Kamermūzikas programma ar jauniem atklājumiem 0
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēdējo gadu laikā klausītājus aicinājis ne tikai uz simfoniskās mūzikas koncertiem, bet arī uz kamermūzikas programmām, kurās dažādos sastāvos uzstājušies orķestra mākslinieki.
Tā arī šajā sezonā cikla “LNSO mūziķi tuvplānā” ietvaros aizritējuši jau četri koncerti, un nu kārta pienākusi pirmajam 2015. gada priekšnesumam. Ceturtdien, 15. janvārī, Lielajā ģildē uzstājās flautistes Anetes Točas, vijolnieces Tatjanas Ostrovskas un pianistes Ievas Sarjas izveidotais “Trio NYX”, kuram koncerta gaitā pievienojās klarnetists Mārtiņš Circenis. Iepriekšminētās programmas parasti uzmanību pievērsušas ar neierastāku repertuāru, un arī 15. janvāra koncerts nebija izņēmums. Publikai tika atgādināts par diviem franču “Sešnieka” pārstāvjiem Artūru Onegeru un Dariusu Mijo, kā arī armēņu mūzikas klasiķi Aramu Hačaturjanu. Vēl stipri retāk Latvijas koncertzālēs var sastapties ar Frīdriha Kūlava daiļradi, bet amerikāņu mūsdienu komponista Pola Šenfīlda skaņdarbi šeit līdz šim visdrīzāk nebija spēlēti nemaz. Turpretī no Gabriela Forē partitūrām mūziķi izvēlējās vienu no mazāk zināmākajiem, toties raksturā gaišākajiem opusiem – “Dollijas svītu”.
Jau koncerta sākums ar Artūra Onegera rapsodiju flautai, klarnetei, vijolei un klavierēm – vienīgo, ko visi četri mūziķi spēlēja kopā, – vēstīja par atskaņotāju teicamo profesionālo sagatavotību. Gan pirmajam, gan tālākajiem priekšnesumiem piemita rūpīgi izkopta ansambļa izjūta, spēja brīvi orientēties dažādu autoru pārstāvētajā stilistikā un kolorīts tembrālo krāsu spektrs, kur katrai no instrumentālajām partijām tika atrasta īstā vieta un vispiemērotākais rakurss, interpretācijas laikā nevienu citu neaizēnojot. Tas arī kļuva par priekšnoteikumu Onegera rapsodijas, Mijo svītas klarnetei, vijolei un klavierēm un Hačaturjana trio klarnetei, vijolei un klavierēm pilnvērtīgai atklāsmei, neraugoties uz to, ka ne visas atskaņojuma kvalitātes bija vienlīdz spēcīgas. Par vispārliecinošāko koncerta dalībnieku atzīstams klarnetists Mārtiņš Circenis, kura spēli raksturoja ne tikai krāsaini, virtuozi un niansēti melodiskie vijumi, bet arī trāpīga muzikālā gaume un loģika. Tatjanas Ostrovskas sniegums saucams par nevienmērīgāku. Vijolnieces prasme interpretācijas gaitā izvēlēties atbilstošāko emocionālo pavērsienu un tembrāli dinamisko salikumu piešķīra papildu izsmalcinātību un jūtīgumu kā Onegera un Mijo, tā arī Hačaturjana un Kūlava skaņdarbu lasījumiem, tomēr vijoles tonis un ar to saistītais mūzikas satura iedzīvinājums palaikam izklausījās pārāk blāvs un bālasinīgs.
Lai gan arī Anetes Točas muzicēšanā nāktu tikai par labu iezīmīgāki un individualizētāki akcenti, ansambļa skanējuma kopainā flautiste iekļāvās patiešām veiksmīgi. Viņai, tāpat kā klarnetistei un vijolniecei, nesagādāja nekādas būtiskas problēmas intonatīvi tīrs mūzikas plūdums un nepieciešamība precīzi izspēlēt skaņdarbu virtuozākās epizodes, kā dēļ Kūlava trio un Šenfīlda sonatīnes atskaņojums izgaismojās bagātīgās un košās noskaņās un tēlos. Kamermūzikas priekšnesumos īpaši būtisku lomu bieži ieņem pianista talants un attieksme, no kuras atkarīgs, vai interpretācija izveidosies spraiga, saliedēta un emocionāli intensīva vai gluži pretēji – un šeit Ievas Sarjas veikums nelika vilties. Visos koncertā pārstāvētajos darbos klavieru partijai lielā mērā uzturot un atspoguļojot kopējo harmonisko veidolu, faktūras zīmējumu un temporitma virzību, pianistei sadarbībā ar citiem mūziķiem izdevās arī atklāt savstarpēji vienotu emocionālo pasauli, kurā līdz klausītāju uztverei nonāca aktīva un kontrastaina māksliniecisko izjūtu gamma.
Tikpat lielā mērā kā “Trio NYX” un Mārtiņa Circeņa uzstāšanās priecēja koncerta repertuārs. Tajā dominēja gaišs un poētisks kolorīts, vienlaikus katrai partitūrai liecinot arī par savstarpēji atšķirīgākiem radošās fantāzijas vaibstiem. Tādējādi priekšstatu par paliekošām vērtībām atstāja ne tikai vispārzināmo 19. un 20. gadsimta meistaru opusi, bet arī Frīdriha Kūlava un Pola Šenfīlda darbi. No Vācijā augušā dāņu mūzikas klasiķa mūsdienās reti spēlēto partitūru klāsta atskaņotāji bija izvēlējušies trio divām flautām un klavierēm Sol mažorā, vienu no flautas partijām pārliekot vijolei, un 15. janvārī iepazītais skaņdarbs valdzināja ar grāciju un eleganci. Savukārt Šenfīlda sonatīne flautai, klarnetei un klavierēm uzmanību pievērsa ar intonatīvi spilgtu un raksturā izteiksmīgu klasiskas un neakadēmiskas mūzikas valodas sakausējumu. Jādomā un jācer, ka šie atklājumi koncertos “LNSO mūziķi tuvplānā” nepaliks pēdējie.
