– “Sociālā atmiņa” ir tāds zinātnisks termins, bet ko tas nozīmē politiski? Vai “atmiņa” var pārvērsties arī kādā kaitīgā darbībā? 10
– Politiski tā ir, piemēram, izvēle vēlēšanās vai arī referendumā par valsts valodas statusu krievu valodai. Par laimi, tālākas konsekvences tam nav bijušas. Riski šobrīd ir saistīti ar Krievijas informatīvās telpas ietekmi, kas varētu pamudināt uz vēl kādām citām rīcībām. Īstenībā tieši tas šobrīd ir vājākais punkts, jo mēs līdz šim nebijām pievērsuši pienācīgu uzmanību Krievijas mediju propagandas ietekmei un tikai pēdējā pusgada laikā esam sākuši par to domāt. Bet tam ir tieši ietekme uz jau pieminēto sociālo atmiņu un politiskajām aktivitātēm.
– Līdzšinējā integrācijas politika tika izstrādāta citos apstākļos un, šķiet, arī bez padziļinātiem pētījumiem. Vai Ukrainas notikumi neliek pārskatīt integrācijas politikas mērķus un attiecīgi arī tiem piešķirto finansējumu?
– Jāņem vērā, ka Ukrainas notikumi nebūtu iespējami bez Krievijas militārās iejaukšanās. Varbūt būtu daži mītiņi, bet ar to viss būtu beidzies…
– Krievijas militārā iejaukšanās bija pēdējā fāze. Ja skatāmies uz Krimu un daļēji arī Doņecku, tur bija ilgstoši veidojies sabiedriskais noskaņojums, kas Krievijai atraisīja rokas. Liela daļa vietējo iedzīvotāju apsveica pievienošanos Krievijai. Te arī jautājums – kā līdzīgā situācijā Latvijā reaģētu tie, kas balsoja par valsts valodas statusu krievu valodai? Mūs mierina, ka viņi nevēlas Latvijas pievienošanu Krievijai. Bet ko viņi vēlas?
– Te es piekrītu prezidentam Andrim Bērziņam un premjerei Laimdotai Straujumai, ka pats no sevis jautājums par pievienošanos Krievijai Latvijā nevarētu rasties. To var tikai mēģināt “eksportēt” no ārpuses. Lai vispār parādītos šāds jautājums, vispirms te ir jāparādās “zaļajiem cilvēciņiem” vai cita veida Krievijas militārajām aktivitātēm. Latvijas drošības eksperti apgalvo, ka pie mums viņi nekavējoties tiktu likvidēti, kamēr Ukrainas rīcība sākotnēji nebija tik izlēmīga. Protams, daudzi Latvijas krievi skatās Krievijas televīzijas un tas ietekmē viņu viedokli par Ukrainā notiekošo. Vai tas nozīmē, ka viņi atbalstītu arī kādu Latgales “tautas republikas” armiju, ja tāda parādītos? Es domāju, ka ne… Manuprāt, Krievijas propaganda vairāk ietekmē cilvēkus, kas dzīvojuši padomju laikos, turklāt es te negribētu vilkt stingru līniju pēc etniskās piederības, jo zināms, ka ir arī latvieši, kas ir pilnīgā Krievijas informatīvajā varā. Jauniešu prātus Krievijai vairs nav tik viegli pārņemt savā varā, viņi ir izbaudījuši demokrātiskās vērtības un nebūs ar mieru atgriezies totalitārā iekārtā.
