“Sirds sāp par viņiem, bet vienīgais, ko tu vari iemācīt, – kā kļūt neatkarīgākiem šajā dzīvē.” “Latvijas lepnuma” stāsts 1
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aukstā decembra rītā, sparīgi griežot lielos ratiņkrēsla riteņus, Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) pagalmā iebrauc Sanija. Smaidīga, optimistiska, ar attieksmi “nav problēmu!”. Elpa aukstajā gaisā kūp, un, tuvojoties auto apmācību automašīnai, viņa sejai priekšā aizliek aizsargmasku. Sanija piebrauc pie šofera durtiņām – viņa ir klāt uz savu 11. autobraukšanas nodarbību.
Autobraukšanas instruktors Normunds Smiltnieks paņem vējdēlim līdzīgu ieapaļu finiera plāksni, ko kā laipu pārmet pāri no ratiņkrēsla uz autovadītāja sēdekli. Pa to Sanija, atbalstoties uz rokām, pati raušas kabīnē.
“Šeit nāk tie cilvēki, kuriem dažādu piedzīvoto nelaimju dēļ nav ar ko piespiest automašīnas pedāli. Viņi no jauna mācās būt patstāvīgi, cenšas pārvarēt savu nevarēšanu. Tāpēc es cenšos nepalīdzēt iekāpt.
Grūti stāvēt blakām un skatīties, kā viņš vai viņa mokās. Tikai tad, kad cilvēks ar mocībām piespiež savu ķermeni izdarīt vajadzīgo, tas viņam pašam dod spēku, enerģiju un prasmi.
Ja nu kāds galīgi nevar…” it kā taisnojas Normunds. Sanija pati iebīdījusies šofera vietā, bet kājas paliek ārpusē. Tās ir nekustīgas pēc neveiksmīgas piezemēšanās no batuta uz galvas akrobātikas sacensībās, Sanijai laužot kakla skriemeli. Normunds saudzīgi saņem viņas kājas un pa vienai ieceļ kabīnē.
Auto ar daudziem pedāļiem un rokturiem
Kā brauksi, vaicāju meitenei. “Ar šo rokturi,” viņa uzliek roku uz tāda kā ātrumpārslēga, kāds grīdā bija MTZ traktoriem.
“Te vairs nav nekādas troses, nevajag izmantot nekādas “šūpoles”, bet ir tikai stienītis, kas nospiež gāzes pedāli. Šis pilnībā ir manis izdomāts,” lepns ir SIVA autopielāgošanas eksperts.
Viņa un atslēdznieka Anatolija Popova jauninājumi ieviesti daudzās automašīnās, kas jāvada cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Tad pamanu, ka šim fordiņam, kam automātiskā ātrumkārba, ir trīs pedāļi – arī kreisajā pusē viens. “Tas ir otrs gāzes pedālis – tiem, kuriem nav ar ko to nospiest labajā pusē. Šis ir speciālais SIVA automobilis, kas ir pielāgots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas der teju vai visos invaliditātes gadījumos, kad iespējams saņemt autovadītāja apliecību,” paskaidro Normunds.
SIVA ēkā Dubultos blakus Normunda kabinetam ir metālapstrādes darbnīca ar darbgaldiem, virpām, urbjiem, frēzi. Normunds Smiltnieks jau četrus gadus ir SIVA auto pielāgošanas un auto apmācības eksperts. Pirms tam trīs gadus apmācīja braukt. Viņš sniedz atzinumus ārstu komisijai par to, ar kādiem auto pielāgojumiem cilvēki ar īpašām vajadzībām drīkstētu vadīt auto. Viņš arī katram braucējam pielāgo auto, kuru pēc tam sertificē Ceļu satiksmes un drošības departamentā.
Normunds lepojas ar saviem vīriem, kuri pēc viņa zīmējuma no metāla gabala izgatavo nepieciešamās detaļas un uzstāda automašīnās pielāgojumus, – virpotāju Aivaru Lenertu un atslēdzniekiem Aleksandru Gaifuļinu un Anatoliju Popovu. Palīdz arī ārste ergoterapeite Kristīne Tiškus.
“Meklējam vēl vienu kolēģi – satiksmes noteikumu pasniedzēju,” piebilst Normunds.
Sarkanā krustiņa autors
Pusi no sava 52 gadus garā mūža viņš ir pavadījis kā autobraukšanas instruktors, ilgus gadus Jūrmalas Tehniskās jaunrades, sporta un atpūtas centra autoskolā apmācījis Jūrmalas pirmās ģimnāzijas skolēnus. “Kad mācīju skolēnus, viņi man uzdeva tik daudz piņķerīgu jautājumu, ka jutu – nespēju uz visiem tiem atbildēt. Man toreizējais direktors teica: “Ja pabeigsiet autoceļu institūtu Maskavā, būsit paši gudrākie Latvijā.” Tad kustības organizāciju Latvijā nemācīja.”
Tagad Normundam ir Maskavas Autoceļu valsts tehniskās universitātes Kustības organizācijas un drošības fakultātes diploms sauszemes transporta tehnoloģiju specialitātē.
Nu vairs nav neatbildamu jautājumu? “Ir!” smejas Normunds. “Jo vairāk mācos, jo vairāk nesaprotu. Protams, uz tiem skolēnu jautājumiem atbildes ir, bet gadās brīži, kad sēžu un lauzu galvu.”
Viens no zinošākajiem kustības organizācijā ir Georgijs Sovetovs, kurš ilgus gadus bijis Rīgas domes Satiksmes departamenta Satiksmes organizācijas pārvaldes priekšnieks, tagad VAS “Latvijas valsts ceļi” satiksmes organizācijas inženieris. “Kad rakstīju bakalaura darbu, tad viņam ieteicu: “Ja pirms kreisā pagrieziena veikšanas es zinātu, ka pretējā virzienā transportlīdzekļi nebrauks, es sāktu manevru agrāk. Un ieteicu to sarkano krustiņu luksoforā krustojuma pretējā pusē. Pēc gada viņš to īstenoja,” atklāj Normunds.
Galvenā ceļa… nav
“Man ļoti patīk radošums, apmācot cilvēkus. Kaut mācu vienu un to pašu, katram jāizskaidro citādi.”
Vai tad nebarat apmācāmos, vaicāju. “Ar labu vārdu var labāk apmācīt. Kad es pasaku kaut ko labu, tad jūtu, ka viņi atveras. Bet nesaku to bieži,” tā Normunds.
“Kad izdara kaut ko nepareizi, tad vainīgs esmu es, jo neesmu iemācījis. Vissarežģītākais šajā darbā ir pateikt tā, lai viņš saprot, kā es to gribu. Kreiso pagriezienu mācu, iestāstot, ka krustojumā vajag iebraukt ar kājām līdz ceļa vidum un tad, stūri pagriežot līdz galam pa kreisi, būsi savā joslā. Reiz jau gribēju teikt: “Iebrauc ar kājām līdz ceļa vidum!” un tad aprāvos, jo apmācamajam kāju nav. Ļoti jāpiedomā, ko teikt.”
Normundam ir savi mācīšanas paņēmieni – viņš reālajiem apstākļiem un cilvēka domāšanai piemēro braukšanas mācību. Viņš filozofiski māca, ka galvenā ceļa nav: “Ceļš ir līdz krustojumam. Krustojumā ceļa nav. Krustojuma vidū ceļa nav – tā ir vieta, kas paredzēta manevrēšanai.
Zīme “Dodiet ceļu” formāli ļauj izbraukt uz galvenā ceļa, pabraukt 10 metrus, sagaidīt, ka kāds ieskrien mašīnas aizmugurē un teikt, ka noteikumi izpildīti.
Savukārt galvenais ceļš nozīmē tiesības braukt pirmajam – bet kuram ceļa posmam tas noteikts, ja zīmei nav darbības zonas? Tai pat nav darbības vietas, jo krustojumā nav ceļa. Tāpēc mācu satiksmes drošību pēc būtības. Visvairāk avāriju Latvijā notiek tāpēc, ka neievēro distanci.”
Sanijai vaicāju, kas ir dusmīgākais, ko instruktors ir pateicis. “Vai tu pamanīji, ko tu nupat izdarīji? No šīs frāzes baidos visvairāk,” smejas meitene. Un ko instruktors visbiežāk atgādina? “Nevajag paspēt!”
Apmācāmie nav tikai tādi, kuriem uz vecumu no ierindas izgājuši kādi locekļi. Bieži ir jaunībā dzīves izmācīti – viens ir lēcis uz galvas ūdenī svešā vietā, cits, ar motocikla braucot, nav palaidis garām vilcienu, vēl kāds mēģinājis pieķerties garāmbraucošam vilcienam.
“Sirds sāp par viņiem, bet vienīgais, ko tu vari iemācīt, – kā viņiem kļūt neatkarīgākiem šajā dzīvē,” nopūšas Normunds.
“Sākumā bija grūti dzīvot katram līdzi, murgi naktīs rādījās, pārdzīvoju.” Kas parastam skolēnam ir vienkārši mācību viela un prasme, kas jāapgūst, tas šādiem dzīves sistiem cilvēkiem ir milzīga sevis pārvarēšana, cīņa ar sevi. “Cīnās jau viņi, es tikai piepalīdzu,” rezumē Normunds.
“Un, kad viņi saņem autovadītāja apliecību un var paši iekāpt automašīnā un aizbraukt, kur vēlas, tad man ir vislielākais gandarījums.”
Dod iespēju būt patstāvīgākam
Arī Andim Didriksonam sākumā negāja viegli. Instruktors vairākkārt licis izbraukt līkumu, kamēr sanāk. Likās, ka līdz tiesībām netiks, un instruktoram jau nolaidās rokas. Bet pēc divām nedēļām Andis jau spējis izdarīt to, ko agrāk ne. Augustā tiesības rokā! “Ir spēki virs mums, kas piepalīdz un rada to brīnumu,” domā Normunds.
“Normunds Smiltnieks ir vienīgais, kurš mums, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, palīdz apgūt auto vadīšanu un iegūt autovadītāja apliecību Normunds iegulda ļoti daudz darba šajā jomā – gan autovadītāju apmācībā, gan auto pielāgošanā.
Bez viņa cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri vēlas iegūt autovadītāja apliecību, nonāktu strupceļā, jo parastās autoskolas nepiedāvā tādiem cilvēkiem apgūt auto vadīšanas prasmes.
Cilvēkam ar īpašām vajadzībām autovadītāja apliecība nav tikai “kartīte”, tā dod iespēju ieiet darba tirgū. Es esmu viens no tiem, kuriem Normunds palīdzējis,” pateicīgs ir Andis Didriksons, kurš viņu ieteica “Latvijas lepnuma” titulam. Bet pats ir gatavs uzņemties darbu, kolīdz tāda iespēja radīsies.
Automašīnai logi atkausēti, un Sanija varētu doties ceļā. “Nu, kā tad, Sanija, tiksi uz priekšu?” vaicāju autoskolas kursantei. “Pavelkot sviru uz sevi, sākšu braukt un palielināšu ātrumu, atgrūžot sviru, bremzēju.” Milenāļiem šis rokturis atgādinās spēļu kursorsviru, bet man tas vairāk asociējas ar lidmašīnas vadības rokturi. Pavelc uz sevi, un lidmašīna paceļas gaisā.
Ar līdzcilvēku atbalstu kļūst iespējams līdz šim neapgūtais, spēja pašam būt neatkarīgākam, ceļas pašapziņa, un liekas, mašīna nes braucēju kā uz spārniem.
Bet galvā brīdinoši noskan instruktora balss: “Nevajag paspēt!”
