Danuta Butrima
Danuta Butrima
Foto no D. Butrimas personīgā arhīva

“LA” sāk publicēt Danutas Butrimas romānu “Vilkezers” 0

Sākam publicēt jaunu romānu – Danutas Butrimas “Vilkezers”, kas pērn kļuva par vienu no trim “Lata romāna” konkursa uzvarētājiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Ja tavas mājas numurā ir kāds no šiem 3 cipariem, tev ir potenciāls sasniegt visu, ko sirds kāro 15
Farmācijas gigants “AstraZeneca” atzīst, ka viens no tās Covid-19 vakcīnas blakusefektiem var būt pat nāvējošs 7
FOTO. Muskuļains torss! Pirmo reizi redzam Donu jaunajā Eirovīzijas tērpā 14
Lasīt citas ziņas

Romāns “Vilkezers” pērn “Lata romāna” konkursa žūrijai kļuva par patīkamu pārsteigumu – samērā reti ir gadījumi, kad konkursā debitē jauns autors ar teju perfekti nostrādātu darbu. Īpaši ņemot vērā, ka romāns ieturēts kamerdetektīva žanrā. Gandrīz vai Erkila Puaro ideālais noziegums, kad pie galda kārtis spēlē trīs cilvēki, bet viens liekais pēc kārtējās partijas izrādās pie kamīna klusām nogalināts.

Danuta Butrima ir skolotāja, kā pati saka: “Ikdienā strādāju ar lielākiem un mazākiem cilvēkiem. Mēģinu viņos ielikt kaut drusciņu saprašanas par dabā un cilvēkos eksistējošajām likumsakarībām.” Radošo varēšanu autore slīpējusi Literārajā akadēmijā, bet par analītisko domāšanu varot pateikties Latvijas Universitātes sniegtajai eksaktajai izglītībai. “Prasmes analizēt, manuprāt, vajadzīgas katram ar dabaszinātnēm saistītam speciālistam. Ir jāmāk saskatīt detaļas, to mijiedarbību. Jāprot ieraudzīt arī kopainu. Un nedrīkst pazaudēt spēju uzdot jautājumus, kas sākas ar “kāpēc”,” saka Danuta Butrima.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jādomā, pat Literārā akadēmija neko daudz nebūtu iespējusi, ja autorei nepiemistu milzīga lasītkāre. Pati par sevi saka: “Piederu tai paaudzei, kura grāmatas “ēda”. Piedzīvojumi, ceļojumi, stāsti par dabu un vēsturi, arī gaužām niecīgais fantastikas darbu lauciņš. Bērnības un jaunības dienu elki – Aleksandrs Dimā, Žils Verns, Arturs Konans Doils, Džeralds Darels. Jāatzīst, arī tagad īpaši tālāk par piedzīvojumu un romantisma alkām neesmu tikusi. Tikai tās vairāk sublimējušās fantāzijas un fantastikas literatūrā. Manas simpātijas nedalīti ir iekarojis Džordžs R. R. Mārtins ar “Ledus un uguns dziesmas” sāgu. Viņam uz papēžiem min Patriks Rotfuss un viņa radītais Kvouts. Paguvu izslimot arī ar vampīru vīrusu.”

Turklāt, tā kā Danutai pašai literatūra vispirms nozīmē labu izklaidi, to viņa sarūpējusi arī saviem lasītājiem. Nemaz nav jābrīnās par “Vilkezeram” izvēlēto vietu – sniegā ieputinātu viesu namu ar apkalpojošo personālu un pāris ne gluži nejaušiem nakšņotājiem, bet ar ārpasauli daļēji pazaudētiem sakariem. Iespējams, kādam, tāpat kā Danutai, romāns ļaus atslēgties no paša dzīves sarežģījumiem: “Līdzpārdzīvojot klusībā priecājos, ka aprakstītajiem varoņiem iet vēl sliktāk nekā man.”

Autore saka: “Vienmēr patikušas grāmatas, kuru iesākumā ieskicētie noslēpumi liek patiesības meklējumos šķirt lappusi pēc lappuses, lasīt nodaļu pēc nodaļas. Un es nemaz neapvainojos, ja prātā jau sastutēto kāršu namiņu autoram izdodas ar vienu dvašas pūtienu sagāzt. Augstu vērtēju to, ja grāmatas mani pārsteidz ar kaut ko vēl nebijušu vai negaidītu.”

Brīvajā laikā, kad nevienam nekas nav jāmāca, nav jālasa izziņu literatūra, nedz jāgatavojas kārtējam romānam, Danuta kolekcionē sīkās laimītes, no kurām būvē savu Lielo Laimes Izjūtu: “Dzeltenas kļavu lapas zem kājām. Koku zaros sapinušies miglas pilieni. Suņa neviltotais prieks, kad pārnāku mājās. Sirsnīgas sarunas ar man mīļajiem cilvēkiem. Aizraujošas grāmatas, interesantas filmas, pārdomas raisošas teātra izrādes. Nekā nedarīšanas brīžu labsajūta.”

Lasot romānu, pa vidu cilvēcisko attiecību mudžekļiem ievijušies visai izteiksmīgi ziemīgas dabas apraksti – tik izteik­smīgi, ka šķiet: autorei ziema noteikti ir ļoti mīļa. Pārjautājot par mīļāko gadalaiku, tā gluži vis neizrādās: “Agrāk nešaubīdamās apgalvoju, ka pavasaris. Pamazām sāku saprast, ka ikvienam gadalaikam ir savs skaistums. Es vēl tikai mācos tvert un saglabāt tās sajūtas, ko sniedz katra jauna diena. Šodien, piemēram, lija un es atklāju, ka man patīk pastaigāties lietū. Nu labi, man jau nebija lielas izvēles, kāds atradās skārienjutīgās pavadiņas otrā galā. Un tā es esmu pieradinājusi sevi rudenī ieelpot trūdošo lapu smaržu, ziemā sadzīvot ar tumsu, salu un sniegu, pavasarī klausīties putnu dziesmās, bet vasarā nebaidīties saules.”

Reklāma
Reklāma

Lasot romānu, rodas vēl viens jautājums – kādas jūtas cilvēkā darbojas stiprāk: “Kaislība spēcīgāka. Toties mīlestība sīkstāka. Ja vien tā ir patiesa un nesavtīga.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.