“Kā video laparoskopija mainīja ķirurģiju!” Apinis sarunājas top10 labāko ārstu šajā gadsimtā Kamranu Nežatu
0
Šodien mēs runājam ar vienu no desmit pasaules slavenākajiem ārstiem šajā gadsimtā — profesoru Kamranu Nežatu no Stenforda universitātes, kuru paši ķirurgi atzīst par video laparoskopiskās ķirurģijas tēvu. Profesor, laipni lūgts! Vispirms, vai jūs varētu pastāstīt, kāda bija ķirurģija pirms jūsu revolucionārā darba šajā jomā?
Profesors Kamrans Nežats:
– Vispirms vēlos jums ļoti pateikties par laipno ielūgumu. Man ir patiess prieks būt šeit, jūsu skaistajā valstī, starp tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Tradicionāli medicīnā un ķirurģijā mēdza teikt: “Jo lielāks ķirurgs, jo lielāks grieziens.” Ķirurgi veica lielus griezienus — reizēm no krūtīm līdz pat vēdera lejasdaļai. Jo lielāks bija grieziens, jo par cienījamāku uzskatīja ķirurgu. Taču pacientiem tas nozīmēja ilgu atveseļošanos —
divas nedēļas slimnīcā un reizēm divus līdz trīs mēnešus, līdz viņi varēja atgriezties ierastajā dzīvē.
Mēs izstrādājām veidu, kā veikt lielas operācijas caur ļoti maziem iegriezumiem. Lai gan daži ķirurgi agrāk bija mēģinājuši darīt ko līdzīgu nelielā apjomā, tas bija ļoti reti un tehniski sarežģīti.
Protams, bija ķirurgi, kas strādāja ar endoskopu, kam bija mazi griezieni, taču viņiem bija visu laiku jāskatās endoskopā. Tādēļ operācija nereti bija viena ārsta komandas darbs.
Studiju un rezidentūras laikā es strādāju, lai padarītu šīs procedūras praktiskākas un pieejamākas — izmantojot kameras, gaismas un video vadību operācijas laikā.
– Tātad jūs sākāt izmantot kameras un papildu gaismas avotus operācijas laikā?
Prof. Nežats:
– Tieši tā. Tajā laikā nebija pietiekami daudz gaismas, tāpēc es vēdera dobumā ievietoju divus laparoskopus — vienu apgaismojumam un otru redzei —, jo kameras bija ļoti lielas un ne pietiekami jutīgas. Tajā laikā gandrīz visa medicīnas pasaule šai idejai pretojās. Daudzi uzskatīja, ka tas ir pārāk bīstami.
– Kas galu galā pārliecināja jūsu kolēģus, ka arī nopietnas operācijas — piemēram, zarnu vai aknu rezekcijas — var droši veikt ar video laparoskopijas palīdzību?
Prof. Nežats:
– Neatlaidība. Tas nenotika vienā dienā — bija vajadzīgi gandrīz 30, pat 40 gadi, lai šī metode tiktu pilnībā atzīta. Sākumā cilvēki teica: “Tas nav iespējams! Tas ir bīstami! Cilvēki var nomirt.”
Tāpēc mēs virzījāmies uz priekšu ļoti uzmanīgi. Tagad esmu veicis vairāk nekā 20 000 operāciju — pacientiem no astoņu līdz deviņdesmit divu gadu vecumam — un, paldies Dievam, neesmu zaudējis nevienu pacientu. Paši pacienti kļuva par galveno virzītājspēku. Viņi redzēja rezultātus un sāka pieprasīt šo metodi.
Pat skeptiskie ārsti sāka sūtīt pie manis savus ģimenes locekļus — sievas, meitas — uz laparoskopiskajām operācijām. Pakāpeniski, redzot rezultātus, arī citi ārsti pārliecinājās par metodes efektivitāti.
– Tas bija Džordžijā, vai ne?
Prof. Nežats:
– Jā, Atlantā, Džordžijas štatā. Kad citi ārsti paši redzēja rezultātus, viņi saprata, ka tā nav nekāda muļķība — tā patiešām darbojas. No turienes metode izplatījās visā pasaulē. Un beidzot, pēc gadu desmitiem ilgām diskusijām, 2004. gadā New England Journal of Medicine oficiāli atzina laparoskopisko ķirurģiju – gandrīz 30 gadus pēc tam, kad es to sāku ieviest.
– Vai ir taisnība, ka jūs esat veicis vairāk laparoskopisko operāciju nekā jebkurš cits pasaulē?
Prof. Nežats:
– Cik man zināms — jā. Es video laparoskopiju veicu jau daudzus gadu desmitus, operēju četras līdz piecas dienas nedēļā — un to daru vēl joprojām.
– Un liela daļa jūsu darba ir saistīta ar endometriozi?
Prof. Nežats:
– Jā, tieši tā. Endometrioze ir slimība, kad audi, kas līdzīgi dzemdes gļotādai, aug ārpus tās — iegurnī, bet dažreiz arī plaušās, aknās, nierēs, pat zarnās vai urīnpūslī. Tā ir visa ķermeņa slimība.
Pateicoties laparoskopiskajām metodēm, mēs tagad varam to efektīvi ārstēt — pacientēm vairs nav jāpaliek slimnīcā divas nedēļas. Viņas bieži dodas mājās pēc pāris stundām un atveseļojas mazāk nekā nedēļas laikā.
Endometrioze skar vienu pat divas no desmit sievietēm visā pasaulē, un dažos gadījumos tā var būt saistīta ar neauglību vai pat vēzi. Tās pašas tehnikas, ko mēs izstrādājām šīs slimības ārstēšanai, tagad izmanto arī citi speciālisti — kolorektālie ķirurgi, urologi, torakālie ķirurgi – lai ārstētu vēzi un citas slimības ar minimālu invazivitāti.
– Jūs nesen vērojāt operācijas Stradiņa slimnīcā šeit, Rīgā. Kādu iespaidu uz jums atstāja Latvijas speciālisti?
Prof. Nežats:
– Latvija ir neliela valsts ar milzīgu talantu. Cilvēki šeit ir patiesi apdāvināti — viņu ieguldījums zinātnē un medicīnā, raugoties uz iedzīvotāju skaitu, ir ļoti nozīmīgs. Šo divu dienu laikā, ko pavadīju operāciju zālēs, mani ļoti iespaidoja ārstu profesionalitāte un ieinteresētība.
Esmu par to tik ļoti pārsteigts, ka esmu nolēmis izveidot personīgu apbalvojumu un stipendiju — uzaicināt vienu no jūsu ārstiem ik pēc sešiem mēnešiem uz apmācībām pie manis ASV, to pilnībā finansējot to no saviem līdzekļiem. Jūs esat pirmais, kas to dzird publiski.
– Tas ir brīnišķīgi! Pirms beidzam, vai jūs varētu pateikt dažus vārdus par savu draudzību ar profesoru Kristapu Zariņu, vienu no pasaulē nozīmīgākajiem latviešiem un jūsu kolēģi Stenfordā?
Prof. Nežats:
– Jā — profesors Zariņš ir ne tikai izcils zinātnieks, bet arī viens no cilvēcīgākajiem un pazemīgākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu saticis. Mēs pirmo reizi satikāmies pirms 33 gadiem Stenfordā, un kopš tā laika viņš man bijis gan mentors, gan draugs. Mēs bijām kaimiņi — pat kopā skrējām pa Ziemeļkalifornijas kalniem!
Kas mani visvairāk pārsteidza, nebija tikai viņa spožā zinātniskā karjera, kas ir starptautiski atzīta, bet viņa cilvēcība, pieticība un morālā spēka dziļums. Kad šodien apmeklēju viņa tēva baznīcu Latvijā (Kristapa Zariņa tēvs Richards Zariņš bija mācītājs Rīgas Doma baznīcā), es sapratu, no kurienes šī cilvēcība nāk.
Gadu gadiem es viņam teicu: “Kristap, es gribu apmeklēt Latviju.” Un tagad, beidzot, esmu šeit — un esmu patiesi priecīgs, ka to izdarīju.
– Paldies, profesors Nežat. Tas bija liels gods un patiesi iedvesmojoša saruna.
Prof. Nežats:
– Paldies jums ļoti — man tas bija patiess prieks.
