Kāpēc adīšana ir ļoti, ļoti noderīga veseliem un slimiem 8
Pirms 15 gadiem mani uzaicināja pievienoties adīšanas pulciņam. Mana gausā iebilde “Kad lai es ar to nodarbojos?” tika atbildēta ar pārliecinātu “Pirmdien četros”. Nodarbības notika pie draudzenes mājās, kura nemaz tik tuvu nedzīvo. Es piekritu tikai pamēģināt.
Adīt mani iemācīja mamma, 15 gados es jau adīju skolā stundu laikā un vēl dažus gadus pēc tās beigšanas, bet pēc tam es adāmadatas biju nolikusi uz vairākiem desmitiem gadu. Tomēr pēc pāris tādām pirmdienām pie draugiem, mani jau atkal pavisam nopietni savervēja adītāju rindās.
Es noadīju neskaitāmus vilnas lakatus, bērnu segas, džemperus, vestes, šalles, bikses, cepures, piedurknes, cepurītes jaundzimušajiem un divus pārklājus. Adāmadatas es ņemu līdzi visur, lai kur es arī ietu, it īpaši, ja tur nepieciešams sēdēt un klausīties. Kā es jau skolā noskaidroju, roku nodarbināšana palīdz noturēt apziņu “šeit un tagad”.
Pēc portāla CraftYarnCouncil datiem, mūsdienās ar adāmadatām ada aptuveni viena trešā daļa no sievietēm vecumā no 25 – 35 gadiem. Viņu rindas papildina pat vīriši un skolnieki, kuru starpā ir trīs mana drauga mazbērni, kuri ir 6, 7 un 9 gadus veci.
Slavens kardiologs, viens no psihosomātikas pionieriem un grāmatas “Relaksācijas brīnums” autors dakteris Herberts Bensons apgalvo, ka regulāra adīšana veicina apziņas atslābināšanos, kas ir līdzīga meditācijai un jogai. Pēc tam, kad būsiet pārvarējuši pirmās apmācības grūtības, adīšana spēj samazināt sirdsdarbības ātrumu un asinsspiedienu, kā arī līdz normālam līmenim samazināt stresa hormona kortizola daudzumu asinīs.
Tikai atšķirībā no meditācijas, rokdarbi nes arī materiālo, bieži vien noderīgo, rezultātu, kas būtiski palielina pašvērtējumu.
