Latvijā
Sabiedrība

Ik gadu jūra mums atņem 20 ha piekrastes zemes: cīnīties vai pielāgoties?0


No Staldzenes – Liepenes krasta, kas atrodas apmēram 8 km uz ziemeļiem no
Ventspils ostas mola, jūra ik gadu noskalo ap vienu līdz pusotra metriem. 2017. gada
uzņēmums.
No Staldzenes – Liepenes krasta, kas atrodas apmēram 8 km uz ziemeļiem no Ventspils ostas mola, jūra ik gadu noskalo ap vienu līdz pusotra metriem. 2017. gada uzņēmums.
Foto: Ilze Pētersone, Jānis Lapinskis, no Liepājas NAI un Jūrmalas domes krājuma

Vidēji gadā jūra mums atņem 20 ha piekrastes zemes. Kad uznāk lielāks pūtiens, tā spēj kaitēt vairāk, mierīgākos periodos – mazāk. Pēdējos desmit gadus lieli viesuļi Latvijai gājuši ar līkumu, bet speciālisti brīdina, ka tas varētu būt klusums pirms pamatīgākas vētras. Svarīgākais jautājums – vai cilvēkam iesaistīties cīņā ar dabas spēkiem un mēģināt no tiem nosargāt krastu vai izvērtēt savas izredzes un pielāgoties situācijai?

 

Baltā kāpa jāliek mierā

Pēdējā laika pamanāmākais piekrastes postījums noticis ar Balto kāpu Saulkrastos, kad gada nogalē nogruva tās daļa reizē ar koka laipām. Kāpas stiprināšanai saulkrastieši veltījuši daudz pūļu un līdzekļu, taču ar dabas spēkiem cilvēkam grūti cīkstēties. Gājēju laipas pašvaldība atjaunos, jo Baltā kāpa ir viens no Saulkrastu magnētiem, kas ar glezno ainavu un plašo pludmales klāju pievelk tūristus un atpūtniekus, bet jaunos pārus vilina kā vieta, kur solīties uz mūžu būt kopā.

Taču kā pretstāvēt niķīgajai Inčupei un negausīgajai jūrai, kas drupināt drupina cēlo dabas veidojumu?

Pēc padoma jautājām Latvijas Universitātes Jūras krastu laboratorijas vadošajam pētniekam, ģeoloģijas zinātņu doktoram Jānim Lapin­skim. Atbilde pārsteidz. “Mana pārliecība ir tāda, ka labāk neko nevajag darīt. Jāļauj upītei un jūrai drusku to paskrubināt, lai nogāžas daļa no saauguma un kāpa atkal izskatās balta, kas ir tās vērtība, bet laipas jāpārceļ vismaz piecus metrus uz ceļa pusi.” Riskus, ka jūra kāpu varētu noskalot līdz netālajam automobiļu stāvlaukumam, viņš tuvākajā laikā nesaskata, vismaz ne ātrāk kā pēc 100 gadiem.”

Inčupes gala iedzīvotāji atceras, ka pirms krietna laika kāds Inčupes glābējs pats uz savu roku sāka rakt upei jaunu kanālu, taču tālu netika, jo policija darbus novērtēja kā neatļautu hidrotehniskās būves celtniecību un pārtrauca. Jaunas gultnes izveidi J. Lapinskis uzskata par mazāk nevēlamo no citām nevēlamām darbībām, ko varētu sastrādāt, mēģinot glābt Baltu kāpu. Noskalošanas problēmu tā varētu atlikt uz desmit līdz divdesmit gadiem.

Par laimi Latvijā neesot pārāk daudz vērtīgu objektu, kurus apdraudētu jūras krasta tuvums, mierina pētnieks, viņš varot saskaitīt ap 20 tādas vietas. Paņēmieni, ar kādiem tās cilvēki gadiem centušies nosargāt, ir ļoti dažādi – dzenot pāļus, veidojot akmeņu krāvumus, pieberot smiltis u. c. Ap 496 km garajā jūras piekrastē, kuru erozija vairāk apdraud aptuveni 40% no kopgaruma, šādu stiprinājumu garums nepārsniedz piecus kilometrus. No tiem, kā novērojis J. Lapinskis, cīņā ar dabas spēkiem pagaidām spējušas pastāvēt konstrukcijas tikai divos kilometros, pārējās ir daļēji sabrukušas.

 

Liepājā jūra tuvojas attīrīšanas ierīcēm

Sīksti pretim jūrai stājušies liepājnieki, lai no noskalošanas pasargātu Liepājas pilsētas notekūdens attīrīšanas iekārtas (NAI), kuras 1972. gadā uzbūvēja aptuveni 200 m attālumā no krasta. Šodien viena no uzņēmuma celtnēm, vecā hlorētava, kas vairs netiek izmantota, atrodas tikai 15 m no ūdens, līdz ierīcēm atlikuši ap 50 m.

NAI vadītājs Vilmārs Bogovičs stāsta, ka krasta nostiprināšana sākusies jau padomju laikā. Pirmais mēģinājums – ar autoriepām, šāda konstrukcija izmēģināta arī Kaļiņingradā. Ap 1995. gadu, kad V. Bogovičs sācis šeit strādāt, vēl kaut kas no tām bija atlicis, taču drīz vien jūra paņēmusi visas paliekas. Pēc 2005. gada spēcīgās vētras tika uzbūvēti gabioni – ar laukakmeņiem pildīta metāla sieta konstrukcija –, kas noturējās apmēram desmit gadus.

Pie pirmajiem gabionu postījumiem ap 2010. gadu papildus sākuši pievest akmeņus un bērt krastā.

“Joprojām no zemniekiem iepērkam lielākus laukakmeņus, ap metru un vairāk diametrā, un 500 m joslā veidojam krāvumu apmēram 30° leņķī pret krastu. Atsevišķās sezonās esam sagādājuši pāri par simts autokravām, uzkrājam arī rezervi, lai būtu ar ko pielabot, ja notiek kādi bojājumi,” stāsta NAI vadītājs. Stiprināšanai ik gadu no pašu līdzekļiem tērējot vismaz 15 tūkstošus eiro. Pagaidām akmeņi līdzot, taču kā ilgtermiņa risinājumu viņš redz būnas, ko mēdz saukt arī par molu, būvniecību. Tās celtniecībai vajadzējis sākties jau pagājušajā gadā, taču pagaidām darbi nekustot ne no vietas.

Liepājas domē skaidro, ka projektam, kura mērķis ir novērst jūras krasta eroziju iepretim NAI, līdz šim pavasarim noteikts tehnoloģiskais pārtraukums, jo ziemā laikapstākļi būvniecībai nav piemēroti. Kad darbus atsāks, pret krastu taisnā leņķī jāizbūvē 503, 6 m gara konstrukcija, kas veidota no četrus piecus metrus diametrā resnām ģeotekstila caurulēm, pildītām ar smiltīm un nosegtām ar akmens krāvumu, kas pasargā no bojājumiem.

Būnai jāaiztur smiltis no aizplūšanas jūrā un jānotur krasts no erozijas apmēram trīs kilometru garumā un 0,54 kv.km platībā.

Modelēšanas dati paredz, ka 60 gados krasta līnijas pieaugums pie NAI būs apmēram 100 m. Iespaidīgas ir būves izmaksas – ap 5,5 miljoni eiro, no kuriem lielāko daļu, ap 4,7 miljonus eiro, sedz Eiropas reģionālās attīstības fonda finansējums, ar aptuveni 619 tūkstošiem eiro piedalās Liepājas pilsēta un 206 tūkstošiem eiro – Latvijas valsts.

 

Jūrmalā pludmali “piebaro” ar smiltīm

Par labo praksi krasta nostiprināšanā mūsdienās atzīst nevis betona sienas un akmeņu krāvumus, bet smilšu pievešanu un papildināšanu vietās, kur tās trūkst, skaidro J. Lapinskis. Sarunās ar kolēģiem viņš to saucot par piebarošanu, daži gan šādu apzīmējumu nepieņem, jo vairāk izklausoties pēc zīdaiņa ēdināšanas ar mākslīgo piena maisījumu, pasmaida pētnieks. Pēc viņa ieteikuma šo metodi izvēlējusies Jūrmalas pašvaldība, tiesa, pagaidām vēl nelielos apjomos, ja salīdzina, piemēram, ar kaimiņiem lietuviešiem, kuri Palangas pludmales glābšanai piekrastē izgāzuši gandrīz 0,7 miljonus kubikmetru smilšu un erozijas problēmu apturējuši vismaz uz desmit gadiem.

Pludmales “piebarošana” Jūrmalā notiek Kaugurciema peldvietā ap 500 m garumā gar krastu un 30 līdz 40 m platumā, kā arī centra peldvietā no Dzintariem līdz Majoriem, arī 500 m posmā un 15 līdz 20 m platumā.

Tās ir vietas, kur jūra pamazām tuvojas glābšanas stacijām un citām ēkām, tostarp arī Valsts prezidenta rezidencei.

Kā stāsta domes Attīstības pārvaldes vides nodaļas vadītājs Jānis Artemjevs, smiltis, kas tiek ņemtas no Lielupes jahtu ostas, trīs gadu laikā liedagā savestas ap trīs līdz četru tūkstošu kubikmetru apjomā. “Smiltis iegūst ostas padziļināšanas darbos, tās ir tīras, sastāva ziņā līdzīgas pludmales smiltīm, tikai ar nedaudz lielāku organisku vielu piejaukumu. Kādreiz tās tikai pārvietoja uz citu vietu turpat ūdenī, bet tagad izkrauj krastā agrā pavasarī, lai ziemā aizgādātu uz pludmali,” viņš skaidro. Laiks smilšu vešanai izvēlēts ar nodomu, jo mazāk traucē pašiem jūrmalniekiem un atpūtas viesiem.

Transportēšana ar kravas automobiļiem notiek pa liedagu, iepriekš par to brīdinot iedzīvotājus. Pašvaldībai krasta pieaudzēšana līdz šim izmaksājusi 92 tūkstošus eiro, tā paredzēta arī šoziem – 2019. gada budžetā šim mērķim ieplānoti 26 tūkstoši eiro.

“Nav Jūrmalā tik izteiktu erozijas seku kā Lietuvā, Palangā vai Vidusjūras krastos Itālijā, taču mēs redzam problēmu un laikus iesaistāmies tās risināšanā. Kompensējot smilšu daudzumu, kas nenonāk pludmalē dabiskā veidā, cenšamies dabai palīdzēt uzturēt krastu un liedagu, lai pēc katras vētras tas nesamazinātos un noturētos 2015. gada līnijā. Neko nedarot, jūras krasta un klimata pārmaiņu un ziemu dēļ, kurās nav ledus, kas sargā krastu, ietekme uz piekrasti būs lielāka nekā iepriekšējā gadsimtā,” skaidro J. Artemjevs un uzsver, ka svarīgākais, lai vētras laikā vilnis salūztu, skalojoties pret stāvāku pludmali, tāpēc ir tik svarīgi tās līmeni pacelt augstāk, kas tiek darīts ar “piebarošanu”.

Papildus smilšu pievešanai jūrmalnieki nostiprina kāpas ar kārklu stādījumiem, kuriem šogad paredzēti 10 tūkstoši, un ierīko kārklu pinuma žogus pie izejām uz jūru.

 

Problēmu uzdāvina kaimiņam

Iepriekš nosauktie krasta aizsardzības pasākumi piemēri uzskatāmi par pozitīviem, taču kopumā izpratni, arī pašvaldību līmenī, par to, ko jūras piekrastē vajadzētu vai nevajadzētu darīt, J. Lapinskis vērtē kā nepietiekamu. Laikā, kad viņš vēl kā students kopā ar savu skolotāju profesoru Gunti Eberhardu ik gadu ceļojis gar piekrasti, lai veiktu mērījumus jūras krasta monitoringam, un arī vēlāk, šo darbu uzņemoties pašam patstāvīgi, nācies novērot cīņu ar eroziju arī tādā kā partizānu garā, jo stiprinājumi veidoti pēc sava prāta un saprašanas.

Visbiežāk – nokraujot laukakmeņus gar stāvkrasta piekāji, cerot, ka viļņi pret tiem atsitīsies un smiltis neizskalos.

“Pieņemu, ka cilvēks, kurš uz savu roku izveidojis krasta stiprinājumu, nesaskata kā problēmu, ka sabojājis dabas sistēmu.” Tiesa, nu jau dažus gadus pētnieks ar šāda veida pašdarbību nav sastapies. Valsts vides dienests apliecina, ka pēdējo trīs gadu laikā Valsts vides dienests (VVD) gadījumus, kad būtu notikusi nesaskaņota krasta nostiprināšana, nav konstatējis. VVD inspektori, regulāri tiekoties ar pašvaldībām un individuālajiem būvētājiem, skaidro, kādā secībā darbi jāveic.

Veidojot akmeņu krāvumu vai kādu citu aizsargbūvi, lai pasargātu teritoriju no erozijas, problēma tiek uzdāvināta kaimiņam. “Krasts ir sistēma, kurā viss ir savstarpēji saistīts,” uzsver pētnieks un ar piemēru ilustrē, kā notiek smilšu kustība bez cilvēka iejaukšanās.

“Viļņi ieslīpi gar krastu dzenā smiltis, paņemot smilšu graudiņus, paceļot tos un pastumjot pludmalē uz priekšu. Kad ūdens atplūst, tas smiltis pavelk atpakaļ, un tādā veidā smilšu grauds virzās uz priekšu pietiekami lielā apjomā. Daba smilšu plūsmu gar krastu sašķiro tā, lai visur pietiktu, bet, uzbūvējot molu vai citu hidrotehnisko būvi, tās vienā pusē smiltis uzkrājas, jo dabiskā piekrastes līnija ir pārtraukta, bet otrā pietrūkst, jo smiltis tur vairs nepienāk un jūra sāk grauzt krastu.

Ja krasts pārveidots tikai dažus metrus, daba šāda izmēra traucējumu spēj “sagremot” un nelabvēlīgs efekts nepaliek, taču garāks posms, piemēram, vairāku kilometru stiprinājums, izjauks iepriekš pastāvējušo līdzsvaru un “sabojās” krastu uz abām pusēm kilometriem tālu,” skaidro J. Lapinskis.

Visuzskatāmāk šos procesus var novērot pie ostām.

Liepājā tā izveidojusies jau pieminētā krasta erozija iepretim notekūdens attīrīšanas iekārtām. Ventspilī uz ziemeļiem no ostas mola līdz Liepenes ciemam 20. gadsimta sākumā izveidojies jūras stāvkrasts, kura kādreiz tur nebija un kas atkāpjas ar vidējo ātrumu apmēram vienu līdz pusotru metru gadā.

 

Mājokļus apēd jūra

Jūras krasta erozijas dēļ Latvijā cilvēkiem ir nācies pamest savas mājvietas. Vēl šodien no Bernātu raga uz dienvidiem, kad ūdens līmenis ir zems un klājs mierīgs, viena metra dziļumā var redzēt mūra fragmentus no mājām “Bangas”, kuras 70. gados stalti slējās piekrastē. Par šo pastāstījis G. Eberhards, kurš pats sekojis līdzi, kā daba ņēmusi virsroku pār cilvēku. “Kad 1995. gadā pats aizbraucu uz šo vietu, māju pludmalē vairs nebija, tikai mūra atliekas un neliels posms no piebraucamā ceļa ar plūmīšu dzīvžoga stādījumu, kas beidzās stāvkrasta malā,” atceras J. Lapinskis.

Kolkā jūra paņēmusi lielu daļu piekrastes iepretim bijušajam okupācijas armijas postenim, kur tagad atrodas Latvijas robežsardzes radars.

Bargā 2005. gada vētra pilnībā sagrāvusi vienu no padomju robežsargu posteņa ēkām.

Lai gan Rīgas līcī krasta erozijas procesi norit lēnāk un mierīgāk nekā Baltijas jūras piekrastē, jo valda galvenokārt vēja virziens no dienvidrietumiem un līci pasargā Kurzemes daļa, arī šeit cilvēki bijuši spiesti pieņemt smagus lēmumus. Tā notika ar māju “Vētras” iedzīvotājiem, kad 2001. gadā īsā laikā divas vētras pēc kārtas norāva krastu līdz pat saimniecības ēkai, kas vairs nebija glābjama. Pēc četriem gadiem 2005. gada vētrā jūra skalojās jau pie dzīvojamās mājas pakša. Saimnieki paši nespēja pasargāt īpašumu, tāpēc to pārdeva cilvēkam, kam bija gan apņēmība, gan līdzekļi, lai šajā vietā noturētu krasta izskalošanu.

Tomēr šādu vietu Latvijā nav daudz, apliecina J. Lapinskis, jo lielākoties ļaudīm pieticis saprašanas, ka ar jūru nav ko spēkoties. Kā senāku piemēru viņš min muižas ēkas no Pāvilostas līdz Jūrkalnei, kas jau 19. gadsimtā tika būvētas vairāk nekā 200 m attālumā no jūras. Mūsdienās gan tas sarucis līdz 70 m.

 

Klusums pirms vētras

Kā rāda piemēri, lielākie zaudējumi nāk reizē ar vētrām. “Krasta erozija vētrā var notikt jebkur un skart visu piekrasti, atšķirība vien tā, ka vietās, kur nav pietiekamas smilšu piegādes, krasts pēc vētras “nesadzīst”. Vietās, kur smilšu pietiek, sistēma atjaunojas un piekraste “sadzīst”,” skaidro pētnieks.

Latvijā pašas lielākās vētras novērotas pagājušā gadsimta 60. gados. Pirms 50 gadiem, 1969. gadā, plosījās viena no postošākajām, kuras jaudu pētnieki pielīdzinājuši orkānam. Vējam brāžoties ar ātrumu 40 līdz 44 m sekundē, jūra plucinājusi vai visu līča un jūras krastu, noskalojot kāpas un mežus, apdraudot būves, taču padomju laika slepenības apstākļos plašāka informācija par postījumu apmēriem netika sniegta.

Pamatīgas vētras piedzīvotas arī 90. gados un 21. gadsimta sākumā, taču pēdējā desmitgade bijusi mierīgāka, kas cilvēkos var radīt maldīgu drošības sajūtu, nosaka J. Lapinskis.

“Profesors G. Eberhards par šādām situācijām vienmēr teica, ka tas ir klusums pirms vētras. Kad piekrastē nomērījām kādu profilu, kas neko diži nebija mainījies, viņš jokodams sprieda, ka nākamgad tas saruks divtik. Tik precīzi, protams, šie procesi nedarbojas, arī citur pasaulē ir novērots, ka pēc miera periodiem nāk kāpumi, taču, kad tie notiks, paredzēt nav iespējams. Vētras laikā viena erozijas epizode var ilgt tikai dažas stundas un pēc tam ilgu laiku it kā nekas nenotiek, bet tās stundas ir tik intensīvas un nozīmīgas, ka nosaka visu procesu,” skaidro pētnieks. Viņš uzsver, ka eroziju veicina arī siltākas ziemas. “Mazāk ledus un krasta grunts, kas nav sasalusi, nozīmē augstāku varbūtību, ka ziemas vētrā var notikt krasta noskalošana,” sacīja Lapinskis.

 

Erozija pastiprināsies

Krasta erozijas procesiem, pagaidām gan uz papīra, nupat nopietnāk pievērsušās arī valsts institūcijas. Pagājušā gada nogalē valsts sekretāru sanāksmē izsludināts plāns Latvijas pielāgošanai klimata pārmaiņām līdz 2030. gadam, kurā minēti priekšlikumi krasta aizsardzībai.

“Viens no rīcības virzieniem šajā plānā vērsts uz to, lai nodrošinātu mūsu dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu no klimata pārmaiņu negatīvām ietekmēm, t. sk. Baltijas jūras piekrastes, aizsardzību. Tajā iekļauti tādi priekšlikumi kā nepieciešamība izvērtēt prioritāri aizsargājamās jūras krasta teritorijas un nodrošināt tajās krasta stiprināšanu,” stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse.

Prioritātes noteiks, balstoties uz aktualizēto novērtējumu par teritorijām, kas pakļautas krasta erozijai, taču šiem darbiem nepieciešami vismaz divi līdz trīs gadi.

Līdzās satelītdatu mērījumiem tiks ņemti vērā arī jaunākie klimata izmaiņu scenāriji laika posmam līdz 2100. gadam.

Līdzšinējās prognozes liecinot, ka, ūdens līmenim ceļoties, krasta erozija turpināsies un pastiprināsies, tāpēc nepieciešams sagatavot iedzīvotājus jaunajai realitātei un mudināt pieņemt izsvērtus lēmumus – kaut vai par to, kur būvēt un attīstīt savus īpašumus. Šis aspekts būtu nopietni jāņem vērā pašvaldībām, izstrādājot teritoriālplānojumus.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
“Ikvienam ir jāzina sava loma sabiedrības organismā.” NMPD vadītāja par visaptverošo valsts aizsardzību
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pēc ieceļošanas Latvijā vairs nebūs jādodas 14 dienu pašizolācijā. Kuras valstis ir drošas?
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Valsts atbalsts Covid-19 krīzes pārvarēšanai sasniedzis 2,1 miljardu eiro. Ministrijām pārdalīs 600 miljonus eiro
9 stundas

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
“Kretīns viņu nosauca par pērtiķi ugunskurā!” Streips atklāti par rasismu Latvijā un ASV 5
4 stundas
IR
Ilmārs Randers
Latvijā
“Esmu grāmatvede, veterinārārste, agronome un ģimenes pavāre!” Kā “dzīve atgriežas sliedēs” Madonas un Rēzeknes pusē
5 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Jaunietis “kunga prātā” nesavalda auto un “noslauka” mašīnu, kurā gadu vecs bērns
3 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Daļai ir “aizgājis ciet širmis”, bet diez vai asiņainas bildes palīdzēs 1
4 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Polittehnoloģisks gājiens: cik ēstiska ir skolu direktoru piedalīšanās politiskajā aģitācijā? 2
8 stundas