Latvijā
Vēsture

Neatkarības hronikas autors. Oto Nonāca neticamais dzīvesstāsts1


Talantīgais žurnālists Oto Nonācs ne tikai aprakstīja to dienu notikumus, bet arī pats aktīvi iesaistījās brīvās Latvijas veidošanā.
Talantīgais žurnālists Oto Nonācs ne tikai aprakstīja to dienu notikumus, bet arī pats aktīvi iesaistījās brīvās Latvijas veidošanā.
Foto: Rakstniecības un mūzikas muzejs, no preses materiāliem

Šogad maijā svinam 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Talantīgais žurnālists Oto Nonācs ne tikai aprakstīja to dienu notikumus, bet arī pats aktīvi iesaistījās brīvās Latvijas veidošanā.

Oto Nonāca žurnālista un sabiedriskā darbinieka karjera bija vairākus gadu desmitus ilga, tomēr ražīgākais un spilgtākais posms viņa dzīvē neapšaubāmi bija pieci gadi – no 1915. līdz 1920. gadam, kad Nonācs kā publicists palīdzēja izplatīt ideju par neatkarīgu Latvijas valsti un kā politiķis veicināja šīs idejas īstenošanu.

Nonācs vēlāk rakstīja, ka tolaik notikumi attīstījās ar kinematogrāfisku ātrumu un piecos gados noveda pie pārvērtībām, ko citas tautas nepiedzīvo gadsimtu gaitā.

“Tā ir reta, likteņa piešķirta priekšrocība, ja cilvēks savā īsajā mūžā var pieredzēt tik daudz pārvērtību, paliekot šo pārvērtību degpunktā.”

Meierovica kursabiedrs

Oto Nonācs ir dzimis 1880. gada 12. martā Bērzaunes pagastā (Madonas novadā) “Brencēnu” saimnieka ģimenē. Mācījies vietējā skolā un arī pats gribējis kļūt par skolotāju, tādēļ 17 gadu vecumā iestājies skolotāju seminārā Rīgā.

Nonācs savās atmiņās raksta, ka tolaik skolotāju seminārs bijis īsta rusifikācijas iestāde, kuras uzdevums bija sagatavot latviešu un igauņu pārkrievotājus.

1900. gadā pēc semināra absolvēšanas sācis strādāt par skolotāju Vecmīlgrāvī, kur mecenāts Augusts Dombrovskis bija ķēries pie Ziemeļblāzmas pils būvēšanas. Pēc gada Nonācs pārcēlās uz Liepāju.

“Tā laika skolas mācību programmas nevarēju savienot ar savu pārliecību un tamdēļ, mācīdams citus, mācījos tālāk arī pats.”

1905. gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, lai studētu komerczinības. Starp citu, Nonācs studēja kopā ar vēlāko Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu, abi bija studentu korporācijas “Talavija” biedri.

Tirdzniecības studijas Nonācs pabeidza 1911. gadā, bet šajā profesijā nekad nav strādājis. “Mans pirmās šķiras komerczinību kandidāta diploms tā arī palika neizmantots, jo šo specialitāti uzskatu par visneinteresantāko pasaulē.”

 

Žurnālists pēc aicinājuma

1905. gadā, kad Nonācs kļuva par studentu, Latviju bija pārņēmis revolūcijas vilnis, kas veicināja jaunekļa iesaistīšanos sabiedriskā darbībā.

“Studentu streiki noveda pie augstskolas slēgšanas, un, kaut kādu nodarbošanos meklēdams, sāku strādāt jaunajā dienas avīzē “Dzimtene”, kuras vadītājs rakstnieks Jēkabs Janševskis saskatīja manī žurnālista dāvanas. Iznāca pēc sakāmvārda “Padosi velnam pirkstu, viņš sagrābs visu roku”. Preses darbs paņēma mani uz visu mūžu.”

Nonācs strādāja par žurnālistu un redaktoru laikrakstos “Dzimtene”, “Latvija” un “Liepājas Atbalss”.

“Pirmie desmit žurnālista gadi bija zināmā mērā nīkšana, jo tie pagāja zem reakcijas režīma, ko var pielīdzināt garlaicīgam pozīciju karam,” atzina Nonācs.

Taču tad sākās Pirmais pasaules karš, iekustinot notikumu ķēdi, kurā arī Nonācs ar savu publicistiku deva būtisku ieguldījumu Latvijas valsts izveidošanā.

1915. gadā Nonācs uzņēmās Valkas laikraksta “Līdums” vadību, padarot to par cīņas ieroci, lai sludinātu ideju par brīvu un neatkarīgu Latviju.

“Lielo latviešu bēgļu plūdu laikā, kad pārvaldošais ieskats presē bija meklēt tautas glābiņu bezgalīgajos krievu zemes plašumos, “Līdums” vienīgais aicina latviešus neizklīst, turēties kopā un, kur vien iespējams, palikt uz savas zemes,” vēlāk secināja brīvās Latvijas žurnāls “Sējējs”.

“Īpaši pēc Rīgas krišanas un strēlnieku aiziešanas uz Pēterpili un Maskavu tāda nostāja daudziem likās it kā labvēlīga vāciešiem. Nonāca avīze tika plēsta un mīdīta kājām.

Tomēr tā turpināja iznākt 20 000 eksemplāru, apciemojot Vidzemes un vēl tālākus novadus, aicinot tautu palikt pie saviem pavardiem un stiprinot viņā ticību savam spēkam un lielajam liktenim.”

 

Cīņa ar cenzoriem

Nonācs pats grāmatā “Ziemeļlatvija” raksta, ka Ziemeļlatvijas reģions pasargāja lielu daļu latviešu tautas no izklīšanas pa svešām Krievijas malām, saglabāja tautas dzīvo spēku dzimtenes saimnieciskai atjaunošanai un latviešu politisko mērķu sasniegšanai.

Latviešu publicistu un literātu saime, kas pulcējās ap Nonāca vadīto laikrakstu “Līdums”, sāka atsacīties no domas, ka Latvijas liktenis būtu jāsaista ar Krievijas likteni.

“Šis virziens atklāti pateica, ka līdzšinējā izdabāšanas politika nedrīkst turpināties, ka no šķiru politikas jāpāriet uz nacionālās kultūras politiku, ka latviešiem kā nācijai jānostājas pašiem uz savām kājām,” rakstīja Nonācs.

1918. gada februārī Valku ieņēma vācu karaspēks, un līdz pat Latvijas Republikas pasludināšanai Nonācs ir spiests manevrēt un sadzīvot ar vācu cenzoriem, lai pasargātu laikrakstu no slēgšanas.

“11. aprīlī nostrīpo rakstu “Latvija”, kurā bija daudz statistiska materiāla. Latvijas kā tādas neesot, uzsver cenzors; nevarot nemaz būt runa par Latvijas kā valsts iespējamību. Visā nopietnībā tiek apdraudēta pat vārda “Latvija” lietošana laikrakstā,” atceras Nonācs.

“Kad paskaidro, ka vārds “Latvija” ir iegājis jau pat katra latviešu bērna apziņā, ka strīpot vārdu “Latvija” nozīmētu tikpat kā mēģināt nostrīpot sauli vai zvaigznes no debesīm, cenzors mazliet apraujas un solās apjautāties. Pagaidām Latvijas vārds vēl iet.”

Vāciešu attieksmi pret latviešiem un igauņiem raksturo Kurzemes ģenerālsuperintendenta Aleksandra Hansa Bernevica izteikumi, kas publicēti vācu presē: “Ir nepareizi pārmest vācu baltiešiem latviešu un igauņu apspiešanu. Šie cilvēki, kuri nav nekādas tautas, bet tikai ciltis, ir labprātīgi pārvācojušies, lai viņiem būtu iespējams pacelties aug-stāk attīstībā. Latviešu zemnieku valoda nebija pietiekoša domu apmaiņai par garīgām lietām.”

 

Latvijas proklamēšana

Nonācs ar savu darbu pierādīja, ka latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai sludinātu ideju par Latvijas valsti, brīvu no vācu un krievu kundzības.

Līdztekus avīžnieka darbam viņš kļuva arī par politiķi, tika ievēlēts Vidzemes Zemes padomē, piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanā.

1918. gada novembrī Latviešu zemnieku savienība viņu izvirza kā delegātu, lai dibinātu Latvijas Tautas padomi, kuras pirmais uzdevums bija Latvijas neatkarības pasludināšana. 1918. gada 18. novembra Tautas padomes sēdē Nonācs kā LZS pārstāvis uzstājās ar runu.

“Mums ir jābūt pateicīgiem tiem vēsturiski politiskiem apstākļiem, kuri mums darījuši par iespējamu ne tikai valstiski domāt, bet arī šīs domas realizēt. Latvijas valsts proklamēšana tomēr nebūtu vēl mērķa sasniegšana, ja tūliņ arī netiktu dots šai proklamēšanai viņas saturs,” teica Nonācs.

Latvijas valsts bija tapusi ļoti smagos apstākļos, jo pasludinātā brīvība bija jāsargā gan no vācu revanšistiem, gan no boļševikiem.

1919. gads sākas ar lielinieku tuvošanos Rīgai, tādēļ Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība pieņem lēmumu par evakuāciju vispirms uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju.

“2. janvāris. Asiņainā rīta blāzmā sārtojās Rīgas namu logi zem sniega baltajiem jumtiem, kad steidzos uz piestātni, uz pēdējo kārtīgi aizejošo vilcienu. Mazās, gadu vecās meitiņas piepešas saslimšanas dēļ sievai jāpaliek Rīgā. Braucu pilnīgai nezināšanai pretī, tā pirmo reizi savā mūžā. Pa ceļam izrādās, ka ar šo pašu vilcienu brauc Jēkabs Janševskis, Antons Benjamiņš, Emīlija Elks (vēlākā Benjamiņa kundze). Liepājā iebraucam vēlu vakarā. Izrādās, ka visa Liepāja jau viena vienīga bēgļu nometne,” savās atmiņās raksta Nonācs.

 

Valdības vēstnesis

Pagaidu valdība ieceļ Nonācu par laikraksta “Valdības Vēstnesis” redaktoru. Taču vispirms viņš tiek nosūtīts valdības uzdevumā uz Prūsijas pilsētu Štetinu (tagadējā Polijas pilsēta Ščecina), lai risinātu latviešu bēgļu jautājumus.

Nonācs ar kolēģi Vilhelmu Šreineru ar vilcienu dodas uz Berlīni. “16. janvāris. Šī diena nes pārsteigumu. Pusdienas laikraksts iznēsā sensacionālo ziņu, ka spartakiešu vadonis Karls Lībknehts bēgot nošauts un viņa biedrene Roza Luksemburga pūļa nolinčota.

Ziņa zibensātrumā izplatās pa pilsētu; to viens otram stāsta kā augšāmcelšanās vēsti.

Šī berlīniešu sajūsma par lielinieku vadoņu nāvi, šķiet, nepārprotami rāda, ka Vācijā boļ-ševismam nekad neiet ar tādu uzvaras gājienu kā Krievijā!” raksta Nonācs.

Pēc ierašanās Ščecinā viņš secina, ka pilsētā apmetušies ap 3000 bēgļu no Latvijas un Igaunijas. Vietējie vācieši izteica iebildumus, ka varas iestādes palīdz ne tikai vācbaltiešiem, bet arī latviešiem un igauņiem, kas neesot vācu draugi.

“Vai tad mūsu iestādēm nav skaidrs, ka mūsu karaspēka līdz šim okupētās Baltijas provincēs latvieši un igauņi bija mūsu lielākie ienaidnieki? Ir pēdējais laiks atsvabināt mūsu tēviju no šiem ienaidniekiem; kamēr nav par vēlu, aizvāciet viņus prom uz turieni, no kurienes tie nākuši!” brīdina vietējā laikrakstā publicēts vēstījums.

Nonācs centās pārliecināt vāciešus, ka latvieši bēg no boļševikiem un nav naidīgi noskaņoti pret vāciešiem.

 

Avīze kā ierocis

Februāra sākumā Nonācs atgriežas Liepājā, bet martā viņam tiek dots jauns valdības uzdevums: jābrauc uz Valku, lai izveidotu un vadītu patriotisku laikrakstu.

1919. gada sākumā igauņu un somu karaspēks bija padzinis lieliniekus no Valkas un Rūjienas, tādēļ Ziemeļlatvijas reģions bija teju vienīgais visā valstī, kas bija brīvs no vācu vai boļševiku okupācijas.

Marta vidū Nonācs no Liepājas ar tvaikoni “Maiga” dodas uz Tallinu, no kurienes tālāk iespējams sasniegt Valku. Kopā ar viņu brauc Jēkabs Janševskis un Edvarts Virza, kurš kļūst par Nonāca tuvāko līdzstrādnieku.

22. aprīlī Valkā sāk iznākt Nonāca vadītais laikraksts “Tautas Balss”, kas pārstāv brīvo Latviju un sludina nacionālo ideoloģiju. “Laikraksts tagadējā laikmetā var būt un tam ir jābūt klajam kaujas saucienam pret lieliniecismu.

Viņa vadītāja stāvoklis ir karavīra stāvoklis pirmajās pozīcijās. Priekš paša karavīra tas ir goda pilns pienākums.

Bet cilvēcības jūtas liek domāt par tuviniekiem, kuri patlaban ir lielinieku varā. Kas viņus sagaida? Vai tiešām lielinieki atriebsies nevainīgām dvēselēm? Mierinu sevi ar cerībām, ka tas nevar būt,” savās atmiņās raksta Nonācs.

“Tautas Balsī” līdz ar Nonācu publicējās arī Janševskis, Virza, Kārlis Skalbe, Jānis Sudrabkalns un citi latviešu kultūras darbinieki.

“No savu mājokļu un redakcijas logiem viņi ik dienas raugās pēc daudziem gadsimteņiem brīvi pār brīvās pilsētas jumtiem plīvojošā Latvijas sarkanbaltsarkanajā karogā, tapdami par Latvijas garīgās dzīves karognesējiem mūžu mūžos. Nekad līdz tam un varbūt arī pēc tam neviena latviešu laikraksta balss nav skanējusi ar tādu brāzmainu, neatvairāmu pārliecības spēku un tādu degsmi svētai lietai kā “Tautas Balss” no savas pirmās slejas līdz pēdējai,” sveicot Nonācu jubilejā, 1940. gadā raksta žurnāls “Sējējs”.

 

Ar spožu spalvu

1919. gada jūnijā pirms Cēsu kaujām Nonācs saņem vēstuli no Kārļa Ulmaņa, kurš ar Pagaidu valdību atradis patvērumu uz kuģa “Saratov”.

“Man gribas izteikt Jums manu paldies par visu Jūsu darbību un par Jūsu lielajām pūlēm. Žēl, ka man nav iespējams tagad nobraukt pie Jums. Mēs ceram, ka valdība būs drīzumā atkal Rīgā, tad varēsim vieglāk satikties. Tikai viena lieta – nevajag propagandā un citos rakstos pārspīlēt naidu pret muižniecību, jo šādi pārspīlējumi ļoti nepatīk sabiedrotiem un šai brīdī var mums ļoti kaitēt. Jūsu K. Ulmanis.”

Pēc tam kad Latvijas armijai izdevās uzvarēt Neatkarības karā un padzīt ienaidniekus no Latvijas teritorijas, Nonācs vairāk varēja pievērsties politiķa darbam.

1920. gadā viņš tika ievēlēts Satversmes sapulcē, piedalījies Satversmes un Agrārās reformas likuma izstrādē.

Politisko domstarpību dēļ viņš pirms 1. Saeimas vēlēšanām izstājās no Latviešu zemnieku savienības un izveidoja savu partiju, Latvijas Jaunzemnieku savienību, no kuras bija ievēlēts par 1. un 2. Saeimas deputātu. 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā Nonāca partiju izkonkurēja Ādolfa Bļodnieka vadītā Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, un pēc tam Nonācs attālinājās no aktīvās politikas.

Viņš turpināja publicista karjeru, Nonāca raksti bija lasāmi laikrakstos “Jaunākās Ziņas”, “Brīvā Zeme”, “Rīts” u.c.

“Nonāca spalva allaž bijusi dziļas dzimtenes un savas tautas mīlestības apgarota, viņa raksti ir latviskas domas caurausti. Šīs īpašības Nonāca rakstiem piešķir to spožumu, kas liek sevi atcerēties ne vien pirmajā dienā, bet arī vēlāk, spītējot teicienam, ka avīzē raksti dzīvojot tikai 24 stundas – līdz nākošam numuram. Nonāca spalva ir uzvarējusi šo šķietamo patiesību, un to spēj tikai retais,” savu kolēģi slavēja laikraksts “Rīts”.

Laikabiedri atzinīgi izteicās arī par Nonāca dzirkstošo humora izjūtu, kas izpaudusies jau studenta gados, kad viņš izveidojis humoristisku žurnālu “Runcis”.

 

Nomira izsūtījumā

Nonācs arīdzan sarakstījis vairākas grāmatas: memuārus “Pēc 18. novembra”, vēsturiskas piezīmes par Ziemeļlatviju, 1905. gada revolūciju un agrāro reformu, ceļojumu piezīmes par Poliju, monogrāfijas par Siguldas apkaimi un valodnieku Frici Garo.

Vēl no Valkas laikiem viņam bija draudzīgas attiecības ar daudziem igauņiem, tādēļ 30. gados Nonācs dedzīgi pievērsās Baltijas valstu tuvināšanas darbam, vadīja Latvijas–Igaunijas biedrību.

1940. gadā pēc padomju okupācijas varas ienākšanas Nonācs zaudēja visus amatus. 1941. gada 14. jūnijā viņš tika arestēts un izsūtīts uz Vjatlagu Kirovas apgabalā Krievijā, kur miris 1942. gada 21. februārī, apbedīts lēģera kapsētā.

Traģisks liktenis piemeklēja arī Nonāca ģimeni: 1941. gada jūnijā izsūtīja arī viņa sievu Almu un bērnus, filoloģijas studenti Ievu un lauksaimniecības studentu Jāni.

Alma mirusi izsūtījumā Novosibirskas apgabalā 1945. gada janvārī. Dēls un meita 50. gados atgriezušies Latvijā, bet nodzīvoja salīdzinoši īsu mūžu: Ieva mirusi 50 gadu vecumā, bet Jānis aizgājis mūžībā 53 gadu vecumā.

 

Neatkarības hronikas autors

 

Saistītie raksti
Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Vasaras tveicē valdība samazina tempu
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Pārdaugavā izcēlies ugunsgrēks šautuvē. Evakuējušies seši cilvēki
12 stundas
FG
Franks Gordons
Latvijā
Franks Gordons: Koronavīruss, rasisms un Donalds Tramps – padrūms šogad ir 4. jūlijs 1
13 stundas

Lasītākie

ZD
Zigfrīds Dzedulis
Laukos
“Zemes cenas pieaug.” “Altum” vadītājs Bērziņš intervijā arī atklāj, ka koronavīruss nav mazinājis interesi par zemi
Intervija 11 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ekonomika
Eiropas Komisija apstiprinājusi 250 miljonu eiro ieguldīšanu “airBaltic” kapitālā
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Levits darbojas tik pasīvi, lai nesašūpotu valdību. Profesore Kreituse par prezidenta darbu gada griezumā 2
9 stundas
LL
Lato Lapsa
Latvijā
Kā VID izbeidz no sabiedrības acīm slēpto kriminālprocesu pret “savu” degvielas zagli 5
16 stundas
JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Juris Lorencs: Diktators, kurš kļūst smieklīgs, vairs nav bīstams. Viņa dienas ir skaitītas
8 stundas