Kārļa Būmeistera vadītie “Dzimtaskoka” stāsti ir kā prasmīga gida vadīta ekskursija pa arhīvu mapēm, senu fotogrāfiju vai filmu kaudzēm.
Kārļa Būmeistera vadītie “Dzimtaskoka” stāsti ir kā prasmīga gida vadīta ekskursija pa arhīvu mapēm, senu fotogrāfiju vai filmu kaudzēm.
Ekrānuzņēmums no replay.lsm.lv

Izglābtie stāsti. Anda Rožukalne vērtē LTV jaunos dokumentālos projektus 0

Šoreiz vēlos pievērst uzmanību diviem jauniem LTV1 programmā redzamiem projektiem – “Latvijas koda” programmā tapušajai televīzijas filmai “Pārgājiens 44’” un Kārļa Būmeistera vadīto raidījumu sērijai “Dzimtaskoks”. Tos vēl var noskatīties arī sabiedrisko mediju satura vietnē “Re:play”, un par tiem var lasīt arī vietnē “lsm.lv”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Smieties vai raudāt? Aitu ganāmpulks, notiesājis iespaidīgu daudzumu kaņepju, sācis uzvesties savādi…
Lasīt citas ziņas

Filma “Pārgājiens 44’” stāsta par režisora Laura Ābeles un operatora Mārča Ābeles vecmāmiņas Melitas Ābeles piedzīvoto pirms 75 gadiem.

Otrs projekts, kas vēl nav pat pusē, veltīts it kā zināmām, bet padomju laikā slēptām un tagadējās dzīves straujumā piemirstām personībām, kas veidojušas nozīmīgus procesus neatkarīgās Latvijas laikā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Klusas atmiņas. Sen aizmirsti notikumi, kas ietekmējuši likteņus. Personības, kas laikam piemirstas. Tas pats ceļš, kurā gāji pirms daudziem gadiem.

Cilvēki, kas apsaukā, ja lūdz palīdzību. Cilvēki, kas upurējas, jo palīdz. Cilvēki, kuri kļūst par izslēgtiem, aizmirstiem, nevēlamiem, jo bieži mainīgajām varām ir savas trajektorijas. Kā tas izskatās šodien?

Abus minētos projektus, lai cik tie atšķirīgi, vieno patiesa interese par cilvēkiem, kas veidojuši Latvijas vēsturi, un sirsnīgums.

Sirsnīgums ir pat svarīgāks, jo tas, iespējams, padarījis projektu veidotāju interesi tik sais­tošu skatītājiem. Abi projekti ir ļoti atšķirīgi, bet tie mēģina aizpildīt klusumu un tukšumu, kas rodas no nejautāšanas, nerunāšanas un neklausīšanās cilvēkos. Tieši tā aicina sešu raidījumu “Dzimtaskoks” režisore Dace Slavinska – “ir jārunā”, lai nepazūd, lai neaizmirstas. Vai tas ir vienkārši? Nemaz.

Runāt vai “nekad nerunāt”?

Pašapziņa – tāds esot šāgada “Latvijas koda” vadmotīvs. Filma “Pārgājiens 44’” ir tik pārsteidzoša, ka droši var teikt – tā ir pārliecinoša un mūsdienīga versija par pašapziņu. Tāpēc gandrīz vieglāk ir pateikt, kas un kāda tā nav, nekā kāda tā ir. Filma nemanot iesaista vecmāmiņas Melitas Ābeles atmiņu stāstā par to, kā viņa 14 gadu vecumā kopā ar ģimeni izdzīta no mājām, meklējusi pajumti. Gribas uzzināt, kas vēl notika. Filma beidzas negaidot, jo gribas būt kopā ar brāļu Ābeļu vecmāmiņu vēl ilgāk, vēl tālāk aizvedošā stāstā.

Kad uzrakstu šādu visnotaļ patiesu kopsavilkumu, jāpaskaidro, ka

filma nav par to, ko, mazliet nodrebinoties, mēdz uzskatīt par nodevām simtgadei

vai valsts simtuviengadei, vai vēl kādai oficiāli atbalstītai tēmai, kurā nu visiem, kas gribētu veidot mākslas projektus, vēlams pastrādāt.

Reklāma
Reklāma

Nē, filma, kā nesen atrastu dienasgrāmatu lasot, ved mūs līdzi stāstā, kuru vēsta Melita Ābele. Viņa ļaujas mazdēlu aicinājumam ierasties vietās, kas nav aizmirstamas, bet ir aizmirstas, jo bēgļu gaitas nav īpaši aktuālas.

Attēli, kuri veido garā ceļa pieturas dažādās Latvijas vietās, neko daudz nepasaka.

Bet tie palīdz atcerēties, jo viss ir mainījies, tikai mazliet nereālas animācijas ainas rāda cilvēku kustību uz nekurieni pirms 75 gadiem.

Atmiņas palīdz saprast izjūtas, pusaugu meitenes redzējumu. Tajā ir dubļi, iegrimuši rati, baiļu pilna gaidīšana vienai naktī ceļa malā.

Cilvēki, kas nosauc ģimeni par vazaņķiem, un cilvēki, kuri glābj.

Stāsta detaļas jau tāpat ir pietiekami satriecošas, tās palīdz saprast, ka izdzītajiem cilvēkiem nebija ceļa mērķa, viņi gāja, bet nezināja, kurp, viņi virzījās uz nekurieni. Bet stāsta beigās ir divu pirms daudziem gadiem sastapušos meiteņu atkaltikšanās.

Trakajā 1944. gadā, kad bija neaizmirstamais pārgājiens, viņas gulējušas vienā istabā ar vēl vairāk nekā 20 cilvēkiem, lēkušas pāri citu gulētāju kājām. Filmas laikā viņām izdodas nejauši satikties un to atcerēties. Neticami priecīgs stāsts!

Man šī filma ir personisks atklājums par to, cik vienkārši var izstāstīt viena cilvēka atmiņas. Tas izskatās necili un vienlaikus ļoti nozīmīgi. Bēgļu gaitas vairs nav frāze grāmatā vai neizprotama fotogrāfija, bet vecmāmiņa Melita, kas stāv turpat, kur gājusi kopā ar vecākiem, un saka: “Cik pārsteidzoši, ka viena un tā pati vieta var tā mainīties.”

Šī filma parāda, ka spēj izmainīt skatu uz vēsturi, tās uztveri.

Un “nekuriene” kļūst par svarīgu mērķi, lai gan sākumā lielie mazdēli gribēja tikai fiksēt vecmāmiņas pieredzi.

“Es nezinu, bet mani senči zina…”

Tā klusi dungo “Dzimtaskoka” vadītājs Kārlis Būmeisters. Meklējot vēsturisku Latvijas personību stāstus, viņam visur ir līdzi ģitāra. Viņa vectēvs, gulagā bijušais sociāldemokrāts Juris Būmeisters, Stērstu un Virzu stāsts, Andrejs Upīts, Cālīši, tēlnieku Jansonu likteņu stāsts.

Katra sērija ir meklējumi cauri arhīviem, pēcteču un zinātnieku atmiņām.

Pirmais raidījums par Juri Būmeisteru ir ļoti personisks mazdēla ceļojums, bet nākamie stāsti ir kā prasmīga gida vadīta ekskursija pa arhīvu mapēm, senu fotogrāfiju vai filmu kaudzēm.

Lai kas jau būtu lasīts un zināms par minētajām personībām, raidījums ļauj izpratni paplašināt.

Tas runā par personībām tā, ka ir skaidrs – šodienu un sevi mūsu laikā bez šīm zināšanām ir grūti saprast.

Droši vien vēl būs citas filmas un projekti, bet šis patiesi aizpilda to tukšumu, par kuru intervijā “Rīta Panorāmā” projekta režisore Dace Slavinska saka, ka jārunā, neatliekot uz vēlāku laiku, jo var nepagūt parunāt, jo stāsts var pazust.

“Dzimtaskoks” parāda, ka ir zināšanas un izpratne, kas nepieciešama noteiktā laikā. Kā grāmata, kas jāizlasa jaunībā vai vēlreiz jāpārlasa brieduma gados, jo bez tās tālākā dzīve būtu pavisam citāda. Abi minētie darbi “Pārgājiens 44’” un “Dzimtaskoks” ir vajadzīgi tieši šajā laikā. Par laimi, tie nav nokavējuši!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.