Ukrainā pieredzēts – motivēti bijušie civilisti ātri apgūst karavīra prasmes.
Ukrainā pieredzēts – motivēti bijušie civilisti ātri apgūst karavīra prasmes.
Foto: Atis Klimovičs

Vēl nesen domāja, ka nākotnes karos jau karavīrus nevajadzēs. Un tomēr – kādi armijas spēki vajadzīgi Latvijai? 15

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Ilgus gadus bieži dažāda līmeņa sarunās Latvijā par aizsardzības tematiku nācies dzirdēt viszinīgu apgalvojumu, ka nākotnes karos jau karavīrus tikpat kā nevajadzēs.

Tajos tikšot izmantotas raķetes, vadāmi šāviņi, bezpilota lidaparāti, tehniski komplicēti roboti, kurus vadīs vien neliels augstu profesionāļu kontingents. Grūti arī bija tam nopietni iebilst, jo dažādas militāras operācijas to šķietami apstiprināja, piemēram, Irākas diktatora Sadama Huseina armijas sabrukums, saskaroties ar modernākajiem bruņotajiem spēkiem pasaulē – amerikāņu armiju. Spilgts moderno tehnoloģiju pārspēka piemērs bija Krievijas “Vagner” kaujinieku algotņu masveida iznīcināšana Sīrijā, kad viņi mēģināja sagrābt naftas atradnes Eifratas ielejā 2018. gadā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tās iepriekš savā kontrolē bija pārņēmušas ASV sabiedroto kurdu kaujinieku grupas. Sadursmē pārliecinošu pārākumu skaidri parādīja amerikāņi, kas iesaistīja artilēriju un gaisa spēkus. Tika uzskatīts, ka kaujā dzīvību zaudēja ap 200 krievu algotņu. Līdzīgu piemēru bija iespējams gūt arī no 1921. gada kara starp Azerbaidžānu un Armēniju Kalnu Karabahā, kur azerbaidžāņi prasmīgi izmantoja savas priekšrocības bruņojumā, tajā skaitā kaujas dronus.

Tehniskā atpalicība no pretinieka ne tikai grāva armēņu karavīru morāli, bet arī noveda pie prāviem zaudējumiem. Tomēr līdzās prasmīgai azerbaidžāņu izlūkošanas, gaisa spēku un artilērijas sadarbībai ne mazāka loma bija sagatavotajiem desantniekiem un kājnieku vienībām.

Kājnieka svarīgums

Tuvākajos piecos gados Latvijā nepieciešams būtiski palielināt karavīru skaitu.
Foto: Edgars Spiridovskis

Tas tagad pierādījies Ukrainā, kur jau gadu esam varējuši vērot, kā karo vienkāršais ukraiņu kājnieks. Svarīga loma ir ne tikai dažādiem ieročiem. Kājniekam par vienu no galvenajām prasmēm izrādījies ražīgs darbs ar lāpstu. Nesen kāds jau gadu frontē pabijušais karavīrs man ar smaidu stāstīja, ka pateicis sievasmātei, ka vismaz kādus trīs gadus nestrādāšot sakņu dārzā. Nevēlas vairs redzēt lāpstu. Pozīciju iekārtošana, ierakumu rakšana un blindāžu izveidošana ir parastā kara rutīna. Ukraiņi uzsver, ka teiktais par rakšanu neesot tikai vārdi vien, bieži vien no ierakšanās ātruma un dziļuma esot atkarīga karavīra dzīvība.

Regulāri tiekoties ar divu Ukrainas bataljonu karavīriem – no Nacionālās gvardes bataljona “Svoboda” un Teritoriālās aizsardzības 111. Lisičanskas bataljona, bijis labi redzams, cik ātri mainās šo vienību sastāvs. Tās abas nopietnās kaujās iesaistījušās kopš pagājuša gada vasaras, un tagad gandrīz vairāk nekā puse rotu sastāva ir jaunpienācēji.

Daļa karavīru krituši, vēl viena daļa pēc nopietniem ievainojumiem vairs nav varējuši atgriezties ierindā. Labi paziņas no Lisičanskas bataljona sarunā ar “Zemessargu” stāstīja, ka viņi gaida maiņu un vēlas doties atpūsties. Deviņi mēneši kauju zonā, tiešā saskarē ar pretinieku, tas ir ārkārtēji smagi. Acīmredzot minētā vienība netiek nomainīta, jo frontes līnija ir gara un nepieciešams ļoti prāvs vienību daudzums. Nedaudz labāk klājas “Svobodas” rotai, kas atrodas aizmugurē, daudzi vecie karavīri atguvušies un apārstējuši ievainojumus un kontūzijas un tagad ar jauno papildinājumu pilnveido sadarbību poligonā netālu no Kijivas.

Reklāma
Reklāma

Saprotami, ka karadarbība Ukrainā sniedz daudz vielas pārdomām mūsu militārajiem ekspertiem. Raugoties uz to, kā uzbrūk agresors un kādā veidā nākas aizstāvēties ukraiņiem, nešaubīgi jāsecina, ka kājnieku rezervēm jābūt pietiekami lielām. Par to jādomā arī Latvijā, kur no vasaras vidus paredzēts pirmais “iesaukums” Valsts aizsardzības dienestā ar 300 brīvprātīgajiem. Kā skaidro Aizsardzības ministrija, šis skaitlis esot atkarīgs no tā, cik daudz jauno karavīru mūsu valsts spējīga apgādāt ar apģērbu, ekipējumu, ēdienu, ieročiem un arī pilnvērtīgi apmācīt. Vai tas ir pietiekami liels skaits, domas noteikti dalās. Kuram no viedokļiem taisnība?

Paraudzīsimies uz Igauniju

Kā jau allaž derīgi paskatīties uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem Igauniju. Tur ziemas iesaukumā obligātais militārais dienests bija jāsāk 300 jauniešiem, kas ir plašākais ziemas iesaukums valsts vēsturē. Ziemas iesaukumā šogad ir vairāk jauniesaukto, nekā ierasts, bet visa gada laikā jauniesaukto būs par 300 vairāk nekā pērn, kas ir svarīgi valsts aizsardzības rezervju sagatavošanai. Janvārī karadienestu plānoja uzsākt arī trīs sievietes, bet pieciem jauniešiem dienestā bija jāierodas no ārvalstīm.

71% jauniesaukto ir vidējā izglītība. Nākamais iesaukums gaidāms jūlijā. Kopumā šogad obligātajā dienestā Igaunijā plānots iesaukt 3800 jauniešu. Igaunijā ir jaukta militārā sistēma. Obligātā dienesta karavīri tiek iesaukti Igaunijas Aizsardzības spēkos trīs iesaukumos katru gadu. Obligātā militārā dienesta ilgums Igaunijā ir astoņi līdz 11 mēneši.

Labi, ka Latvijai ir tādi kaimiņi, ar kuriem salīdzināties varēšanā. Diemžēl jau par tradīciju kļuvusi atpalikšana no Igaunijas, lai gan, gadiem ejot, mūsu armijas vadītāji to nekad nav atzinuši. Allaži norādījuši, ka igauņi esot vienīgi prasmīgi sevis reklamētāji. Tomēr skaidrs ir tas, ka arī Latvijā nāksies daudz nopietnāk piedomāt un strādāt pie tā, kā palielināt armijas un Zemessardzes sastāvu, turklāt būtiski. Vērts atgādināt Aizsardzības ministrijas bijušās parlamentārās sekretāres Baibas Bļodnieces teikto, ka ar esošajiem spēkiem mēs nevaram atvairīt Krievijas iebrukumu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.