mani neapturēja – es turpināju palīdzēt. Visu laiku atrados pirmajās līnijās.
Bija tāds smieklīgs atgadījums. Atnāca puisis ar ievainotu roku, nosaitēju. Neesmu pabeigusi, kā viņš jau raujas kaujā. Tad viņš ieradās ar traumētu kāju, apkopu kāju. Neesmu pabeigusi, viņš atkal raujas kaujā. Trešo reizi man viņu atnesa ar caurumu galvā – teicu, nē, nē, nesiet uz medpunktu, ar viņu nenodarbošos, vienalga aizmuks karot.
– Kāds noskaņojums Ukrainā valda tagad?
Petro: – Visi nedomā vienādi. Ir tādi, kas atdod visu savu sirdi – dod naudu, palīdz ar ekipējumu, ar produktiem, citi pin maskēšanās tīklus, citi ada siltas zeķes, bet ir tādi, kas nesaprot, kā var būt noderīgi. Ir tādi, kas uzskata, ka šis karš uz viņiem neattiecas. Tas ir konflikts Donbasā, lai kāds ar to nodarbojas, tā nav mūsu problēma. Bijis daudz gadījumu, ka karavīrs vēlas saņemt to, kas viņam pienākas, bet viņam pasaka – mēs uz turieni jūs nesūtījām! Tas ir aizskaroši, tomēr vairākums atbalsta karavīrus.
Katrīna: – Kad sākās Krimas aneksija, mani radinieki, kas dzīvo Aluštā, neatbalstīja Maidanu, apgalvoja, ka esmu turp devusies pelnīt naudu, bet es vienmēr teicu: “Vismaz pasakiet, kur Maidanā atrodas kase ar naudu, jo neko vairāk par ēdienu man tur neiedeva.” Viņi pēc tam priecājās par Krimas aneksiju, gribēja dzīvot ar Krieviju, bija apmierināti. Mana māte ar viņiem kontaktējās, un viņi teica: “Jūs dzīvojat Ukrainā, mēs Krievijā, un mums nav pa ceļam.”
