Latvijā
Vēsture

Viņu nevar pieskaitīt pie Satversmes vai Latvijas demokrātijas tēviem. Karavīrs un politiķis – ģenerālis Balodis0


Ģenerālis Jānis Balodis 1939. gadā. Gan laikabiedri, gan vēsturnieki viņu pieskaita pretrunīgi vērtējamām personām mūsu valsts vēsturē.
Ģenerālis Jānis Balodis 1939. gadā. Gan laikabiedri, gan vēsturnieki viņu pieskaita pretrunīgi vērtējamām personām mūsu valsts vēsturē.
Foto: no 20. un 30. gadu preses materiāliem

Viesturs Sprūde, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Maijā varējām svinēt 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces sanākšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa.

Uzņemoties armijas virspavēlnieka pienākumus, ģenerālis Jānis Balodis (1881–1965) veicināja neatkarības izcīnīšanu, bet 1934. gadā viņš palīdzēja Kārlim Ulmanim sagraut demokrātijas pamatus.

Lai gan kā personība ģenerālis Balodis bijis drīzāk demokrātisks, viņu nevar pieskaitīt Satversmes vai Latvijas demokrātijas tēviem.

Taču nebūtu pareizi runāt par parlamentāras valsts pirmsākumiem, apejot Latvijas armijas virspavēlnieku Balodi – cilvēku, kurš vadīja valstiskuma izcīnīšanu kaujaslaukā. Turklāt ģenerālis Balodis starpkaru Latvijā bija arī politiska figūra.

Jānis Balodis bija Neatkarības kara (1918–1920) dalībnieks no pirmās līdz pēdējai dienai. Pat Ulmaņa autoritārisma laika sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, nebūdams ģenerāļa cienītājs, atmiņās atzinis: “Lai kādas arī būtu ģenerāļa Baloža personīgās īpašības un vājības, Bermonta iznīcināšanā un Latvijas galīgā atbrīvošanā no sarkanās armijas viņš atradās mūsu nacionālās armijas priekšgalā. Kā atbrīvošanas armijas augstākais vadītājs viņš ir iegājis Latvijas vēsturē. Tur viņam arī jāpaliek.”

Gan Baloža draugi, gan nedraugi novērtējuši viņu kā vienu no Neatkarības kara simboliem.

Latviešu Vašingtons

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons atzīmē, ka Latvijas valsts vēsturē Balodis ir lielāko politisko ietekmi sasniegusī profesionālā militārpersona.

Kas vēl svarīgāk – Balodis un viņa ilggadējais partijas un politikas līdzgaitnieks Ulmanis tautas atmiņā veidoja savdabīgu tandēmu, kas vēlāk gadu desmitiem ilgās padomju okupācijas apstākļos asociējās ar zaudēto valsti.

Daļēji par to jāpateicas kultam, kas īpaši uzplauka 30. gados.

Tad atvaļināto ģenerāli sāka cildināt kā teju vienīgo Neatkarības kara uzvaru kaldinātāju, noklusējot viņa priekšgājēja ģenerāļa Dāvja Sīmansona, Jorģa Zemitāna, pat virspavēlnieka štāba priekšnieka un operāciju galvenā plānotāja talantīgā ģenerāļa Pētera Radziņa nopelnus.

Ulmaņa autoritārisma apstākļos, pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad Balodi sabiedrības priekšā izvirzīja ne tikai kā kara ministru, bet arī Ministru prezidenta biedru un Valsts prezidenta vietnieku, tas ir, otro svarīgāko personu valstī tūdaļ aiz Vadoņa, šī nacionālā varoņa tēla konstruēšana zeltin zēla.

Neklājās atgādināt, ka Baloža brigāde nepiedalījās slavenajās 1919. gada jūnija Cēsu kaujās, bet faktiski saglabāja neitralitāti, paliekot vācu kontrolētajā Rīgā.

Par šo dažādi traktējamo epizodi arī mūsdienās šķēpus lauž vēsturnieki. Bet jāpiebilst, ka Balodis pats nebija kulta veicinātājs, tas nebija viņa dabā.

To viņa vietā darīja konjunktūristi un lišķi. Un ģenerālis savas pasivitātes un labsirdības dēļ nepretojās – “ar laiku aprada”, kā pieminējis sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš.

Pie kulta piederējās vēl agrāk, pagājušā gadsimta 20. gados dzimusī leģenda, ka pēc liktenīgās 1919. gada marta apšaudes pie “Airītēm” mirstošais Latvijas Pagaidu valdības karavīru komandieris Oskars Kalpaks it kā personīgi norādījis uz Balodi un izdvesis: “Balodi, paliec manā vietā.”

Jāpiebilst, ka 1918. gada nogalē, kad bijušajam cara armijas kapteinim Balodim, kurš tikko bija atgriezies no teju trīs gadus ilga vācu gūsta, piedāvāja kļūt par visu latviešu vienību komandieri, viņš atteicās, un diezgan bezcerīgos apstākļos šo posteni uzņēmās Kalpaks.

Baloža iecelšana par bataljona komandieri pēc pulkveža Kalpaka nāves bija loģiska – kā pulkvežleitnants viņš latviešu vienību rindās bija palicis dienesta pakāpē vecākais.

Par Latvijas armijas virspavēlnieku Balodis, tobrīd Kurzemes divīzijas komandieris, tika iecelts drīz pēc 1919. gada 8. oktobrī uzsāktā Pāvela Bermonta armijas uzbrukuma Rīgai.

Tika nolemts, ka pārdesmit gadu par Balodi vecākais ģenerālis Sīmansons jānomaina. Sakritība vai ne, taču no šī brīža Latvijas armija patiesi sāka gūt panākumus frontē. Iespējams, Baloža mierīgais raksturs, pašsavaldība, kritiskā brīdī pārņemot vadību, tiešām atstāja labu iespaidu uz armiju.

ASV dzīvojušais trimdas vēsturnieks Edgars Andersons 1983. gadā atzīmēja: “Pēc savas dabas viņš bija vienotājs, ne skaldītājs, kas atklājās jau Latvijas Atbrīvošanas kara laikā, kad viņš spēja saliedēt dažādus elementus vienotā nacionālā armijā.”

Andersons salīdzinājis Balodi ar 18. gadsimta beigu ASV Neatkarības kara līderi Džordžu Vašingtonu, kurš arī nebija ne militārs, ne politisks ģēnijs, taču uzstājies kā vienotājs.

Ģenerāļa vienkāršums, dabiskums, cenšanās nesarežģīt attiecības un gatavība kompromisiem ļāva iegūt līdzcilvēku simpātijas.

Neatkarības kara gaitā Balodim izdevās atstāt labu iespaidu uz Rietumu sabiedroto pārstāvjiem, tāpat uz Polijas valsts un armijas vadītāju Juzefu Pilsudski, turklāt šim apstāklim bija arī sava loma Latgales atbrīvošanā 1920. gada janvārī.

Karavīrs un politiķis

100 hektāru kā balva

Nav pamata apšaubīt uzskatu, ka par politiķi Balodis kļuva apstākļu sakritības un pierunāšanas, ne paša mērķtiecīgu darbību dēļ.

Kā ieslodzījumā 1941. gada septembrī padomju specdienestiem liecināja bijušais ārlietu ministrs un Baloža nedraugs Vilhelms Munters, “Balodim nebija savas politiskās fizionomijas”.

Visi memuārus rakstījušie laikabiedri atzīmējuši, ka politiskās cīņas Balodim lielā mērā palikušas svešas arī tad, kad tautā populārais un plaši atpazītais ģenerālis jau bija pārtapis Saeimas politiķī. Gatavojoties 1. Saeimas vēlēšanām 1922. gada rudenī, Balodi uzņēma Ulmaņa vadītās Latviešu zemnieku savienības (LZS) sarakstā kā vienu no potenciālajām “lokomotīvēm”.

Starp ievēlētajiem deputātiem viņa vārds gan parādījās tikai 2. Saeimā 1925. gadā, taču jāsaka, ka ģenerālim tas nebija gluži pirmais solis šajā lauciņā. Proti, vēl 1920. gada 15. martā, pirms aprīlī paredzētajām Satversmes sapulces vēlēšanām Rīgas vēlēšanu apgabala komisijai kā “nr. 13” tika iesniegts bezpartijiskais 13 personu “Karavīru kandidātu saraksts” ar ģenerāli Balodi un pulkvedi Radziņu priekšgalā.

“Baltijas Vēstnesis” dažas nedēļas pirms vēlēšanām atzīmēja: “Šai sarakstā draudzīgi satiekas vadoņi ar kareivjiem, un viņš tāpēc atstāj noteikti demokrātisku iespaidu. Tie, kas iznesuši Latvijas atsvabināšanas cīņu, vairāk nekā nopelnījuši, lai viņus ieraugām arī pie valsts tāļākās izbūves darba, un tāpēc pilnīgi sagaidām, ka sarakstam nr. 13 būs vislabākie panākumi.”

Aktīvo militārpersonu kandidēšana uz Satversmes sapulci, šķiet, gan bija vairāk simbolisks žests, ne nopietns pieteikums.

No “Karavīru listes” priekšparlamentā neiekļuva neviens. Par sarakstu, kas kandidēja tikai Rīgā, nobalsoja 1497 vēlētāji (633 no tiem civiliedzīvotāji) – niecīgs skaits, salīdzinot ar 126 434 balsīm, ko savāca LZS.

Balodis neskuma par neveiksmi vēlēšanās un 1920. gada jūlija sākumā kā armijas virspavēlnieks rakstiski griezās pie Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes ar atgādinājumu ievērot karavīru–bezzemnieku vēlmes gaidāmās agrārās reformas gaitā. Starp citu, arī pats Balodis skaitījās bezzemnieks.

1921. gada 20. aprīlī Satversmes sapulce sprieda par likumprojektu, kas paredzēja: “Armijas virspavēlniekam ģenerālim Balodim piešķirt kā Latvijas Tautas armijas vadonim Latvijas atbrīvošanas cīņā 100 ha lielu saimniecību ar ēkām un nepieciešamo inventāru, bez maksas, dzimtsīpašumā.”

Sociāldemokrāti bija kategoriski pret, uzskatot, ka “izrādot atzinību armijai, nevar to izrādīt vienai personai un mērīt atzinību hektāriem”, turklāt Balodis neesot “visas tautas vadonis”, bet “tikai vienas sabiedrības daļas priekšstāvis”.

Tomēr balsojumā 85 deputāti bija par. 37 sociāldemokrāti, kas atradās zālē, nolēma atturēties. Tā ģenerālis tika pie bijušās Līvbērzes muižas daļas – Upesmuižas, kuru 1923. gadā pārsauca par “Baložiem”.

Zeme šajā Zemgales vietā pie Bērzes upes bija auglīga. Cik zināms, pats Balodis īpašumā nesaimniekoja, uzticot to māsai, bet daļa zemes un ēku tika izrentētas.

Viņam nebija ienaidnieku

Bijušais armijas virspavēlnieks Saeimā tika ievēlēts trīs sasaukumos, vadīja Kara lietu komisiju, taču ne reizi nekāpa tribīnē, lai sacītu runu. Neskatoties uz to, prese viņam allaž bija labvēlīga.

“Latvijas Sargs” 1931. gada 16. februārī: “Balodis ir iecietīgs un vērtīgs spēks, kam svešs ir parastais mūsu partiju vīru kliķes gars.”

Tikmēr Alfrēds Bērziņš “Nepublicētajās atmiņās” konstatē: “Viņa deputāta amats pastāvēja no nobalsošanas saskaņā ar frakcijas lēmumu. Parlamentā viņam nebija ienaidnieku, jo nebija jau par ko. Viņš nevienu neaizskāra, ne ar vienu nestrīdējās, nevienu neapkaroja. Visās partijās viņam bija draugi – vai nu kāds bijušais karavīrs, vai uz citiem pamatiem nodibinātas simpātijas. Parlamentā viņu uzskatīja par “labo cilvēku”, ar kuru var iztikt bez ķīviņiem, jo nebija jānes atbildība nedz partijas, nedz valsts lietās. Šo nastu Zemnieku savienībā pacietīgi nesa Ulmanis.”

“Balodis nebija nekāds politiķis, to Saeimā visi zināja,” memuāros rakstījis arī viņa partijas biedrs Ādolfs Klīve, pieminot, ka Ulmaņa sāncensis LZS vadībā Hugo Celmiņš uz 1931. gada Saeimas vēlēšanu laiku neveiksmīgi mēģinājis dabūt Balodi Ulmaņa vietā – atvaļinātais ģenerālis bez izteiktiem politiskiem uzskatiem vēlētāju vidū tolaik bijis populārāks par Ulmani.

Dziedātājs un publicists Mariss Vētra trimdā sarakstītajās atmiņās par savām jau kā pazīstama operas dziedātāja gaitām obligātajā karadienestā 1930./1931. gadā atceras kādu sarunu, kurā ģenerālis neslēpis, ka, par politiku runājot, “prāti sabožas”: “Lielā politika nu reizi ir tas amats, kas ar priecīgu seju vien neveicas.”

Balodis atzinis, ka jūtas atvieglots, ka viņam nav Saeimā “jāklapato ar tām mazām partijām”, tas ir, jāvāc balsis.

30. gadu sākumā Latvijas parlamentārisma ēnas puses, īpaši Saeimas lielā sašķeltība, arī Balodī uzkrāja rūgtumu. 60. gados padomju okupācijas laikā tapušajās piezīmēs viņš rakstījis: “Ar tik raibu Saeimas sastāvu, tādām interešu pretišķībām, kur līderi bieži vien nedomāja par tautas interesēm, bet tikai par sevi, kavējās auglīgs darbs. Kamdēļ Saeimā radās tik daudz politisko partiju?

Vienkārši mūsu tautas lielas daļas spītības dēļ, neapmierinātībā ar vienu vai otru deputātu, nenovīdībā, atsevišķu cilvēku cenšanās spēlēt redzamāku lomu tautas dzīvē. Sak, ja es būtu deputāts, es darītu to un to, es censtos ierosināt un pieņemt tādus likumus un tā tālāk. Tādas un līdzīgas runas esmu dzirdējis simtām reižu, bet reti no tādiem runātājiem esmu dzirdējis – kur ņemt līdzekļu miljonus un vēl miljonus.”

Otrā persona valstī

Balodis ilgi svārstījās, vai pievienoties 1934. gada 15. maija puča organizētājiem. Tomēr 16. maija rītā izplatītajā uzsaukumā viņa paraksts bija tūdaļ zem Ulmaņa.

Pastāv versija, ka viens no iemesliem, kādēļ Balodis kā valdības kara ministrs piekritis līdzdarboties, bijusi uzsaukumā solītā Satversmes reformēšana – “radīt jaunu pamatu valsts likumdošanai un pārvaldīšanai”.

Ar šo uzdevumu Saeima iekšējo ķīviņu dēļ demokrātiski nebija spējusi tikt galā.

Jāpiemin, ka tieši kavēšanās izpildīt solījumu atgriezt spēkā Satversmi (tiesa, droši vien krietni atšķirīgu no 1922. gada varianta) minēta starp faktoriem, kas Ulmaņa un Baloža starpā lika augt nesaskaņām.

Otrs, iespējams svarīgākais, iemesls bija politiski naivā, vecās tradīcijās ieturētā virsnieka iedoma, ka viņš kā kara ministrs 1939. gada rudenī pats, “privātās diplomātijas” kārtā, gluži kā Saeimas laikos – restorānos, mājas viesībās, pie kāršu galda – spēs atrisināt jautājumu par PSRS bāzu izvietošanu Latvijā, visu “sarunājot” ar PSRS sūtni Ivanu Zotovu un augsta ranga padomju ģenerāļiem un admirāļiem. Ulmanis par to bijis šokā, jo tas bija īpašas komisijas, ar valsts aizsardzības plāniem saskaņojams darbs.

Diemžēl Balodis vēl mazāk nekā viņa kolēģi Latvijas vadībā izprata militārpolitisko realitāti un apzinājās, ko Staļins un staļinisms gatavo Latvijas neatkarībai.

Pat Balodim lojālās Latvijas armijas aprindas 30. gadu beigās ģenerāļa klātbūtni bija sākušas uztvert kā kavējošu slogu.

Nesadarbojās ar okupantiem

Ministru prezidenta biedra un kara ministra Baloža atlaišana nobrieda 1940. gada pavasarī. Atstāt amatus “veselības stāvokļa dēļ” un kā kompensāciju saņemt maršala pakāpi Balodis nebija gatavs.

Martā Ulmanis savam ministram piesūtīja rakstisku aicinājumu. Atbildes vēstule pauda: “Es savu atbildību latviešu nācijas un zemes priekšā pilnīgi apzinos. Par savu personīgo labklājību un veselības saudzēšanu es domāšu tad, kad būs izpildīts tautai dotais Brīvības cīņu virspavēlnieka – kara ministra Jāņa Baloža 1934. gada apvērsumā dotais vārds. Bet līdz tam laikam palikšu kara ministra amatā, kas ir varbūt mana mūža pēdējais, pat svētais pienākums.”

Proti, Balodis uzskatīja, ka Ulmanis nevarēja viņu atlaist, pirms nav izpildīts solījums par Satversmi. Alfrēds Bērziņš gan apšauba, vai vēstules autors tiešām bija pats Balodis. Drīzāk to sagatavojis viņa draugs, demokrātiski noskaņotais Marģers Skujenieks un vēl vairāki Baloža domubiedri, Satversmes idejas piekritēji.

1940. gada 5. aprīlī Ulmanis atcēla Balodi no amata, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likumu.

Paradoksālā kārtā atlaišana pasargāja ģenerāli no līdzatbildības par pazemojošajiem lēmumiem pēc padomju okupācijas varas ienākšanas 1940. gada vasarā.

Atšķirībā no Ulmaņa Balodim bija aiztaupītas darbības, par kurām varētu teikt, ka viņš savām rokām iznīcina to, ko pats reiz veidojis. Arī vēlāk, padomju apcietinājumā un pēc atgriešanās no izsūtījuma, Balodis pretēji, piemēram, ārlietu eksministram Munteram nedarīja neko tādu, ko varētu saukt par aktīvu sadarbošanos ar padomju iestādēm.

“Lasot Baloža nopratināšanas protokolus, saskatāma arī ģenerāļa vīrišķība, necenšoties izdabāt pratinātājiem un cenšoties stingri turēties pie savām nostādnēm,” secinājis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

Tiesa gan, trimdas latvieši vēlāk sprieda, ka Latvijas armija varēja būt gatavāka 1940. gada notikumiem, ja ne Baloža pasivitāte kā Saeimas Kara lietu komisijā, tā kara ministra amatā.

Bet, protams, viens Balodis neko nebūtu varējis panākt.

Uzziņa

Jāņa Baloža biogrāfijas pieturpunkti

* Dzimis 1881. gada 20. februārī Trikātas pagasta “Vēžnieku” saimnieka ģimenē

* 1898. gada septembrī brīvprātīgi iestājās Krievijas cara armijas dienestā

* 1902. gadā pabeidza Viļņas kājnieku junkurskolu; dienēja Daugavpilī

* 1904. gada janvārī/februārī piedalījās Krievu–japāņu karā; ievainots

* 1914./1915. gadā, piedaloties Pirmā pasaules kara karadarbībā, paaugstināts par kapteini, vairākkārt apbalvots un ievainots; atrodoties lazaretē Austrumprūsijā, krita gūstā

* 1918. gada novembrī no gūsta atgriezās Latvijā; 1. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos

* 1919. gada 6. martā pēc pulkveža Oskara Kalpaka nāves kļuva par Kalpaka bataljona komandieri, Latvijas armijas virspavēlnieks no 1919. gada 16. oktobra līdz šī posteņa likvidēšanai 1921. gadā

* 1920. gada janvārī pēc bermontiādes paaugstināts par ģenerāli

* 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā no LZS saraksta; Kara lietu komisijas vadītājs; 1928. un 1931. gadā ievēlēts atkārtoti

* 1931. gada 7. decembrī kļūst par kara ministru

* 1934. gada 15. maijā piedalās Kārļa Ulmaņa apvērsumā

* 1938. gada 10. februārī iecelts par Ministru prezidenta biedru, tas ir, Ulmaņa vietnieku

* 1940. gada 5. aprīlī pēc nesaskaņām ar Ulmani atbrīvots no visiem amatiem

* 1940. gada 31. jūlijā padomju okupācijas vara Balodi kopā ar sievu deportē uz Sizraņu Krievijā. No 1941. gada jūlija līdz 1954. gadam atradās dažādos cietumos Krievijā

* 1956. gada pavasarī kopā ar sievu nelegāli ieradās Rīgā, taču abi tika apcietināti un aizsūtīti atpakaļ nometinājumā Vladimirā

* 1960. gada pavasarī pēc 11 rakstiskiem lūgumiem Baložiem atļāva atgriezties Latvijā

* Jānis Balodis miris 1965. gada 8. augustā Saulkrastos, apglabāts II Meža kapos Rīgā.

 

Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Trīs dienas darbā, trīs augstskolas solā – sekojot pasaules piemēram?
21 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Reportieri bez robežām” pauž nožēlu par ES sankciju izmantošanu, lai Baltijas valstīs aizliegtu RT 1
1 diena
SK
Skaties.lv
Latvijā
Zīdaiņa glābšanas operācija Mežaparkā: automašīna ar bērnu salonā aizslēdzas, vecākiem paliekot ārā 4
1 diena

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 8 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
12 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Ģenētiski mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī 1
8 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
14 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 1
13 stundas