Kultūra
Mūzika un deja

Izcilības un standartrepertuārs Jūrmalas festivālā0


Spoža pianistu dinastija – no kreisās: tēvs Sergejs Osokins, brāļi Georgijs un Andrejs Osokini.
Spoža pianistu dinastija – no kreisās: tēvs Sergejs Osokins, brāļi Georgijs un Andrejs Osokini.
Publicitātes foto

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Brauciens uz Dzintaru vasaras koncertzāli vienmēr ir kompromiss pašam ar sevi. Pirmkārt, nav jau arī pašas vasaras, un lietus sezona vienmēr atbaida, otrkārt, lai arī ko teiktu brīvdabas koncertu fani, Dzintaru atklātā koncertzāle patiešām nopietniem priekšnesumiem nav piemērota, treškārt, Jūrmalas pilsēta gadu desmitu gaitā ir izdarījusi visu iespējamo, lai kļūtu par tās iedzīvotājiem un viesiem nedraudzīgu vietu, visbeidzot un galvenokārt – lai dotos uz koncertu, nepieciešama sabiedrība.

Tātad – koncerts ir nevis nejauši izvēlētu atskaņojumu kopums, bet gan komplicēts muzikāli socioloģisks fenomens, un pie šīs tēzes vēl atgriezīšos.

Šādā kontekstā likumsakarīgi, ka joprojām esošo pandēmijas stāvokli uztvēru kā izdevību divus Jūrmalas festivāla koncertus noklausīties tiešsaistē un nemaz nejūtos vīlies – nu, vismaz attiecībā uz mūziķu uzstāšanās kvalitāti.

Jau aizvadīto mēnešu tiešsaistes pasākumos kļuva skaidrs, ka citādi nomācošais karantīnas periods devis priekšrocības divām interpretu grupām – pianistiem un ērģelniekiem.

Un triju Osokinu koncerts 2020. gada 22. jūlijā to tikai apstiprināja, pievienojoties iepriekš iepazītajām taustiņinstrumentālistu programmām ar noslīpētu spēles tehniku, nopietnu repertuāru un iedziļināšanos komponistu radītajās partitūrās.

Otra atziņa no vēl senāka laika – vismaz man nav nekādas vēlēšanās lauzīt galvu par to, kurš pianists no Osokinu dzimtas īsti ir izcilākais, jo katrs no viņiem sevi parāda kā mākslinieku ar individualizētu radošo attieksmi un domāšanu.

Tā arī šoreiz, un 22. jūlija koncertā īpašs prieks bija dzirdēt Sergeja Osokina solopriekšnesumu – tieši viņš lielā mērā izveidojis situāciju, kurā Aleksandra Skrjabina tik novatorisko un sarežģīto klaviermūziku Latvijā nav aizēnojis Rahmaņinovs un citi vieglāk uztverami meistari, un tieši Sergejs Osokins – šajā koncertā ar piecu prelūdiju ciklu un poēmu “Liesma” – kā pirmais Latvijas pianistu vidū Skrjabina interpretācijās spēj apvienot ekstātisku piesātinājumu ar klavierspēles izteiksmes līdzekļu precīzu kontroli.

Andrejs Osokins un Georgijs Osokins ar soloprogrammām uzstājas biežāk, un Andreja Osokina priekšnesumu, kas sākās ar Roberta Šūmaņa “Veltījumu” Ferenca Lista transkripcijā un turpinājās ar Ludviga van Bēthovena Četrpadsmito sonāti, varēja uztvert kā teicamu piemēru daudzkārt dzirdētu klasiķu darbu lasījumiem – emocionāls redzējums šeit nebūt neizslēdza muzikālās domas skaidrību.

Turpretī Georgijs Osokins atkal aicināja uzklausīt viņa personisko vērojumu par Friderika Šopēna daiļradi, šoreiz atskaņojot Trešo balādi un divas etīdes, un te nu līdzās spēles virtuozitātei un dzidrumam bija rodami arī impulsīvi pavērsieni un pārsteidzoši rakursi.

Salīdzinājumā ar visu iepriekšminēto turpinājums ar Fransisa Pulenka koncerta divām klavierēm finālu un Morisa Ravela “Bolero” trijām klavierēm saistīja mazāk – šeit tomēr nāk par labu arī orķestra krāsas.

Viendaļīgā koncerta beigas pienāca ar Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi” – prasmīgu transkripciju, brīnišķīgu interpretāciju un arī jautājumu par to, vai triju pianistu caurcaurēm klasiskajā repertuārā tomēr nenoderētu vēl kāds latviešu mūzikas paraugs.

Atbilstoši pašreizējiem apstākļiem šāgada koncertā “Dzimuši Latvijā” nebija jauniešu orķestra – tā vietā uzstājās Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”.

Arī no pavisam jaunajiem solistiem uz skatuves kāpa tikai viens – perkusionists Mārtiņš Starostnieks, un viņa muzikālās dotības bija īsti piemērotas gan Neja Rozauro marimbas koncerta pirmās daļas, gan Astora Piacollas “Ave Maria” spilgtām atklāsmēm.

Visi pārējie solisti pārstāvēja māksliniekus ar nopietnu profesionālu pieredzi vai pat zvaigznes ar starptautisku karjeru, un atbilstoši tam izvērtās arī atskaņojumu kvalitātes.

Par divām virsotnēm ar sevišķi uzrunājošu un vienlaikus arī trauslu emocionālo rezonansi kļuva vijolnieces Kristīnes Balanas interpretācija Pētera Čaikovska “Valsim – skerco” un Aleksandra Antoņenko dziedājums Riharda Štrausa solodziesmā “Rīt!”, turpretī “Sinfonietta Rīga” un diriģenta Aināra Rubiķa veikums visa koncerta gaitā atklāja, cik liela meistarība vajadzīga, lai pienācīgi iedzīvinātu noskaņas un stila ziņā katrreiz atšķirīgu mūziku, un šim uzdevumam gan orķestra mākslinieki, gan diriģents bija īstās personības.

Kādēļ tad koncerts tomēr nogurdināja, neraugoties uz to, ka teicamā formā bija arī Laura Teivāne un Beāte Zviedre, Aigars Raumanis un Raimonds Ozols, un veseli četri pianisti – Andrejs Osokins, Sergejs Osokins, Reinis Zariņš un Edgars Cīrulis?

Pirmām kārtām tādēļ, ka koncerta jēdziens, kā jau minēju, ir kaut kas atšķirīgs no daudzu un dažādu skaņdarbu būtībā nejauša salikuma (Mocarts un Dvoržāks, un divkārt Ravels, un improvizācijas par Šopēna tēmām, un vēl, un vēl) gandrīz trīs stundu garumā bez apstājas.

Turklāt manī vienmēr izraisa aizdomas koncerti, kas sākas ar augsto mākslu, bet pēc tam migrē aizvien uzstājīgākas izklaides virzienā – un šī pazīme koncepcijai ar nosaukumu “Dzimuši Latvijā” ir viena no pašām šaubīgākajām.

Visbeidzot, nepavisam nav labi, ja programmā ar šādu ideju, vērienu un atskaņotāju spozmi vienīgais pārstāvētais latviešu komponists ir Raimonds Pauls.

Kas Pīta Sverca partitūrā “Klonos” saksofonam un klavierēm būtu tāds, kā nav latviešu modernisma meistariem – no Tālivalža Ķeniņa un Alberta Jēruma līdz Platonam Buravickim un Kristam Auzniekam?

Kas Fēliksa Mendelszona pagalam konvencionālajā uvertīrā “Trompete” būtu tāds, kā nav Jānim Mediņam, Pēterim Barisonam un citiem klasiķiem? Un te nepavisam nav runa par to, ka šādās programmās būtu par katru cenu jāiespiež vēl kaut kas dziļi nopietns un sarežģīts.

Gluži otrādi – koncertiem jākļūst mazāk standartizētiem un vairāk cilvēcīgiem. Tāpat kā jebkam citam šajā realitātē.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Veselam
Faktiskais ar Covid-19 inficēto skaits Latvijā varētu būt lielāks par oficiāli reģistrēto 1
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Pasauli aizkustina medmāsa, kura Beirūtas sprādziena laikā izglāba trīs jaundzimušos
7 stundas
GN
Gints Narogs
Sports
“Reti kura sasniedza 20 gadus, bet Rebeka tika vistālāk,” treneris pēc Kohas paziņojuma izvēlēties mīlestību velta mīļus atvadu vārdus
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgā vairs nebūs bezmaksas sabiedriskā transporta nevienos svētkos šogad 1
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ar amonija nitrātu Latvijā ir saistīti 13 paaugstinātas bīstamības objekti
2 stundas