Kā izģērbj ofšorus un “Gazprom”. Saruna ar Krišjāni Kariņu 13
Šodien Strasbūrā Eiropas Parlamenta gala balsojums par Krišjāņa Kariņa virzīto likumprojektu, kas ievieš jaunus noteikumus cīņai pret naudas atmazgāšanu. Tāpat kā Kariņa iestāšanās pret “Gazprom” monopolu, arī šis likumdevēja cīniņš par ofšoru izgaismošanu beidzies sekmīgi. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš redakcijā iepazīstināja žurnālistu Ivaru Bušmani un “LA” lasītājus ar šo cīniņu peripetijām.
– Kaut arī “LA” laiku pa laikam ir atspoguļojusi jūsu divu gadu garā kariņa epizodes, tomēr tik ilgā laika posmā no sabiedrības uztveres pazudis tā sākotnējais mērķis… Jūs taču neiznīcināt ofšorus?
– Esmu par vienādiem spēles noteikumiem.
– Ofšors ir zemu vai beznodokļu zona uzņēmumiem. Vienādas nodokļu likmes taču šis likums neparedz?
– Paņemsim par piemēru valsts pasūtījumus. Tagad iepirkuma konkursa organizators Bērziņš var sagatavot tādus konkursa noteikumus, kurā uzvarēt var tikai SIA “Bērzi”. Tā īpašnieks ir Kiprā reģistrēts uzņēmums “Birch&Co”, par kura īpašnieku nevar iegūt ziņas. Tikai pēc šā likuma stāšanās spēkā tiesībsargājošām institūcijām un jums, žurnālistiem, būs iespējams pārliecināties, vai konkursa organizators ir saistīts ar “Birch&Co”. Likums paredz šo atklātību ieviest divu gadu laikā.
Taču jau tagad zemo nodokļu teritorijas uztraucas, kā nākotnē pelnīs naudu, jo ilgstoši peļņas avots ir bijusi anonimitāte, kas palīdzējusi Eiropas uzņēmējiem izvairīties no nodokļu nomaksas. Vai tur notiek noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, varam tikai minēt. Sabiedrības spiediens uz Lielbritānijai piederošajām salām ir ļoti liels. Britu premjers Deivids Kamerons pusgadu pirms vēlēšanām bija spiests atzīt, ka “šī sistēma ir jāmaina”.
Mums jāvēršas ne tikai pret tradicionāliem ofšoriem – mazām salām pie Anglijas krastiem. Arī ES iekšienē ir dažādas jurisdikcijas, kas tiek izmantotas nodokļu sloga samazināšanai. Piemēram, Nīderlandē, Kiprā un Luksemburgā. Visām jurisdikcijām būs jāievēro vienādas prasības. Agri vai vēlu tām tiks pakļautas arī salas.
– Vai pēc diviem gadiem būs viens kopīgs reģistrs vai dati būs jāmeklē 28 dažādās dalībvalstīs?
– Likums paredz, ka dalībvalstu uzņēmumu reģistru savienošanai jānotiek saskaņā ar iepriekš 2009. gadā pieņemto regulu. Tas process vēl nav līdz galam pabeigts, jo ne visās valstīs ir pilnībā digitalizēti uzņēmumu reģistri. Direktīva nosaka, ka šādam reģistram ir jābūt pieejamam tiem, kam ir leģitīms iemesls. Par meklēšanu – tas ir Eiropas Komisijai risināms jautājums.
Atgādinu: šī likumdošanas iniciatīva nāca no Eiropas Komisijas. ES likumdošanas procesā vienīgā institūcija, kas var nākt ar likumdošanas iniciatīvu, ir Eiropas Komisija.
– Un vienlaikus Eiropas Komisija bija jūsu iniciatīvas pretiniece…
– EK bija pret likumdošanas iniciatīvas grozījumiem. Pirms diviem gadiem, kļūdams par atbildīgo deputātu šim likumam, konstatēju, ka tam ir viens trūkums. Nekad nevar zināt, kas īsti aiz ofšoru uzņēmumiem slēpjas. Tā radās doma par patiesā labuma guvēju reģistru.
Mums Latvijā Uzņēmumu reģistrs jau tagad prasa atklāt patiesā labuma guvēju, bet – kurš to labprātīgi dara? Un nav arī veida, kā pārbaudīt uzrādīto. Ja viens no īpašniekiem ir Kipras SIA, tad visi gali ūdenī. Skaidrs, ka vienas valsts ietvaros tādu skaidrību nevar radīt. Kad ierosināju izveidot patiesā labuma guvēju reģistru ES līmenī, tad sākumā Eiropas Komisija to neatbalstīja.
– Kāpēc?
– Man ir aizdomas par banāliem iemesliem. Pirmkārt, tā nebija viņu ideja. Ja sveša, tad pēc definīcijas nav pieņemama. Otrkārt, Eiropas Komisijai bija bažas, ka reģistra ieviešana tai būs papildu slogs, kam nedabūs finansējumu. Tomēr tās nostāja laika gaitā mainījās uz neitrālu un beigās uz atbalstošu.
Visgrūtāk bija pārliecināt ES Padomē Vāciju, kuras finanšu ministrs iebilda pret centralizētu reģistru, jo katrā vācu zemē ir savs reģistrs. Vācieši vispār baidījās, ka vienuviet varētu koncentrēties pārāk daudz informācijas. Bet divu gadu laikā arī Vācija sāka atbalstīt šo iniciatīvu. Vienkārši – bija jābūt neatlaidīgam. Galu galā te manās rokās ir dokuments (K. Kariņš pasvārsta rokās 63 abpusēji apdrukātu lappušu kaudzi), kuru ES Padome jau pieņēma un par kuru trešdien balsos Eiropas Parlaments. Tad tas taps par ES likumu.
– Ko pie jums darīja derību pieņēmēji zirgu skriešanās sacensībās un azartspēļu namu turētāji…
– Divi lieli lobiji iesaistījās no malas. Banku asociācijas lobijs pamatā bija ļoti ieinteresēts to ieviest, jo bankām jau tagad likums prasa pazīt savu klientu. Tagad tās labāk savu klientu uzrādīto informāciju varēs pārbaudīt. Otrs lielākais lobijs – azartspēļu biznesa pārstāvji – visi pārāk labi ģērbti, kopti, sukāti, lai man iestāstītu, ka viņu industrija ir “balta un pūkaina un bez neviena riska”. Jā, arī Īrijas derību kompānijas lobēja. Ja tagad kāds vaicā: “No kurienes tev tik liela nauda?”, tad var atbildēt: “Azartspēlēs vakar vinnēju.” Šajā likumā azartspēļu industrijai uzdots par pienākumu reģistrēt visus naudas saņēmējus. Tātad viņiem arī jāmaksā nodokļi. ES arvien grūtāk būs nelegāli iegūtus naudas līdzekļus iedabūt finanšu apritē.
– “Swedbankas” pārstāvis prognozē, ka pēc 20 gadiem skaidrā nauda būs skaists suvenīrs no vecākiem vai vecvecākiem. Kā jums liekas?
– Jā, arvien vairāk ieviešas bezskaidras naudas norēķini internetbankā, bet nedomāju, ka skaidra nauda izzudīs. Taču par skaidru naudu varēs nopirkt arvien mazāk. Jau tagad māju vai jahtu par skaidru naudu grūti nopirkt, nepiesaistot tiesībsargājošo iestāžu uzmanību. Jaunais likums paredzēs, ja darījums pārsniedz 10 000 eiro vienā vai vairākos saistītos darījumos, tad bankai ir pienākums noskaidrot naudas izcelsmes avotu un šaubu gadījumos ziņot tiesībsargājošām iestādēm. Latvijā bankas jau pašlaik to ievēro. Visās Eiropas valstīs būs jādara tas, kas Latvijā jau notiek.
– Ofšorus būsit izgaismojis. 2012. gada oktobrī “LA” rakstīja: “Eiropas Komisija sāk izmeklēšanu pret “Gazprom”, EP deputāts Kariņš ar likumu atver gāzes piegāžu līgumus.” Kādi ir rezultāti?
– Tagad Eiropas Komisija ir nākusi pie slēdziena, ka Lietuva, Latvija un citas Austrumeiropas valstis ir pārmaksājušas par gāzi. Ja apsūdzība ir celta, domāju, ka EK pierādījumi ir. Līdzīgi kā kompānijai “Microsoft” piedzina simtiem miljonu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un spieda mainīt uzvedību tirgū. Tagad EK vēršas arī pret “Google”. Vienīgā Eiropas institūcija, kam ir reāli zobi, ir ES Konkurences ģenerāldirektorāts, jo tā lēmumiem vienmēr seko soda nauda.
Uz kā pamata var celt apsūdzību? EK jau sen bija pamatotas aizdomas, ka ar dalībvalstīm tiek slēgti līgumi, kas ir pretrunā godīgas konkurences nosacījumiem ES. Proti, infrastruktūras izmantošana, lai iznīdētu konkurenci. Es par ziņotāju Eiropas Parlamentā toreiz, iespējams, kļuvu tāpēc, ka neviens neticēja, ka jelkādu likumu par šo tēmu var pieņemt. Sak, lai Kariņš aplaužas. Atradu veidu, kā panākt 60% deputātu atbalsta. Likums stājās spēkā, un EK ir likumīgs pamats prasīt dalībvalstīm noslēgtos līgumus. Es vēlos panākt, lai enerģētikas jomā mūsu valsts patērētājiem ir izvēle. Krievijas gāzei nav ne vainas. Nelaime tāda, ka tā ir vienīgā, ko varam pirkt, un par tādu maksu, kādu mums pieprasa. Vienīgā izvēle – nepirkt vispār.
Ja mūsu sistēmā būs konkurence, tirgus nosistu cenu. Beļģijā starp elektrības ražotājiem ir aktīva konkurence. Tur var izvēlēties gan atjaunojamo, gan kodolenerģiju. Turpretim telekomunikācijās par mobilajiem sakariem un internetu jāmaksā trīsreiz vairāk nekā Latvijā. Kāpēc? Tur konkurence ir ļoti vāja, jo, piemēram, interneta jomā Briselē “Belgacom” ir praktiski monopols, jo otram konkurentam “Telenet” ir ļoti maza tirgus daļa un tam pieder neliela daļa infrastruktūras.
Telekomunikācijās Latvijā mums ir konkurence, un cenas krītas. Enerģētikā konkurences pie mums nav, un maksājam vairāk.
Dabasgāze un naftas cenas pasaulē ir divreiz zemākas nekā pērn. Ieskatieties rēķinā, vai tas ir attiecīgi mazāks. Nav! Pārmaksājam, arī lietodami elektrību, jo izmantojam Krievijas gāzi, ko koģenerācijas stacijās Rīgas TEC pārvērš elektroenerģijā.
– Elektrības cenai mēs tagad, it kā brīva tirgus apstākļos, piemaksājam arī Obligāto iepirkuma komponenti (OIK).
– Latvijā OIK ir pilnīgi ačgārns, un to atšķetināt nav tik vienkārši. Tā tiešā veidā subsidē “Gazprom”, jo 70% no tās aiziet Rīgas TEC, kas no gāzes ražo elektrību.
Sākumā veikli cilvēki izmantoja iespējas saņemt dubulto enerģijas iepirkuma tarifu par vēja un mazajos HES saražoto elektroenerģiju. Kaut gan jaunas licences vairs neizsniedz, vecās nevar anulēt. Tas, kas agrāk pieļauts, ir absurds. Tā ir bezriska uzņēmējdarbība, kad īpašniekam ir garantēta peļņa, kas ļauj ņemt cigāru zobos un apbraukāt pasauli, kamēr vēja rotors griežas. Tagad dzirdu, ka arī Rīgā būvēs lielu atjaunojamās enerģijas ražotni, – stipri jāpadomā un jāparēķina, lai patērētājiem atkal nav jāpārmaksā par siltuma un elektrības iegādi. Laikam mēs no savām likstām varēsim tikt vaļā tikai tad, kad Eiropā izstrādās vienotu atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmu. Par to Eiropas Parlamentā jau esam uzsākuši diskusijas ar Eiropas Komisiju.
Mēs varētu kļūt konkurētspējīgāki ar bioresursiem, kādu citiem nav. Piemēram, šķeldu eksportējam, kamēr daudz gudrāk būtu elektrību radīt tepat un pa vadiem nosūtīt uz ārzemēm.
– Arī gāzi, ne tikai Krievijas, būtu daudz gudrāk uzkrāt Inčukalna gāzes krātuvē un tad piegādāt patērētājiem, kad nepieciešams.
– Mēs esam vienīgā ES dalībvalsts, kas nosaka, ka tam, kam pieder zemes pleķītis, pieder pīrāga daļa līdz pat zemeslodes serdei. Zemes dzīļu likumā tas jāmaina.
– Vai krāna tiesu Inčukalna krātuvē mēs neesam jau samaksājuši?
– Es nezinu, kas ir amortizēts un kas nav, bet nav tiesa, ka mēs neesam par to maksājuši. Pilnībā vai daļēji “Gazprom” ieguldījumi jau ir atmaksāti.
– Kāpēc gāzes cena joprojām piesaistīta naftas cenai? EK jau teica, ka vērtēs, cik tas pamatoti…
– Tā ir tikai ilggadēja prakse, ko, piemēram, Vācija pārtrauca jau pirms vairākiem gadiem. Kāpēc tagad, kad naftas cenas ir tik zemas, gāzes cena nekrītas? Vispirms tāpēc, ka regulators mainīja aprēķina metodiku, rēķinot deviņu mēnešu vidējo cenu. Nu arī tie ir pagājuši, bet gāzes cena divkārt nav kritusies. To skaidroju ar to, ka mums ir viens piegādātājs. Šī ir pēdējā nozare, kur konkurences vēl nav un kur tas tiek, kā secinājusi EK, ļaunprātīgi izmantots.
Vācijā vairumtirdzniecības cenas ir zemākas nekā Baltijā, jo tur ir konkurence. Arī Lietuvā – sašķidrinātās gāzes tankkuģis vēl nebija pietauvojies Klaipēdas ostā, kad gāzes cena kritās par piekto daļu.
Savienosim savus energotīklus ar Skandināvijas valstīm, atbrīvosimies no viena gāzes piegādātāja monopola, ieviesīsim jēdzīgāku sistēmu atjaunojamo resursu atbalstam – tas viss mums nāks par labu.
