Kā neiekrist dopamīna cilpā jeb Kā atpazīt savu datoratkarību 0
Sasniedzamība internetā, savas dzīves publiska izklāstīšana – šīm iespējām ir savi plusi un mīnusi. Kaut kur nemanāmi var sākties atkarība. Kā un kāpēc tā veidojas, skaidro psiholoģijas maģistre Lelde Kokaine:
„Mūsu laikmetā, pateicoties internetam, esam ātri un viegli sasniedzami un tas ir labi, bet ja aizmirstam par dzīves realitāti un pavadām visu savu laiku “čatojot”, tas ir pirmais brīdinājums par atkarību. Ja cilvēkam darbs saistīts ar datoru, ja izmanto internetu, lai iegūtu svarīgu informāciju radošajam darbam utt., tas ir viņa dzīvesveids un ir normāli, ka daudz laika tiek pavadīts internetā. Tomēr nevajag aizmirst par sava ķermeņa prasībām – veselīgs uzturs, pastaigas svaigā gaisā, fiziskās aktivitātes nav atceltas vajadzības. Tāpat garīgās vajadzības – kopābūšana ar ģimeni un tuviem cilvēkiem klātienē, hobiji, pasākumi, kuri sniedz garīgu gandarījumu.
Patiesībā ikviens, kurš lieto datoru, var nonākt atkarībā no vēlmes to bieži izmantot, un jo īpaši tie cilvēki, kuri jūtas vientuļi, kautrīgi, garlaikoti, un tie, kuri cieš no citām atkarībām vai kuriem ir vāja savu impulsu kontrole. Atkarība var rasties, ja internetu izmanto, lai mazinātu stresu, ja cilvēks neprot citādi tikt galā ar negatīviem notikumiem un emocijām. Nevēlama ietekme rodas arī tad, ja datoru izmanto, lai izvairītos no nepatīkamu pienākumu veikšanas, izvairītos no atbildības, mierinātu sevi, mēģinātu slāpēt negatīvas izjūtas vai censtos apmierināt vajadzību pēc domubiedriem vai piederības kādai ļaužu grupai.
Apkopojot atbildes no 19 – 34 gadus veciem cilvēkiem, par to, kādēļ viņi “nesēž” dažādos sociālajos tīklos, tipiskākās atbildes bija: tas atņem daudz laika, ko varu izmantot radoši; tas atņem laiku fiziskām aktivitātēm, dzīvā komunikācija ar cilvēkiem ir labāka. Daudzas atbildes bija līdzīgas: “Kādā sociālajā tīklā jau atrodos, bet savu viedokli izsaku reti, jo tas bezjēdzīgi atņem laiku, ko varu izmantot savādāk. Un man nav svarīgs nepazīstamu cilvēku viedoklis”.
Lai labāk saprastu tos, kas tomēr „sēž” internetā, jāņem talkā skaidrojums par tādu vielu smadzenēs kā dopamīns. Dopamīns nodrošina lielāko daļu psihes funkcijas – domāšanu, gulēšanu, nomodu, uzmanību, apbalvošanu un daudzas citas. Jaunākie pētījumi norāda uz to, ka dopamīns nosaka mūsu meklēšanas un meklējumu uzvedību. Dopamīns izraisa kāri apskatīt, meklēt, nobaudīt. Dopamīna regulācijas sistēma uztur mūsu motivāciju lauzt ceļu dzīvē, mācīties un izdzīvot. Dopamīns ir degviela mūsu izziņas procesiem un nodrošina interesi par idejām. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās ir novērojams paradokss – dopamīna cilpa. Vēlamies uzzināt jaunu informāciju – meklējam “googlē”, vēlamies ar kādu sarunāties – rakstām e-pastu, zvanām vai sūtām ziņu, vēlamies uzzināt, ko dara mūsu draugi – atveram sociālos tīklus un atrodam. Tā mēs nokļūstam dopamīna cilpā: vēlamies ko uzzināt – uzzinām – saņemam apbalvojumu – dopamīnu, kas liek mums meklēt tālāk.
Pienākošā īsziņa vai e-pasta skaņa mūs satrauc. Kas notiek? Nāk balva! Dopamīna izdalīšanās notiek momentāni un uzjunda interesi apskatīt atnākušo sūtījumu un saņemt dopamīna pateicības devu. Dopamīna regulācijas sistēma tiek perfekti kairināta, jo ziņa ir tik īsa, lai izraisītu interesi un reizē nepateiktu visu. Šis mazais izmērs sadusmo dopamīna regulāciju un izraisa nebeidzamas mūsu tālākās aktivitātes. Tādēļ kļūst arvien grūtāk un grūtāk atrauties no e-pastiem, sociālajiem tīkliem un citiem izziņas un saziņas līdzekļiem. Speciālisti iesaka, mazākais, atslēgt ienākošo ziņu skaņu, jo tā nenovērsīs mūsu uzmanību no ikdienas darbiem un netraucēs koncentrēties iesāktajai nodarbei.
Kopumā domāju, ka internets un atrašanās sociālajos tīklos nav slikta, ja neizmirstam arī pilnvērtīgu savas reālās dzīves baudīšanu. Tas ir brīnišķīgi, ja varam atrast sev nepieciešamo informāciju brīvi un pieejami. Komunicēt ar draugiem un radiniekiem, kuri atrodas citā valstī. Cita lieta, ja visa dzīve pārvēršas bezjēdzīgā čatā un dažādu spēļu spēlēšanā. Tas gan draud ar dažādām fiziskām saslimšanām un psiholoģiska rakstura problēmām, kā arī patiesas pilnvērtīgas saiknes neizveidošanu ar savu ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem”.
