Sociālantropologs Kārlis Lakševics aicina reaģēt uz globālajām kataklizmām racionāli 3
Mūsdienās gandrīz vairs nav iespējams izvairīties no stresa un diskomforta, ko rada informācija par globālām kataklizmām – vai tie būtu ugunsgrēki Austrālijā vai saspīlējums Irānā un Irākā – ziņas par šo procesu izraisītajām cilvēku un dzīvnieku ciešanām nekavējoties sasniedz mūsu viedtālruņus, planšetes un televizorus.
Sociālantropologs Kārlis Lakševics aicina neuzkarsēt pasaules gala noskaņojumu, bet likt akcentu uz racionāli pozitīvu rīcību ikdienā.
Vairums no mums izjūt vēlmi palīdzēt, arī vainas apziņu, ka to nespējam. Ar vienu pogas spiedienu savā viedierīcē tāpat nevaram apturēt ne politisku saspīlējumu, ne iznīcinošu ugunsjūru.
Tajā pašā laikā jūtamies labāk, ja kādā portālā šāda poga kaut vai iluzori tiek piedāvāta. Savukārt pogas esamība liek mums pašiem sev taisnoties, ja to nenospiežam. Kā rīkoties?
Katastrofas stāsts
Veterinārārstam Jānim Beinertam, atgriežoties no brauciena uz Austrāliju, kur viņš bija devies, lai palīdzētu ugunsgrēku seku likvidēšanā, bija radušies divi būtiski secinājumi: katastrofa ir pat dramatiskāka, nekā mediji to pasniedz, un, lai viņš varētu iesaistīties glābšanas darbos, nebija nokārtoti nepieciešamie dokumenti.
Jāņa pieredzētais labi raksturo divas problēmas – kā publiskajā telpā kursējošajos stāstos izvērtēt to, kas notiek patiesībā, un kā rīkoties, ja rodas vēlme iesaistīties. Ja iedziļināmies abās problēmās, paplašinās arī mūsu adekvātās iespējas reaģēt.
Reakcijas uz kataklizmām mēdz būt galējas: “Šausmas! Pasaule iet uz galu!” vai “Kāpēc man tas jādzird? Es taču tāpat neko tur nevaru palīdzēt!”
Turklāt stāsta formu medijos bieži mēdz izvēlēties, lai pastiprinātu reakcijas – informācijas patērētājam rodas panika vai, to apslāpējot, – apātija. Tomēr ne viena, ne otra nepiedāvā atbildi – visticamāk, gan ļauj no tās izvairīties.
Ir grūti uztvert Rīgas pils un Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēkus, notikumus kara zonās, Austrālijas mežu degšanu tikai kā kataklizmas – visi šie notikumi ātri vien iegūst simbolisku nozīmi un nonāk diskusiju epicentrā.
Tiek runāts par klimata pārmaiņām, politikas virzieniem un galu galā – par valstu un globālo drošību. Ja palūkojamies uz kataklizmām ne vien kā simboliskiem, bet arī kā vides un ekonomiskajiem procesiem, kas izlauzušies no mūsu risku pārvaldības mehānismiem,tad ne mazāk vērtīgi ir sprast, kā reaģēt tieši šādā kontekstā.
Baltā glābēja komplekss
Pirmkārt, reaģējot uz sekām, ir būtiski sagatavoties. Ir neskaitāmi gadījumi, kad cilvēki no Eiropas dodas brīvprātīgi palīdzēt uz kataklizmu un konfliktu skartiem reģioniem, ticot, ka zinās, kā risināt problēmas, kaut gan viņu vidē šādu problēmu nav.
Taču nereti šie cilvēki attopas un saprot, ka viņu iztēlotie risinājumi nemazina viņu iztēloto problēmu – pētnieki šo sauc par baltā glābēja kompleksu.
Turklāt tas bieži saistās ar attieksmi pret cietušajiem kā palīdzības objektiem vai bīstamiem ķermeņiem, nevis reāliem cilvēkiem. Pirms došanās vajadzētu kārtīgi saprast un izpētīt, kāds tieši darbs ir nepieciešams.
Otrkārt, informācija par kataklizmām līdz mums nonāk selektīvi, un, uzzinot par vienu, ir vērts pameklēt līdzīgu situāciju Latvijā vai pasaulē, kur finansiāls vai cita veida atbalsts ir vajadzīgs ne mazāk. 2020. gadā smagākās humanitārās krīzes sola Jemenā un Kongo, par kurām stāsti Latvijas medijos ir izraisījuši krietni mazāk empātijas.
Tas nenozīmē, ka kataklizmas būtu jāsalīdzina vai jākritizē tās, kurām cilvēki jūt līdzi visvairāk, bet ir jāsaprot, ka mūsu spontānās reakcijas ir tikpat loģiski veltīt arī kam citam.
Kā solidarizēties citādi?
Ar risku pamanīšanu vien nepietiks, lai novērstu cēloņus. Piemēram, lai novērstu vardarbību skolās, nepietiek ar to, ka kāds pieskata, ko skolēni dara – skolēniem pašiem būtu jāanalizē un jāiedziļinās, jāsaprot, par ko viņi viens otru apceļ – kuram nesanāk uzdevumi, kuram ir liekais svars, kuram nav viedtālruņa vai kurš neatbilst puišu vai meiteņu stereotipiem – respektīvi, statusa simbolos, kas ir pamatā attiecībām arī pieaugušo pasaulē.
Tieši tāpat ir jāanalizē arī tas, ko un kā mēs darām, kad runa ir par globālām kataklizmām. Jā, kataklizmu cēlonis var būt meklējams šķietami tālu, citā pasaules malā, un atbilde uz jautājumu – ko darīt? – nav meklējama ne panikā, ne apātijā.
Lai gan Eiropu klimata kataklizmas ir skārušas mazāk, tās globālā vēsturiskā ietekme reģionus, kurus šobrīd nelaimes skar vairāk, ietekmējusi daudz dziļāk – kari mēdz būt koloniālā režīma sekas, bet kataklizmas – globālo klimata pārmaiņu, ko radījusi cilvēka darbība un eiropiešu ieviestās plantāciju lauksaimniecības – rezultāts.
Arī Latvijas iedzīvotāji vidēji planētas resursus patērē vairāk, nekā mūsu planēta to ilgtermiņā globāli var nodrošināt. Vienkāršs jautājums, ko sev uzdot, ir – ko es varu mainīt savās attiecībās, domāšanā un rīcībā, lai neveicinātu kataklizmas un vardarbīgus konfliktus?
Par pēdējiem runājot, mūsu individuālās iespējas tomēr ir niecīgas. Par klimata pārmaiņām – kāpēc gan es nevarētu vairāk izmantot sabiedrisko transportu, mazāk ražot un patērēt un neapstāties tikai pie ziedojuma?
Galvenais – izanalizēt, kur un kā ar savām prasmēm konkrētajā situācijā individuāli pats varu efektīvi pielikt pirkstu un kuram lēmumam vajadzētu būtu kolektīvam.
