Partijas “Latvija pirmajā vietā” līdera Aināra Šlesera organizētais pasākums par brīvprātīgu vakcināciju 11.novembra krastmalā.
Partijas “Latvija pirmajā vietā” līdera Aināra Šlesera organizētais pasākums par brīvprātīgu vakcināciju 11.novembra krastmalā.
Foto: Sintija Zandersone/LETA

Kārlis Streips: Ir līdz kliņķim vienaldzīgi, ko Šlesers, Rosļikovs un citi pasākumā pie Brīvības pieminekļa gvelza 0

Pagājušajās sestdienas pēcpusdienā es, tāpat kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, sekoju hokeja spēlei starp Latviju un Kanādu. Tāpat kā visi, biju sajūsmā tad, kad mūsējie bija priekšā ar rezultātu 2:1. Tāpat saskumis, kad kanādieši izlīdzināja rezultātu un tad galu galā tika vēl pie diviem vārtiem. Pēdējie, ceturtie vārti pēc tam, kad Latvijas valstsvienība noņēma vārtsargu no laukuma, lai būtu seši spēlētāji uz ledus. Nelīdzēja. Divas dienas pirms tam, protams, biju viens no daudziem latviešiem, kuri kliedza priekā tad, kad Latvijas valstsvienība ar 3:1 pārspēja vareno Zviedrijas komandu un līdz ar to tika līdz ceturtdaļfinālam.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā 61
Kokteilis
VIDEO. Latvieši pauž viedokļus par NBA čempiona Kristapa Porziņģa rīcību pēc iegūtā titula
Mājas
Sieru nevar uzglabāt ledusskapī šādā veidā – vērtīgs padoms mājsaimniecēm 6
Lasīt citas ziņas

Komentāru rakstu svētdien, kamēr latvieši cīnās pret amerikāņiem bronzas medaļas spēlē. Atzīstu, man kā Amerikas latvietim spēlei sākoties ir dažādas jūtas un emocijas. Tiesa, vairāk turu īkšķus par Latvijas izlasi, jo vēsturiski tā pret amerikāņiem ir zaudējusi daudz, daudz biežāk nekā uzvarējusi. Tā vai citādi, Latvijas hokeja komandai pēc zaudējuma vakar pusfinālā bija garantēta vismaz ceturtā vieta 2023. gada pasaules hokeja čempionātā. Iepriekš pasaules čempionātos labākā vieta bija 7. vieta 1997., 2004. un 2009. gadā. Olimpiskajās spēlēs līdz šim labākais rezultāts bija 8. vieta 2014. gadā. Līdz ar to pat ceturtā vieta šī gada čempionātā būs lielisks panākums.

Attiecībā uz hokeju, vēl gribu pieminēt vāciešus, kuri 2023. gada Pasaules hokeja čempionātā ir bijuši pārsteidzoši veiksmīgi. Iepriekš pasaules čempionātos Vācijas valstsvienība trīsreiz ir tikusi pie sudraba medaļām. Pirmā reize bija pašā pirmajā čempionātā 1930., bet pēdējā – visai tālajā 1953. gadā. Atšķirībā no mūsu valstsvienības, vācieši vairākkārt gadu gaitā ir izkrituši no augstākās līgas. Līdz ar to, svētdienas vakarā paredzētais fināls starp viņiem un kanādiešiem noteikti milzīgam skaitam Vācijas iedzīvotāju nodrošināja reti piedzīvotas emocijas un cerības.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr komentāru šonedēļ vēlos veltīt grupai ļaužu, kuri 27. maijā hokeju neskatījās, tā vietā izvēloties piedalīties pasākumā pie Brīvības pieminekļa.

Citādi kā par radikālu demagogu saietu to nenosaukt.

Pasākums tapa izreklamēts kā akcija pret pašreizējās valdības politiku. Vēl pirms sākuma pie Laimas pulksteņa sapulcējās vairāki cilvēki ar partijas “Tautas varas spēks” atribūtiku. “Tautas varas spēks” pērn 14. Saeimas vēlēšanās startēja ar programmu, kura sākās ar patosa pilnu apgalvojumu: “Latvija atrodas uz politiskās, ekonomiskās un demogrāfiskās katastrofas robežas. Tas draud mūsu tautai ar izmiršanu!” Ko “Tautas varas spēks” piedāvāja šīs “katastrofas” risināšanai? “Izmetīsim liekēžus, valsts līdzekļu piesavinātājus, zagļus un muļķus no valdības un Saeimas kopā! Ieviesīsim kārtību valstī! Valdībai ir jābūt Tautas! KOPĀ MĒS ESAM SPĒKS! TAUTAS VARAS SPĒKS!”

Šī bravūrība īpaši daudzus vēlētājus neuzrunāja. “Tautas varas spēks” pērn 1. oktobrī saņēma 10 350 balsis no kopumā 916 368. 1,13%. Ne tikai zem 5% barjeras, kura jāpārsniedz, lai tiktu pie mandātiem, bet arī zem 2%, kuras sasniegšana vai pārsniegšana garantē valsts finansējumu nākamajam četru gadu periodam. 14. Saeimas vēlēšanās zem pieciem, bet virs diviem procentiem bija seši politiskie spēki, tajā skaitā trīs tādi, kuri bija pārstāvēti ar deputātiem 13. Saeimā. Savukārt zem diviem procentiem kopā ar “Tautas varas spēku” bija piecas citas partijas. Tur bija jāpacenšas, lai tiktu pie tik prastiem rezultātiem.

Redzamāki pagājušās sestdienas pasākumā pie pieminekļa gan bija cilvēki no divām partijām, kuras 14. Saeimas vēlēšanās pārkāpa 5% barjerai, abos gadījumos – pirmoreiz.

Runa ir par partiju “Stabilitātei!,” kura pērn saņēma 6,8% balsu un 11 mandātus likumdevējā, kā arī par partiju “Latvija pirmajā vietā” ar 6,24% basu un deviņām vietām Saeimā.

“Stabilitātei!” līderis Aleksejs Rosļikovs klātesošos pie Brīvības pieminekļa uzrunāja svešvalodā bez tulkojuma, kas ir valsts valodas likuma pārkāpums. Nezinu, vai procesu novēroja kāds no attiecīgās inspekcijas, nedz arī, vai sekos sods.

Reklāma
Reklāma

Plašāks jautājums ir par šīs partijas politiku. Pagājušā gada vēlēšanās, manuprāt, tai nosacītā veiksme bija divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, partija un tās kandidāti bija salīdzinoši jauneklīgi. Vidējais kandidātu vecums bija 42,1 gads salīdzinot ar 46,3 gadiem visu pērn kandidējošo partiju starpā. 11 no 65 kandidātiem bija vecumā starp 21 un 30 gadiem, vēl 21 – starp 31 un 40 gadiem. Šis jauneklīgums partijai ļāva būt aktīvai sociālajos tīklos un it īpaši Tik-Tok, kur aktīvistiem ir iespēja piesaistīt konkrēti jauniešu uzmanību.

Otrkārt, “Stabilitātei!” zināmā mērā pērn bija alternatīva senajiem politikas dinozauriem no partijas “Saskaņa sociāldemokrātiskā partija.” Tā, kā zināms, 14. Saeimas vēlēšanās saņēma mazliet mazāk par 5% balsu un līdz ar to no likumdevēja izvēlās pavisam. Latgalē “Saskaņa” saņēma 11,47% balsu, taču “Stabilitātei!” – 18.56%. Daugavpilī “Stabilitātei!” bija 26,01%, bet Saskaņai – 16,89%. Rēzeknē attiecīgi 22,34% un 12,21%. Kā rakstīju toreiz, būtu balsojusi tikai Latgale, Latvijai būtu valdība, kuru kontrolētu “Stabilitātei!”, “Saskaņa” un “Latvijas Krievu savienība,” un tādā gadījumā būtu stipri lielas šaubas, vai patlaban Latvijas Republika tā pa īstam vairs pastāvētu.

Saeimā “Stabilitātei!” ir bijusi uzticams Kremļa fašista sabiedrotais. Šogad 23. februārī, kad Saeima pieņēma deklarāciju sakarā ar fašista genocīda Ukrainā pirmo gadadienu, deviņi “Stabilitātei!” deputāti balsojuma brīdī bija piereģistrēti sēdē, taču balsojumu boikotēja. 5. aprīlī bija trešais lasījums likumam par Valsts aizsardzības dienesta izveidošanu. Visi 11 klātesošie “Stabilitātei!” deputāti balsoja pret, lai gan patiesībā tikai 10 no tiem bija frakcijas locekļi.

Vienpadsmitā bija 14. Saeimas pirmā un patlaban joprojām pie frakcijām nepiederošā deputāte Glorija Grevcova, kura, kā varam atcerēties, priekšvēlēšanu laikā pamatīgi samelojās par savu personīgo vēsturi, plus vēl pēc vizītes Latvijas Okupācijas muzejā paziņoja, ka tur redzētais un dzirdētais esot bijusi “propaganda.” “Jauka” kompānija nudien.

“Latvija Pirmajā vietā,” savukārt ir kādreizējā politikas buldozera Ainara Šlesera sestais vai septītais politiskā biznesa projekts.

Šlesers Latvijas politikā ir maisījies kopš 7. Saeimas vēlēšanām 1998. gadā, kad Šlesera veidotā Jaunā partija saņēma 7,3% balsu un astoņus mandātus likumdevējā. Septītās, astotās un devītās Saeimas laikā Šlesers atkārtoti kļuva par valdības ministru, tajā skaitā un it īpaši par satiksmes ministru, un trīs dažādi premjerministri jutās spiesti palūgt viņa demisiju.

Viena no šādām reizēm bija 2005. gadā, kad bija tā dēvētais Jūrmalgeitas skandāls. Atgādināšu, runa bija par kukuli, kāds piedāvāts konkrētam deputātam, lai viņš balsotu par konkrētu kandidātu domes priekšsēdētāja amatam. Deputāts tā vietā pasūdzējās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bet vēl pirms tas notika, Šlesers un kādreizējais premjers Andris Šķēle situāciju apsprieda telefoniski un nosprieda, ja reiz neizdosies atrast “pareizo” domes priekšsēdētāju, tad par viņa vietnieku būtu jāapstiprina “lielākais kretīns,” kā teica Šķēle.

Satiksmes ministrijā Šlesers cita starpā kļuva pazīstams sakarā ar faktu, ka viņš AS Pasažieru vilciens valdē iecēla cilvēku tikai tāpēc, ka cilvēka tētis kādreiz bija bijis Šlesera šoferis. Pēc ministrēšanas 2009. gadā Šlesers kandidēja Rīgas domes vēlēšanās, šoreiz kā partijas “Latvija pirmā partija/Latvijas ceļš” kadrs.

Kampaņas laikā braši solīja Latvijas galvaspilsētā izveidot 50 tūkstošus jaunu darba vietu.

Lieki teikt, nekas tamlīdzīgs nenotika. Tā vietā Šlesers un viņa partneris pašvaldība Nils Ušakovs no “Saskaņas” izveidoja pārvaldi, kuru KNAB direktora vietniece, nelaiķe Juta Strīķe, reiz nosauca par “sistēmisku.” Kā zināms, 2019. gadā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce Ušakovu atstādināja no amata par “sistemātisku, bezkaunīgu likumu pārkāpšanu.” Ušakovs drīz pēc tam ieguva vietu Eiropas Parlamentā, kur viņš atrodas joprojām.

Šlesers savukārt mazliet vairāk par gadu pēc ievēlēšanas Rīgas pašvaldībā kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās, šoreiz partijas “Par labu Latviju” ietvaros. Tā saņēma astoņas vietas parlamentā. Tā bija 10. Saeima, kura saņēma lūgumu attiecībā uz Šlesera īpašumu kratīšanu un pateica nē, tā principā pati sev parakstot nāves spriedumu.

Pāris dienas pēc kaunpilnā balsojuma toreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja par Saeimas padzīšanu. Referendumā šo viņa lēmumu apstiprināja 94,3% vēlētāju. Tiesa, process Zatlera kungam izmaksāja otru termiņu amatā, jo valsts prezidenta vēlēšanas 2011. gadā bija tikai četras dienas pēc paziņojuma par tās pašas Saeimas atlaišanu, kuras uzdevums bija vēlēt prezidentu. Tas bija tas brīdis, kad uzradās miljonārs no Nītaures Andris Bērziņš.

Ainars Šlesers uz ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanām piedāvāja politisko jēdzienu “Šlesera reformu partija LPP/LC.” Tā bija atbilde Valdim Zatleram, kurš startēja kā partijas Zatlera reformu partija pirmais numurs. Viņa partija vēlēšanās 2011. gada septembrī ieguva 20,82% balsu un 22 mandātus parlamentā. Šlesera partija izdeva milzīgus līdzekļus un saņēma 2,41% balsu. 12. Saeimas vēlēšanās Šlesers startēja partijā “Vienoti Latvijai,” kura saņēma 1,18% balsu.

Kamēr Šlesers atradās politiskā trimdā žurnāls Ir nopublicēja tā dēvētās Rīdzenes sarunas, kurās viņš, Aivars Lembergs un Andris Šķēle starp citiem atklātā tekstā runāja par to, kā Latvijas politiku, ekonomiku un konkrēti medijus pakļautu sev. Sarunas bija 2009., 2010. un 2011. gadā, kad visi trīs minētie džentlmeņi joprojām bija aktīvi politikā.

Cita starpā jau tobrīd tā dēvētie oligarhi runāja par pēdējā laikā atkal aktualizēto jautājumu par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu. Oligarhu gadījumā Lembergs paziņoja, ka “to televīziju daudzmaz sakārtoja, to valsts televīziju, bet tas valsts radio kā bija tā palika.” Šlesers atbildēja, ka risinājums būtu abus sabiedriskos medijus apvienot, jo “savādāk ar visiem Streipiem mēs tālu netiksim.” Lembergs atcirta: “Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes – gan radio, gan televīzijā. Stulbi, nu.” Un tad atkal Šlesers: “Streips tur pret mani noskaņots ļoti.”

Esmu vienmēr bijis varbūt ne pavisam vajadzīgi lepns par faktu, ka “oligarhu sarunās” arī tapa locīts mans uzvārds.

Laikā, kad notika šīs sarunas Latvijas Televīzijā vadīju raidījumu “Skats no malas,” bet radio – “Vārds tiek dots jums.” Abos gadījumos ir tiesa, ka tā dēvēto oligarhu fans es nebiju pilnīgi nekāds. Attiecībā uz Lembergu, “Skats no malas” tapa noņemts no ētera nedēļu pēc 11. Saeimas vēlēšanām, kad es Zaļo un zemnieku savienības attiecības ar savu lielo ikonu Ventspilī (vai pareizāk sakot – Puzē) aprakstīju ar vārdu “maukas.” ZZS ļaudis teicās neesam apvainojušies, bet tajā laikā notika “oligarhu” sarunās paģērētā LTV “sakārtošana” ar toreizējās televīzijas vadības aktīvu atbalstu, un atradās iegansts mana raidījuma likvidēšanai.

Kas attiecas uz Šleseru, viņam minētajās sarunās bija taisnība, ka es allaž esmu bijis pret viņu “noskaņots ļoti.”

Man nepatīk nepamatots populisms un demagoģija politikā Man nepatīk korumpētība.

Konkrēti attiecībā uz šo cilvēku, man nekad nav patikusi viņa laizīšanās ap mūsu kaimiņu tautu un valsti. Jau sen Šlesers ir runājis par nepieciešamību veidot labākas attiecības ar Kremļa fašista valsti. Tas bija ar viņa pirkstu, kad tika radīta sistēma, kuras ietvaros bagāti cilvēki no kaimiņvalsts varēja saņemt uzturēšanās atļauju mūsu valstī pret investīcijām uzņēmējdarbībā vai nekustāmajā īpašumā. Laikā pirms pašreizējā genocīda sākuma Ukrainā, Šlesers skaļi bazūnēja pārliecību, ka nekādas invāzijas nebūs, joprojām ar Maskavu vajag pa labam u.tml.

Covid-19 pandēmijas laikā trokšņainākais aktīvists demagoģijā par epidēmiju un par to, kā pasaule uz to reaģēja, bija kādreizējais deputāts Aldis Gobzems, kuru pērn oktobrī tauta sodīja ar no jauna radītās partijas “Katram un katrai” noraidīšanu ar uzviju. Taču arī Šlesers bija skaļš un aktīvs savos iebildumos pret valsts epidemioloģiskajām drošības prasībām, tajā skaitā un konkrēti pret vakcinēšanos. Tā, protams, bija demagoģija, turklāt sabiedriskajai veselībai bīstama demagoģija.

Visvairāk es pret šo cilvēku esmu “noskaņots ļoti” tāpēc, ka jau ļoti daudzu gadu garumā viņš ir bijis lielākais aktīvists cīņā pret LGBT+ kopienas tiesībām. Iespējams tas ir tāpēc, ka savulaik Šlesers iesaistījās tā dēvētajā “Jaunās paaudzes” sektā Pārdaugavā, kura arī bija pietiekami trokšņaini homofobiska, cenšoties to pamatot svētajos rakstos. Šonedēļ nav mana doma izanalizēt to, kas Bībelē par tēmu ir vai nav teikts, bet iespējams, ka Šlesers savu attieksmi atrada vai vismaz attīstīja konkrēti minētajā sektā.

Viens rezultāts tam bija 2005. gada decembrī, kad 8. Saeima nobalsoja par Satversmes grozīšanu, lai labotu 110. pantu. Tajā iepriekš bija rakstīts, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Ar ievērojamu balsu vairākumu 8. Saeimas “gudrās galvas” to grozīja, lai tas skanētu šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.” Tas absolūti nebija vajadzīgs, jo definīcija jau bija paredzēta Latvijas Civillikumā. Man izjuka draudzība ar vairākiem deputātiem no Tautas partijas, kurus pazinu kā labus cilvēkus, bet kuriem partijas vadība bija likusi obligāti balsot par homofobisko grozījumu un kuri tā arī izdarīja.

Laikā kopš tam, kā zināms, gan Latvijas Satversmes tiesa, gan arī administratīvās tiesas ir nākušas ar spriedumiem, kuros pateikts, ka vienalga, kas par tēmu ir vai nav pateikts 110. Satversmes pantā, fakts ir tāds, ka vārds “ģimene” nevar būt attiecināms tikai un vienīgi uz laulātiem pāriem, kur ir viens vīrietis un viena sieviete. Satversmes tiesas spriedumā bija konkrēti pateikts, ka Latvijā ir vajadzīgs likums par viendzimuma partneru tiesībām. 13. Saeimā pie tā darbs sākās, bet nebeidzās. 14. Saeimā, daļēji tāpēc, ka tur atrodas trokšņainais bļauris Šlesers, tas nav pat atsācies. Tā vietā Šlesers un viņa domubiedri ir histēriski centušies vākt parakstus par referenduma forsēšanu par tēmu. Vairākkārt tas nav izdevies, bet katru reizi, kad paziņots, ka neizdevās, šie dabas bērni procesu ir uzsākuši no jauna.

Nezinu, kāpēc konkrēti Ainaram Šleseram par šo jautājumu ir tāda nieze.

Varbūt tas vienkārši ir politisks izdevīgums saprotot, ka Latvijā ir viena daļa sabiedrības, kura joprojām nesaprot, ka cilvēka tiesības ir universāls jēdziens, nevis tāds, kas ir piešķirams vienai grupai, bet ne citām. Varbūt tur ir kaut kas dziļāks. Freids savulaik rakstīja, ka tie vīrieši, kuri visskaļāk brēc par gejiem, mēdz būt vīrieši, kuriem pašiem no savas seksualitātes ir bail. Protams, nesaku, ka tas tā ir ar piecu bērnu tēvu Šleseru, bet dīvaina viņa izturēšanās ir vienalga.

Šo visu iemeslu dēļ man principā ir līdz kliņķim vienaldzīgi, ko Šlesers, Rosļikovs un citi pasākumā pie Brīvības pieminekļa gvelza. Tur bija varbūt tūkstotis, kas mūsu politiskajā iekārtā daudz nav. Kremt, ka pērn oktobrī joprojām bija seši un cik tur procenti ļaužu, kuri acīmredzot nav sekojuši šī kadra karjerai un nākuši pie līdzīgiem secinājumiem.

Taču beigās piebildīšu vēl ko. Ir pat visai iespējams, ka šonedēļ trešdien Latvijas Republikas Saeima nodrošinās, ka mūsu dārgā valsts kļūs par tikai otro valsti pasaules vēsturē, kurā par valsts galvu ievēlēta par sevi atklāta homoseksuāla persona. Personīgi uzskatu, ka Edgaram Rinkēvičam pēc padsmit gadiem ārlietu ministra amatā valsts prezidenta amatam ir pilnīgi viss nepieciešamais. Fakts, ka viņa ievēlēšana būtu pamatīga piga pret Šleseru un viņam līdzīgajiem – tas tikai būs glazējums uz tāpat garšīgas kūkas.

SAISTĪTIE RAKSTI