Kā Ventspils astronomi pieskata kosmisko miskasti 0
Lai arī lēnām un pamazām, neskatoties uz ekonomisko krīzi, kas Latvijas zinātni skārusi sevišķi smagi, Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra (VSRC), kas tagad pievie-nots Ventspils augstskolai un kam pievienots arī šīs augstskolas otrs zinātniskais insti-tūts – Inženierpētniecības centrs, abi radioteleskopi pamazām “apaug” ar aparatūru un tos sāk izmantot arī visai nopietnos zinātniskos pētījumos. Viens no šādiem pētījumu virzieniem, kas tiek realizēts, pateicoties Eiropas Savienības finansējumam, Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekta ar visai garu un sarežģītu nosaukumu “Uz Zemes mākslīgo pavadoņu (ZMP) attiecināmu signālu uztveršanas, raidīšanas un apstrādes tehnoloģijas” ietvaros ir t. s. kosmisko atlūzu vai kosmisko atkritumu pētījumi.
Kopš 1957. gada, kad tika palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis un sākās kosmiskās telpas apgūšana, Zemei tuvākā telpa ir pamatīgi piepildīta ar mākslīgas izcelsmes objektiem – lēš, ka šajā laikā kosmiskajā telpā ir nonākuši ap 30 000 mākslīgas izcelsmes objektu.
Tādējādi kustība ZMP orbītās atgādina kustību pa visai noslogotu automaģistrāli, kur nepieciešami savi satiksmes noteikumi un satiksmes regulētāji. Vienīgā atšķirība – avarējušie un savu laiku nokalpojušie objekti lielākajā daļā gadījumu netiek novākti no ceļa, bet visai ilgu laiku turpina pēc inerces riņķot pa “šoseju” un tāds pats liktenis piemeklē arī pa logu izsviestos dažādos atkritumus. Galu galā, orbītā ap Zemi palaists objekts atrodas bezsvara stāvoklī un vienīgā cerība noiet no orbītas tam ir nobremzēties Zemes atmosfērā un pēc tam tajā sadegt vai, lielāka objekta gadījumā, nonākt uz Zemes atlūzu veidā. Tātad pašlaik tuvākās un tālākās orbītās ap Zemi riņķo ap 600 000 par 1 centimetru lielāku mākslīgas izcelsmes objektu – kosmiskās atlūzas jeb kosmiskie atkritumi.
Šīs atlūzas ir visai dažādas, sākot ar visai prāva izmēra savu laiku nokalpojušiem kosmiskajiem aparātiem un nesējraķešu pēdējām pakāpēm un beidzot ar orbītā pazaudētām skrūvēm un uzgriežņiem. Un kāda kosmiskā aparāta sadursme ar šiem ķermeņiem kļūst par visai iespējamu notikumu. Tie, kas rūpīgāk interesējas par kosmosā notiekošo, droši vien atceras pavisam nesen notikušo kosmisko sakaru pavadoņa “Iridium” sadursmi ar savu laiku nokalpojušo Krievijas “Kosmos” sērijas pavadoni… Otrs iespējamais kosmisko atlūzu radītais drauds – lielākie objekti, nekontrolēti noejot no orbītas un nokrītot uz Zemes, var nodarīt arī postu.
Viss minētais rada nepieciešamību uzraudzīt kosmiskās atlūzas, tās kataloģizēt un plānot kosmisko aparātu orbītas tā, lai to ceļš ietu garām vismaz lielākajām atlūzām. Galu galā, daudzi kosmiskie aparāti ir aprīkoti ar navigācijas dzinējiem, kas zināmās robežās ļauj mainīt to orbītu un līdz ar to no sadursmes izvairīties. Tiesa, no visa lielā atlūzu skaita pagaidām katalogos var atrast tikai kādus 20–30 tūkstošus objektu, tātad visai niecīgu daļu no visām. Bet arī tās ir nepieciešams uzraudzīt. Un viena no iespējām darīt to ir ar radiolokācijas palīdzību.
Tieši ar to augšminētā Eiropas sociālā fonda projekta ietvaros arī nodarbojas VSRC zinātnieki sadarbībā ar vairākām zinātnieku grupām no citām ES dalībvalstīm, Krievijas un Ukrainas. Pētāmie objekti tiek apstaroti ar radioviļņiem, izmantojot Ukrainā, Eipatorijā, izvietoto 70 m radioteleskopu, bet atstarotos signālus uztver Ventspilī, Ņižnijnovgorodā (Krievija), Noto un Medičīnā (Itālija), kā arī citi t.s. Zemas frekvences Lielas bāzes interferometrijas tīkla (Low Frequency VLBI Network – LFVN) antenas. Izmantojot interferometrijas tehniku un atstarotā signāla frekvences nobīdi, iespējams noteikt objekta koordinātas telpā ar precizitāti līdz centimet-riem, bet ātrumu – līdz dažiem centimetriem sekundē. Kombinējot šo novērojumu rezultātus ar optisko novērojumu rezultātiem, iespējams būtiski uzlabot kosmisko atlūzu gabalu orbītu parametru aprēķinus un līdz ar to dot ieguldījumu aparātu kustības drošības uzlabošanā. Līdz šim ESF minētā projekta ietvaros jau noticis viens šāds kosmisko atlūzu radiolokācijas seanss, nākamais tiek plānots 2010. gada nogalē vai 2011. gada sākumā.
Vēl viens darba virziens, ar ko VSRC zinātnieki nodarbojas minētā projekta ietvaros, ir programmatūras t. s. korelatora izstrāde, kas ļaus apvienot ar dažādām antenām iegūtos novērojumu datus. Tiek noteikti arī orbītā ap Zemi esošu objektu orbītas parametri, izmantojot iegūtos atlūzu koordinātu un ātruma mērījumus, kas ļaus precizēt to tālāko kustību.
