Franks Gordons: Izspēlē “ebreju kārti” 1
Kad Jeruzalemē tika plānots vērienīgs pasākums – Piektais pasaules holokausta forums, atzīmējot 75 gadus kopš Aušvicas nāves nometnes atbrīvošanas 1945. gada 25. janvārī (globāli atzīta kā holokausta upuru piemiņas diena), Jeruzalemes memoriālais institūts “Yad Vashem” kā šī foruma organizators (piedalās 46 valstu līderi), publicēja to personu sarakstu, kam būs ļauts nākt klajā ar uzrunu.
Kā pirmais aicināts uzrunāt foruma dalībniekus Krievijas prezidents Vladimirs Putins, tad Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmaiers. Bet Polijas prezidents Andžejs Duda šai sarakstā nebija iekļauts. Uzzinājis, ka viņam tur neļaus runāt, Duda paziņoja, ka uz forumu nedosies – pēc tam kad, aplausu pavadīts, savu uzrunu teiks Putins, Duda nevarēs publiski atspēkot Krievijas “nacionālā līdera” melīgos, demagoģiskos apgalvojumus par to, kas izraisījis Otro pasaules karu.
Kā zināms, Putins ir burtiski apsēsts, mēģinot novelt Otrā pasaules kara izraisīšanas vainu no Molotova-Ribentropa (Staļina-Hitlera) pakta, kura rezultātā tika saplosīta Polija un okupētas Baltijas valstis. Putinā un krievu impēristos ir iezīdies, var teikt, ģenētisks naids pret Poliju: viņiem kremt tas, ka 1612. gadā poļu karaļa pulki bija ieņēmuši Maskavu, ka 1920. gadā notika “brīnums pie Vislas”, kad nule atdzimušās Polijas karaspēks apturēja sarkanarmijas divīzijas, kuras jau bija gatavas drāzties uz Varšavu un tālāk uz Berlīni.
Vladimirs Vladimirovičs, gatavojoties svinēt Lielo uzvaru 9. maijā, tagad mēģina iztēlot starpkaru Poliju kā Hitlera sabiedroto. Nosaucot tā laika Polijas sūtni Berlīnē par “antisemītisku cūku”, viņš izspēlē “ebreju kārti”, zākājot poļus kā žīdu nīdējus.
Tā ka Polijas prezidentu Andžeju Dudu, kam “Yad Vashem” aizbāž muti, var saprast.
Šajā sakarā Telavivas laikraksta “Ha’aretz” 17. janvāra numurā žurnālists Ofers Aderets nācis klajā ar rakstu “Izraēla kapitulējusi Putina Otrā pasaules kara revizionisma priekšā”.
Raksta autors mūs iepazīstina ar personu, kas stāv aiz visa šī skandāla: izrādās, ka šā gada vērienīgo globāla mēroga forumu Jeruzalemē “no saviem līdzekļiem” finansējis Maskavā mītošais 66 gadus vecais oligarhs (pēc “Vikipēdijas” – arī filantrops un mecenāts) Vjačeslavs Moše Kantors, kurš, izmantojot naudu (pēc “Forbes”, viņš ir 3,7 miljardus dolāru “vērts”) un prasmi uzturēt sakarus, bija uzkalpojies līdz Eiropas Ebreju kongresa priekšsēža postenim. Viņu uzskata par “Putina cilvēku”. Viņš izdara spiedienu uz “Yad Vashem”. Mums nu viss skaidrs.
Gribas atgādināt šo to no vēstures. 1945. gada 25. janvārī Aušvicas nometnes teritorijā gandrīz nebija ko atbrīvot: padomju karavīri tur atrada tikai pāris desmitus novārgušu bērnu, kas bija aizmirsti kādā barakā. Nometnes apsardze, “bēgot no krieviem”, laidās lapās, raujot sev līdzi dzīvus palikušos ieslodzītos, dzenot tos “nāves maršā”, kura gaitā daudzi gāja bojā. Padomju karavīriem nebija ko glābt: Aušvicas gāzes kamerās dažu gadu laikā jau bija nogalināti vismaz miljons ebreju no Polijas, Vakareiropas, Ungārijas…
Kāpēc Aušvicas, Maidanekas, Sobiboras un citas nāves nometnes tika ierīkotas tieši poļu zemēs? Atbildi sniedz Timotijs Snaiders savā grāmatā “Bloodlands” (“Asinszemes”), kas tulkota latviski: poļu zemēs vairs nebija valsts, bija tikai Lielvācijas vara, “bezvalsts telpa”, kur Himlers varēja “īstenot ebreju jautājuma atrisinājumu” netraucēti.
Un pašās beigās, piedodiet, “rozīnīte”: 1939. gada 28. septembrī, pēc PSRS–Vācijas draudzības (!) līguma parakstīšanas Staļins sarunā ar Ribentropu teica: “Ja, pretēji cerētajam, Vācija nonāks grūtā stāvoklī, tā var būt pārliecināta, ka padomju tauta nāks Vācijai palīgā un neļaus Vācijai tikt nožņaugtai.” Ne ko pielikt, ne atņemt.
