Foto – Timurs Subhankulovs

– Pirms frontes bija Odesa. Tolaik tur bija saspringta situācija – ne tikai austrumos gatavoja karu, centās anektēt arī Odesu. Tur bija savs Antimaidans – separātisti, kas sapulcējās Kuļikovas laukumā, uzslēja savas teltis, izkliedza saukļus par Krieviju. Brīvprātīgos no Maidana uzaicināja palīdzēt Odesā, dežurēt posteņos, lai nepieciešamības gadījumā paziņotu, ja notiktu uzbrukums no Piedņestras puses. Mēs ar Petro vairākas dienas stāvējām posteņos. Viss sākās, kad Odesas “Černomorec” un Harkivas “Metālista” futbola klubu fani sapulcējās, lai nodziedātu zināmo dziesmu par Putinu. Separātistiem tas neiepatikās, viņi ar mietiem uzbruka futbola faniem, piekāva viņus. Iedzīvotāji sapulcējās, lai pasargātu šos futbola karsējus, bet vēlāk saniknots pūlis devās uz separātistu nometni. Mēs palīdzējām cietušajiem, neredzējām, kas tālāk notika. Kad nonācām pie Arodbiedrības ēkas, tā jau dega…

Aizbraucām no Odesas maija vidū, lai iesaistītos Iekšlietu ministrijas bataljonā. Taču komandieris pateica, ka nekomandēs meitenes – Petro varot palikt, bet man jābrauc mājās. Ukrainā plaši izplatīta sieviešu diskrimi­nācija. Lai meitene dotos karot, visu laiku kaut kas jāpierāda. Piezvanīja draugs, viens no tiem, kas izveidoja bataljonu “Aidar”. Saka: “Brauc pie mums, mūsu komandieris Meļņičuks labi izturas pret meitenēm.” Kad ieradāmies, daļa atradās Luhanskas apgabala Polovin­kinā. Izrunājāmies ar komandieri, mani viņš paņēma uzreiz, jo mācēju rīkoties ar ieroci. Petro šādu iemaņu nebija, viņam vajadzēja mācīties kursos.

– Kura bija smagākā die­na karā?

Petro: – Reiz mūsu draugi brauca ar “Ņivu” izlūkot apkārtni un atgriežoties uzskrēja uz mīnas. Mašīnu pārplēsa uz pusēm – trīs bojāgājušie, bet pārējos aizsvieda apmēram divdesmit metru attālumā.

Katrīna: – Mums abiem pati briesmīgākā diena bija Lutugino, kur mūs četras reizes apšaudīja. Pirmo reizi tas notika Luhanskas lidostas atbrīvošanas operācijā. Iekļuvām bīstamā slēpnī, toreiz krita desmit mūsējie. Arī mans draugs Miša – novadnieks un biedrs no Maidana. Tikko bija iegājuši Lutugino, kad ielidoja šāviņš – septiņi beigti uz vie­tas, trīs vēlāk nomira. Es pienācu nedaudz vēlāk, jo palīdzēju citam karavīram. Petja man parādīja Mišu, pārbaudīju – bija par vēlu ko darīt. Paguvām nogulties, un atlidoja vēl viens šāviņš. Petju šķembas ievainoja mugurā un galvā. Labi, ka bija trāpīts tikai mīkstajos audos. Ķirurgi teica, ka mazā šķembiņa viņam nekādu ļaunumu nenodarīs, bet, ja mēģināšot izņemt, var beigties slikti.

– Cik ilgi atradies frontē?

Petro: – Gadu un vienu mēnesi. Trīs mēnešus mēs ar Katju ārstējāmies gan hospitālī, gan ambulatori. Tagad it kā viss normāli, tomēr galvā es vēl karoju. Palikušas nogulsnes, jo mūsu prezidents ar savu “bandu” licis vilties – kā virs­pavēlnieks neļāva pabeigt karu. Mūsu bataljons bija plānojis visu pabeigt septembrī, vēlākais, oktobrī un nostiprināt robežas. Tad sākās visi šie pamieri, un lielākā daļa vienību atkāpās, jo bija pavēle no augšas – pilnībā atpakaļ. Taisnību sakot, ir dusmas, ka neļāva visu pabeigt. Pēc demobilizēšanās esmu strādājis, atpūties, lasījis. Tagad cenšos attīstīt savu biznesu kopā ar uzņēmēju grupu.