– Vai nav aplami vilkt pārāk tiešas paralēles ar padomju nostalģiju un mūsdienu Krievijas putinismu? Jauniešiem šī jaunā ideoloģija var likties pievilcīga nevis tāpēc, ka viņi skumtu pēc PSRS, bet kādu pavisam citu iemeslu dēļ. 10
– Protams, mums jāņem vērā, ka Krievija strādā ar jauniešiem, arī ārpus savas valsts, un ir jādomā, ko likt pretī. Pirmkārt, protams, tā būtu jaunsardze, kas var apvienot dažādu tautību jauniešus. Tā pildītu valstiskās audzināšanas funkciju. Gribētu atzīmēt arī kultūras lomu. Nupat Latvijā bija pirmizrāde dokumentālajai filmai “Brīvību ģitārai!” par rokmūzikas ietekmi uz PSRS sabrukumu. Viens no šīs filmas galvenajiem varoņiem ir mūziķis Pits Andersons. Padomju laikā brīvās pasaules ideoloģija lielā mērā tika ienesta ar kultūras palīdzību. Es pats atceros no savas bērnības, kā mēs “melnajā tirgū” pirkām un pārrakstījām Rietumu mūziku, un šī interese jauniešiem bija ļoti liela. Man pagaidām nav izdevies pārliecināt Kultūras ministriju, taču domāju, ka arī mūsdienās rokmūzika varētu būt jauniešus saliedējošs instruments. Viens piemērs – Andrejs Faibuševičs Daugavpilī izveidojis latviešu mūzikas klubu “Artilērijas pagrabi”. Faktiski tā ir vienas ģimenes iniciatīva bez valstiska atbalsta, bet šī vieta ir kļuvusi par latvisku centru, kuru apmeklē gan latviešu, gan citu tautību jaunieši. Manuprāt, līdzīgi klubi ar tādu pašu vai citu nosaukumu būtu vajadzīgi arī Rēzeknē, Ludzā un citās vietās. Bet nevar gaidīt, ka cilvēki to darīs tikai par saviem līdzekļiem, patriotisma vadīti.
