Kamerorķestra un solistu dialogi 0
Ievadot četru koncertu ciklu “Dzimuši Rīgā”, Baltijas kamerorķestra “Kremerata Baltica” pārstāvji vēstījuši, ka ar šo uzstāšanos vēlas atgādināt par koncertvietu trūkumu galvaspilsētā. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ ievērojami atskaņotājmākslinieki Latvijā uzstājas pārlieku reti, tomēr ik pa laikam pavīd arī kāds gaismas stariņš.
Nesen restaurētajā kultūras pilī “Ziemeļblāzma” piektdien, 7. martā, uzstājās “Kremerata Baltica” kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru un pianistu Andreju Korobeiņikovu, atskaņojot Volfganga Amadeja Mocarta 5. vijoļkoncertu, Friderika Šopēna 2. klavierkoncertu un Latvijā līdz šim nezināmo, taču izcilo Mečislava Veinberga klavieru kvintetu.
Šis koncerts pirmām kārtām vēstīja, cik dažādos veidos ar patiesu talantu un meistarību apveltīti mūziķi var interpretēt gadsimtu gaitā daudzkārt spēlētus skaņdarbus. Uzstāšanās apliecināja “Kremerata Baltica” un solistu prasmi paraudzīties uz vispārzināmiem darbiem neordinārā, oriģinālā skatījumā, kas nebūt nav vienīgā, kanoniskā šīs mūzikas interpretācijas versija.
Par to varēja pārliecināties jau Mocarta 5. vijoļkoncerta lasījumā, kas bija ieguvis negaidīti trauslas un trauksmainas aprises. Visa skaņdarba laikā interpreti atklāja iekšēji kontrastainu mūzikas plūdumu, kurā dramatiski spraigai pasaules uztverei tika pretstatīts gaišs un niansēts lirisms. Gidona Krēmera izvēlētie un izkoptie izteiksmes līdzekļi – daudzkrāsains un emocionāli trāpīgs vijoles tonis, īpašs plastiskums skaņurakstā ietverto noskaņu un pavērsienu atainojumā un precīzi izzīmēta dinamika un temporitma virzība – šo iespaidu tikai pastiprina. Arī paša vijoļkoncerta mākslinieciskā dramaturģija nodrošināja to, lai klausīties nebūtu garlaicīgi, cikla izskaņu sagaidot nevis spoža un aizrautīga fināla, bet gan vijīga menueta veidolā, kur savukārt ielauzās vairs nebūt ne graciozi ungāriska rakstura tēli, – un mūziķi arī šeit saglabāja interpretācijas loģiku un skanējuma intensitāti.
Par tikpat lielu veiksmi saucama “Kremerata Baltica” un pianista Andreja Korobeiņikova sadarbība. Iedziļinoties Šopēna 2. klavierkoncertā, solists un orķestris kliedēja pieņēmumus par to, ka šajā partitūrā salīdzinājumā ar izjūtās nepārprotami gaišāko poļu romantiķa 1. klavierkoncertu būtu rodami vienīgi melanholiskas dabas pārdzīvojumi – šajā atskaņojumā pianists un “Kremerata Baltica” mākslinieki izvērsa visplašāko un daudzpusīgāko muzikālo noskaņu un emociju spektru. Tajā pienācīga vieta atradās gan mērķtiecīgam lirisku ainu izklāstam, gan dramatiskiem kāpinājumiem un skumīga rakstura atplūdiem, gan arī spriegai un aktīvai jūtu pasaulei. Uzreiz bija manāma arī Andreja Korobeiņikova vēlme piešķirt interpretācijai racionālu, stingri loģisku mākslinieciskās domas iedzīvinājumu, kas izpaudās gan pianista noslīpētajā klavieru piesitienā un faktūras precizitātē, gan arī skaidri strukturētajā formveidē un mūzikas satura viengabalainajā atklāsmē.
Šajā koncertā Šopēna partitūra izskanēja klavieru un stīgu orķestra versijā, toties Veinberga klavieru kvinteta instrumentācija tika paplašināta, tādējādi akcentējot skaņdarba psiholoģisko dramatismu. Izvērstā piecdaļu cikla interpretācijā pianists un orķestris muzicēja tikpat droši un izjusti kā iepriekš, veiksmīgi apvienojot partitūrā ietvertā vēstījuma spilgtu un izteiksmīgu atspoguļojumu ar līdzsvarotu un pārredzamu dramaturģisko arhitektoniku. Ne mazāk priecēja arī pats Mečislava Veinberga meistardarbs, un noslēgumā atliek vien īsumā pieminēt, ka šī komponista mūzika, kas piederīga Šostakoviča, Šnitkes un Gubaiduļinas tradīcijai, risinot nozīmīgus vispārcilvēciskus jautājumus, pelnījusi, lai to patlaban atskaņotu ne tikai epizodiski vien. Un jācer, ka, neraugoties uz visām politiskajām kataklizmām, Andrejs Korobeiņikovs, tāpat kā gruzīnu pianistes Katja Buniatišvili un Katja Skanavi, kurām ar “Kremerata Baltica” izveidojies tikpat spožs muzikāls dialogs, Latvijā kādreiz vēl atgriezīsies.
