Simtgadīgs pareģojums ir piepildījies: no kosmosa uz Zemi “plūst” īpaša enerģija 0
Saskaņā ar pirms simts gadiem izteiktajām prognozēm, virs mūsu planētas tiešām atrodas reģions, kurā atrodas enerģijas daļiņas no kosmosa. Tomēr pagaidām diemžēl joprojām šo enerģijas potenciālu nevar izmantot – to vienkārši nevar “iegūt”, raksta Econews.
1958. gadā Džeimss Van Alens atklāja, ka Zemi ieskauj augstas enerģijas daļiņas. Izmantojot Geigera skaitītāju, viņš reģistrēja, ka Zemei tuvākā josla ir piepildīta ar protoniem, bet ārējā josla ir piepildīta ar elektroniem.
Kopš tā laika ir zināms, ka Zemi ieskauj tā sauktās “Van Allena starojuma joslas” – reģioni, kas piesātināti ar enerģijas lādētām daļiņām. Tomēr šie neredzamie gredzeni ap Zemi var nodarīt vairāk ļaunuma nekā laba: ģeomagnētisko vētru laikā tie vājina planētas magnētisko lauku – to sastāvs un struktūra mainās magnētisko vētru un Saules aktīvo fāžu laikā.
Jo augstāk no Zemes, jo vairāk enerģijas varētu “savākt”, tomēr, neskatoties uz zināšanām par šo resursu, kas atrodas aptuveni 8000 kilometru augstumā, cilvēce vēl nav spējusi to izmantot praksē.
Mūsdienās zinātne atzīst, ka kosmiskā enerģija ir interesanta parādība, kas ir pētīšanas vērta, taču tā nav reāls enerģijas avots cilvēkiem.
Pirmkārt, pat visaktīvākajās joslas daļās šīs enerģijas jauda ir tikai aptuveni 160 milivati uz kvadrātmetru. Tas ir ārkārtīgi zems rādītājs — piemēram, Saule izstaro simtiem reižu vairāk.
Otrkārt, lādētas daļiņas megaelektronvoltu diapazonā ir ārkārtīgi grūti uztvert un pārvērst lietderīgā enerģijā. Tehniskie un inženiertehniskie izaicinājumi šāda uzdevuma veikšanai ir milzīgi.
Treškārt, enerģijas josla rada tiešus draudus cilvēkiem un tehnoloģijām. Ilgstoša atrašanās šajā zonā var sabojāt saules paneļus, sensorus un pakļaut astronautus bīstamam starojumam. Risks ir pārāk liels, lai attaisnotu mēģinājumu izmantot šo enerģiju.
