Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Dzirdot par Bruknas skandālu, pazibēja doma – vai tikai kāds tai iekoptai vietai nav “uzlicis aci”4


Bruknas muižas teritorija.
Bruknas muižas teritorija.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Skola ir sākusies, un ar bērnu audzināšanu saistītie jautājumi nav pazuduši, vienīgi no vecāku pleciem daļēji pārlikti uz skolas pleciem. Pārlikšanas politika ir tik ierasta lieta, un šoreiz tai ir sakars arī ar uzvirmojušo skandālu ap “Kalna svētību kopienu” Bruknas muižā.

Par to dzirdot, man gan prātā pirmā pazibēja doma – vai tikai kāds tai iekoptai vietai, kā mēdz teikt, nav “uzlicis aci”.

Tādi gadījumi Latvijā jau ir bijuši. Īstenībā cēloņi ir jāmeklē novārtā atstātajā sabiedrības psiholoģiskajā veselībā un bezatbildībā, kas, piesedzoties ar cilvēktiesībām, sevi atražo nākamajās paaudzēs. Lai kā cilvēki pūlētos, likums – ko sēsi, to pļausi – nav atceļams.

Dzīļu psihologs Bils Plotkins, runājot par psiholoģisko problēmu katastrofālo pieaugumu mūsdienu sabiedrībā, grāmatā “Mežonīgais prāts” raksta: “Jo neveselīgākas ir ģimenes, kopienas, sabiedrības un ekosistēmas, jo ievainotāki un fragmentētāki esam mēs kā indivīdi.”

Tagad sakarā ar Covid-19 šī fragmentētība ir kļuvusi vēl lielāka. Tā kā visi dzīvojam uz vienas planētas, ievainotas ir pilnīgi visas paaudzes arī Latvijā. To, kas neapzinās, ka viņiem ir nepieciešama dziedināšana, ir vairāk nekā to, kuri lietas labā kaut ko dara. Nepadarītos darbus cilvēki parasti aizbildina ar atrunu, ka rokas par īsām, kaut gan bieži vien par īsu ir prāts un dvēsele par šauru.

Nav brīnums, ka sanāk no viena grāvja stūrēt otrā, un tad daudzas nozares un pat visa valsts brīžiem atgādina meimurojošu dzērāju.

Par bērnu audzināšanu un krīzēm dažādos vecumposmos ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nelaime tikai tā, ka dzīve ar teoriju bieži nemaz pat nesaskaras, un tad sākas problēmas. Tehnoloģijas šodien sacenšas dzīves ātruma palielināšanā, mēs cits citam paskrienam garām, to pamanot par vēlu vai arī nemaz tā arī nepamanot.

Saistītie raksti
Jautājums jau sen vairs nav par ātruma palielināšanu, bet gan par to, kādā stāvoklī ir manas bremzes un vai es tās vispār lietoju.

Ir grūti iedomāties gan bērnu, gan pieaugušo disciplinēšanu, kas neparedz pilnīgi nekādus sodus. Audzināšana gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē balstās uz atdarināšanu. Runa tātad ir par paraugiem. Nu tad palūkosimies, ko vecāki, skolotāji un vienkārši pieaugušie sludina vārdos un ko dara. Protams, vienmēr var būt kādas apstākļu un raksturu noteiktas atšķirības, nelaimes sākas, kad tās mēdz būt kā diena pret nakti. Tāpēc jau ir radušies bērnunami, internātskolas, un tad ir nepieciešamas kopienas, kāda ir Bruknā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.