Inese Supe: Dienā, kad sabiedrība uzzināja par zīdainīša nāvi, sāpēja visiem. Arī man! Kāpēc policija tik maz stāsta? 271
Evertovsku ģimene patlaban nonākusi gluži vai uz “skatuves”. Starmešu gaismā. Sabiedrība notiekošajam uz šīs “skatuves” seko muti atvērusi. Dažkārt ir sajūta, ka notiekošo Jura un Annas dzīvē cilvēki uztver kā izrādi, taču tā ir realitāte. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad viss, kas uz sirds, tiek “izspļauts” sociālajos medijos. Vienalga – aplams, aizvainojošs, pazemojošs, līdzjūtīgs. Viss, kas prātā, tiek ieklibināts datora klaviatūrā vai viedierīču ekrānos, palaists tautiņās, bet dažkārt ir vērts arī paklusēt.
Piekritīsiet? Liela daļa sabiedrības burtiski kūst aiz pašapmierinājuma, kad Jura ģimenē ir notikusi šāda nelaime. Viņi publiski spriež par absolūtu svešu ģimeni, gluži vai lien tās gultā. Ar kādām tiesībām? Arguments par vārda brīvību šeit neiztur nekādu kritiku. Tiek izanalizēts līdz šūnu līmenim šīs ģimenes izskats, izteikti verdikti par attiecībām, uzbrutas ainiņas no savas pieredzes, kādām noteikti ir bijis jābūt Evertovsku ģimenē? Un, ja traģēdija būtu notikusi jūsu ģimenē un visi par to runātu bez jebkādas cenzūras? Tas gan nebūtu patīkami, vai ne?
Kad Evertovski pazudīs no ziņu lapu galvenajiem virsrakstiem, par viņu sāpi lielākā daļa Latvijas aizmirsīs. Priekškars aizvērsies, tomēr sabiedrība turpinās zākāt Valsts policijas darbu.
Pēdējos gados, šķiet, tas vairumam cilvēku jau ir asinīs. Vieni “rūc”, jo policisti vienkārši nepatīk. Pieļauju tāpēc, ka pašiem patīk pārkāpt likumu un nācies par to bargi samaksāt. Otri par to, ka “menti” taču neko nedara, jo izmeklēšanas laikā “neatskaitās” sabiedrībai par darbu, kuru viņi veic. Un es ticu, ka, pateicoties visu varošo un zinošo personu spiedienam, pienākumu pildīšana šiem ļaudīm nevedas viegli.. Bet šie cilvēki dara. Nenoliedzu, arī manā pieredzē ir bijis jāanalizē klaja Valsts policijas darbinieku nolaidība, bet tās reizes ilgu gadu garumā var saskaitīt uz rokas pirkstiem.
Šodien medijos lasīju Valsts policijas taisnošanos, kā tiek veikta izmeklēšana. Radās sajūta, ka visa sabiedrība sastumta nelielā klases telpā un ar pirkstiem baksta personu, kas izsaukta “uz strīpas” par sliktu uzvedību. Baksta ar pirkstiem, lai stāstītājam sāpētu katra pareizā atbilde! Policisti par izmeklēšanas procesiem, tajos atklāto stāstīt nedrīkst. Vienkārši nedrīkst un viss! Jebkura svarīgas informācijas noplūde var kaitēt izmeklēšanā un arī traucēt pie atbildības saukt vainīgo personu, ja tāda, protams, ir.
Dienā, kad sabiedrība uzzināja par zīdainīša nāvi, sāpēja visiem. Arī man! Policija sniedza informāciju tik, cik cilvēkiem būtu jāzina. Šajā gadījumā – lūdzu, palīdziet informatīvi, ja jūs redzat mirušās Luīzes mammu Annu Jansoni.. Kāpēc gājusi bojā mazulīte – skaidros ekspertīze. Izmeklēs profesionāli likumsargi.
Pienāks laiks un sabiedrība rezultātus uzzinās. Apmierinās savu ziņkāri un aizmirsīs gan par Luīzi, gan Annu, gan Juri ar skatienu, kurš, skatoties televizoru, cilvēkiem nebija paticis.
Es strādāju televīzijā 25 savas dzīves gadus, esmu vadījusi raidījumu, teju katru reizi aiz uztraukuma kurpēs savelkot kāju pirkstus līdz sāpēm. Man šķita, ka tā ir laba metode, kā cīnīties ar uztraukuma radītajām ķermeņa vibrācijām, kuras nav iespējams kontrolēt. Vēl joprojām pamatīgi uztraucos katru reizi, kad man jārunā kameras priekšā. Un, nedod Dievs, tā ir tiešraide! Tad trīc ne tikai rokas, ceļi, bet arī galva! Ko jūs gaidījāt no cilvēka, kurš ir krīzes situācijā? Ārpus savas komforta zonas? Tēvam histērijā, asaras rijot, bija jākrīt ceļos, lai lūgtu savai sievai atgriezties mājās?
Kādu sāpi jūs gaidījāt ieraudzīt? Iespējams, šis Juris pirmo reizi dzīvē sniedza kādam interviju, turklāt viņš runāja par šausmīgāko, kas ģimenē var notikt! Šis vīrietis rokās turēja savu mirušo bērnu. Viņa sieva ir pazudusi. Kāds cits šādā situācijā vispār būtu sajucis prātā.
Ļaudis sarīkojuši teju linča tiesu – redz, tēvam tāds skatiens kā maniakam! Viss, viņš ir vainīgs! Labi, ka nav vidusslaiki, tad jau ar kaunu un negodu tiktu pakārts Doma laukumā. Man šis cilvēks vairāk izskatījās pēc sabiedrības nopērta puišeļa, kurš cenšas tikt galā ar savu stresu un vienkārši izturēt šo visu, kas patlaban notiek. Vēl tika pārmests smaids. Vai jūs, liekot roku pie sirds, varat teikt kad pārcilvēcīgās stresa situācijās spējat uzvesties atbilstoši situācijai?
Visu mūžu atcerēšos, kad pie Auru pamatskolas bija apstājies sēru auto, kurā bija zārks ar manu skolasbiedru tajā. Viņš bija traģiski gājis bojā turpat netālu no mācību iestādes, izbraucis ar mopēdu automašīnas priekšā. Es stāvēju un smaidīju! Kāda skolas biedrene vēl noteica, ka ir sēras, bet kāds te plaši smaida. Tas bija stress! Es to smaidu pat nejutu, jo iekšā viss vārījās un es nezināju, kā man, šķiet, 5. klases skolniecei, vajadzēja šādā situācijā uzvesties, reaģēt. Man vēl joprojām par šo smaidu ir kauns.
Vai šis cilvēks zina vairāk nekā stāsta, un vai viņš ir patiess, to noskaidros policisti. Jā, tie paši cilvēki, kuriem lej samazgu spaini uz galvas, bet viņi sakostiem zobiem turpina meklēt Annu un risināt šīs ģimenes traģēdiju. Un ticu, ka daudzi likuma sargi to dara ne tikai tāpēc, ka tas ir viņu darbs, bet arī tāpēc, ka viņi ir vecāki saviem bērniem un arī viņiem sāp tas, kas ir noticis!
Paredzu, ka daudzi policisti būtu gatavi pateikt kādu skarbāku vārdu tiem, kuri ar savām “dīvānizmeklēšanām” vispār atļaujas vērt muti vaļā, bet pat to viņi nedrīkst!
Jā, man arī ir bijis daudz pārmetumu, jautājumu policistiem par viņu darbu. Ir bijušas dusmas, ka atbilde kādā notikumā ir tieši tāda, ka kriminālprocesa ietvaros plašākas informācijas nebūs. Es vienmēr ceru, ka pastāstīs kaut ko vairāk, lai gan jau 2006.gadā man kriminālprocesa “svētumu” ir iemācījis ģenerālis Juris Rekšņa, ģenerālis Ints Ķuzis. Šie vīri ar vārdu bija mani vislabākie skolotāji. Tāpēc es zinu, ka policisti nekad nestāstīs vairāk kā izmeklēšanas interesēs drīkst! Es cienu un turpinu cienīt to valsts, pašvaldību polcistu darbu, kuri savus pienākumus veic ar vistīrāko sirdsapziņu. Mums katram ir savas ambīcijas, bet, lūdzu, izmantojiet tās savas karjeras veidošanā.
Tajā pat laikā šajā traģēdijā katrs vēlas būt izmeklētājs, analizējot informāciju, kāda ir pieejama medijiem. Jā, to daru arī es! Atzīšos, es, emocionāli pārdzīvojot mazās Luīzes nāvi, analizēju video, kas bija pieejami, komentārus, kurus rakstīja ļaudis… Līdz pat agram sestdienas rītam. Man izveidojās pat sava teorija, līdz sapratu, ka es un mēs visi jaucamies izmeklēšanas procesos, kurus mēs nepārzinām.
Ja ir sajūta, ka varam labāk – aiziet! Valsts policijas dienestā brīvu vietu gana.
Ļaujam Valsts policistiem strādāt un sūtām pozitīvas emocijas tiem, kuriem patlaban ļoti sāp – mazajai meitenītei, kura tikko pazaudēja māsu un viņas mamma vēl tiek meklēta.
Vēl vakar vēlā vakara stundā aizrakstīju Jurim Evertovskim, lai pajautātu, vai Annu kāds nav meklējis Valgundes klosterī. Tur esot brīnišķīgas Dieva māsas, pati gan tur neesmu bijusi. Viņš atbildēja, ka auto atstāts netālu no Ķemeru tīreļa purva, kas varētu būt bijis Annas galamērķis, bet arī mana versija būtu pārbaudāma. Viņš vēl joprojām kā gladiators cīnās ar komentāru gūzmu sociālajos medijos, pārdzīvo izlasīto un turpina meklēt savu sievu.
Es gaidīšu izmeklēšanas rezultātu, tādi noteikti būs un tad arī varēs secināt, vai tiešām polcistu vilcināšanās dēļ ir izdzisusi pavisam maza bērniņa dzīvība. Ja tā neizrādīsies tiesa, vai kāds no tiem, kuri ar putām uz lūpām vainoja policistus nolaidībā, būs gatavs arī tik pat dedzīgi atvainoties? Šaubos.
Starp citu, tikai un vienīgi tiesa var atzīt kādu personu par vainīgu.
