
“Izmeta mūs kā atkritumus!” Irāna steigā deportē 4 miljonus afgāņu sievietes un bērnus 0
Tūkstošiem sieviešu, kas bez pavadības atgriežas dzimtenē, nonāk ārkārtējā apspiešanā un nabadzībā saskaņā ar Taliban likumiem, kas aizliedz viņām strādāt vai ceļot bez pavadoņa – vīrieša.
Sievietes, kuras spiestas atgriezties dzīvot Taliban aizvien represīvākajā režīmā, ir dalījušās ar izmisuma pilniem stāstiem, kamēr Irāna paātrina aptuveni 4 miljonu afgāņu deportāciju, kuri bija bēguši uz šo valsti.
Pēdējā mēneša laikā vien no Irānas uz Afganistānu ir atgriezušies vairāk nekā 250 000 cilvēku, tostarp tūkstošiem vientuļu sieviešu, liecina ANO migrācijas aģentūras dati. Deportācijas tempa pieaugums noticis pirms Irānas režīma noteiktā termiņa svētdien, kad visiem nedokumentētajiem afgāņiem bija jāpamet valsts.
Taliban, kas atgriezās pie varas 2021. gadā, tiek apsūdzēti par dzimumu aparteīda ieviešanu Afganistānā. Atgrieztās sievietes ir pakļautas represīviem likumiem, kas aizliedz rādīt seju, runāt vai atrasties sabiedrībā, kā arī būtiskā mērā izslēdz no darba tirgus un izglītības.
Par šo noteikumu pārkāpumiem draud publiska pēršana.
Runājot ar The Guardian un Zan Times (afgāņu ziņu aģentūru) pie robežšķērsošanas punkta dienvidu Afganistānā, Sahara (40), kas ceļo ar pieciem bērniem, saka, ka nezina, kur tagad dzīvos. Viņa ir atraitne no Baglānas, ziemeļu pilsētas, un Irānā bija dzīvojusi vairāk nekā desmit gadus, vadot mazu šūšanas darbnīcu. Nesen viņa bija samaksājusi pirmo iemaksu mājoklim. Pagājušajā nedēļā viņu aizturēja, izveda no bēgļu nometnes netālu no Šīrāzas, un deportēja kopā ar bērniem.
“Viņi atnāca naktī. Lūdzu viņus dot man tikai divas dienas, lai savāktu mantas. Bet viņi neklausījās. Viņi izmeta mūs kā atkritumus.”
Līdz šim sievietes reti tika piespiedu kārtā atgrieztas no Irānas. Parasti tie bija vīrieši — nedokumentēti strādnieki —, kuri biežāk tika aizturēti un deportēti. Taču Afgāņu robežsargi ziņo par izmaiņām – no marta līdz maijam vienā robežpunktā Nimrūzas provincē deportētas vismaz 100 sievietes bez pavadoņa.
Atgriešanās bez vīriešu pavadoņa ir tiešā pretrunā ar Taliban likumiem, kas aizliedz sievietēm ceļot vienām. Daudzas no atgrieztajām iestrēgst uz robežas, jo nespēj turpināt ceļu.
Pie +52°C temperatūrām daži ir miruši piespiedu aizbraukšanas laikā. Robežsargi ziņo par vismaz 13 līķiem pēdējās divās nedēļās, bet nav skaidrs, vai nāves cēlonis bija karstums, slāpes vai bojāeja Izraēlas uzbrukumos Irānā. Cilvēki, kas ierodas dienvidu Afganistānas robežpunktos, ir izsalkuši, izslāpuši, izsmelti, daudziem nav ne dokumentu, ne mantu, ne plāna, kur dzīvot.
“No Šīrāzas līdz Zahedānai viņi atņēma mums visu. Manā bankas kartē bija 15 miljoni tomanu (apmēram 110 eiro). Par ūdens pudeli prasīja 50 000 tomanu, par aukstu sviestmaizi — 100 000. Ja tev nebija naudas, tavs bērns palika bez,” saka Sahara.
Taliban apgalvo, ka sniedz īslaicīgu patvērumu un transportu sievietēm bez pavadoņa. Bet daudzi saka, ka palīdzību nesaņēma. Saskaņā ar Taliban politiku, lielākajai daļai vientuļu sieviešu nav tiesību saņemt zemi, ceļot vienām uz mājām vai strādāt. Sahara stāsta, ka viņas iespējas Afganistānā ir ļoti ierobežotas — viņai ir veca māte Baglānā, bet nav mājas, darba vai vīra.
“Lūdzu viņus piešķirt man zemi — jebko, lai sāktu no jauna. Viņi teica: “Tu esi sieviete – tu nekvalificējies.'”
Daudzas sievietes ir spiestas paļauties uz radiem vai neformāliem tīkliem. Viena sieviete, kas nesen atgriezās ar jaundzimušo, saka, ka viņai atteica pārtiku un pajumti: “Viņi teica: “Tu neesi tiesīga. Tev nav vīrieša līdzi.” Bet mans bērns ir tikai četru dienu vecs. Kur lai es eju?”
ANO Migrācijas aģentūra (IOM) un citas organizācijas nodrošina īslaicīgu palīdzību pie robežas, bet tām nav resursu ilgtermiņa atbalstam. Sievietes, kas brauc autobusos uz robežu, sūdzas par izsmieklu, kukuļu prasīšanu un karstumu bez kondicioniera.
“Viņi teica: “Jums, afgāņiem, tāpat viss ir lieki.” Mans bērns raudāja no karstuma, bet šoferis tikai smējās un ņirgājās,” stāsta Zahra.