Kādas provokācijas anatomija 0

Universitātes mācībspēks, amatu apvienošanas kārtībā “SC” ārštata rokpelnis Juris Rozenvalds nezinot, kā izauga kājas cilvēkiem, kuri aizgāja nobalsot par krievu valodu kā otru valsts valodu, un kamdēļ integrācija, viņaprāt, notikusi “nevienmērīgi un neefektīvi”. 


Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Kopš noorganizējās vienots prokrievisks politiskais spēks, kas tagad valkā “Saskaņas centra” vārdu, viņi nekad nav aicinājuši minoritātes lojālāk pieslieties valsts valodai un kultūrai un vispār piekļauties Latvijai. Šie politiķi iedīdīja cittautiešu elektorātu, ka tas pazemots, apspiests, diskriminēts un aizskarts tiesībās. Beidzamais piemērs, kad “SC” iedarbināja sarūsējušā gramofona ilgspēlējošo plati – rekur, 31 galvas frakciju neņēma valdībā, jums jājūtas aizvainotiem. Vēlētāji dresūrai it viegli pakļāvās tādēļ, ka saskaņieši solīja maksimāli saglabāt krieviskās dzīves ērtības un pavairot krievu politisko svaru, kamēr latviešu partijas neinteresēja, kas notiek ivanušku un aļonušku nometnē, kur grūti nozvejot balsis, tās veda it kā izlīdzinošu, divkosīgu politiku nacionālajā jautājumā, apejot asos stūrus.

Ar plānu, toties atpazīstami ornamentētu ar “vodku, voblu, častušku” piedāvājumu “SC” izdevās radīt tādu kā vēlētāju geto, noslēgtu un norobežotu balsotāju masu, kas uz katrām vēlēšanām nodeva balsis “vienīgajiem aizbildņiem”. Šajā procesā savu “ščī un boršču” čakli pielēja “SC” kontrolētā izpildīgā krievu prese. Tā pastāvīgi turēja gūstā tūkstošiem lasītāju, versti no versts pilinot, cik neprasmīgi rīkojas latviešu valdības un kā negādā par cilvēkiem. Krievu presei ar “SC” kā uzliets pasēja viss – saskaņiešu ekonomiskā programma, nostāja sociālajās lietās, attieksme pret oligarhu partijām un Krieviju. Gluži tāpat kā automātiski zināms, ka žāvēta vista – tātad no Ķekavas, tā lasītājiem iepresēja galvās, ka saskaņa tikai Urbanoviča apgādā. Līdz ar to no vēlēšanām uz vēlēšanām Saeimās pārceļoja Urbanovičs ar leļļu galmu, 20 – 25 vieniem un tiem pašiem vīriem pelēkos uzvalciņos. Šis līkops ar etnisko vēlētāju bija varen izdevīgs, ērts un pretī daudz neprasīja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pa to laiku latviskā prese kritiski izturējās pret latviešu politiķiem. Tos brāķēja, ravēja, kamēr vairākos paņēmienos un ārkārtas vēlēšanās pie varas pielaida cilvēkus ar tīrākām rokām un pastāvīgākiem uzskatiem. Turpretī “SC”, turēdams monotonā tumsiņā vēlētāju geto monolītu, gan nodrošināja partijiskai labklājībai topografētu rezervātu parlamenta opozīcijas solos, toties pārrēķinājās citā apstāklī. Arvien ieregulējot vēlētāju, cik tam jābūt neapmierinātam ar Latvijā notiekošo, “SC” mēģenē izaudzēja galēji radikāla elektorāta masu – un dabūja uz kupra jātnieku Lindermana personā! Tik bieži treniņnolūkā cilātais politiskais puds ar smagmi uzkrita pašiem saskaņiešiem uz kājiņas. Tik “remdenus” cilvēktiesību un krievvalodīgo aizstāvjus vairs nevajag, un vietā pieteikušies citi oficieri, daudz brašāki huzāri. Lūk, kā gāja partijai, kas ar nošķelšanas politiku vēlējās komfortablu veģetāciju uz it kā paklausīgi darbināmas etnisku balsotāju mašīnas rēķina.