Kārlis Streips: Stāsts par izraēļiem un palestīniešiem, un arābiem plašākā nozīmē ir 75 gadus sens – beigas tam joprojām nav saredzamas 0
Autors: Kārlis Streips
Ja jūs šo komentāru lasāt tajā dienā, kad tas tika izvietots portālā, tātad – pirmdien, 16. oktobrī, tad varu pateikt, ka šodien ir Volta Disneja kinostudijas simtā gadadiena, un ir 45 gadi, kopš Jānis Pāvils II kļuva par Romas katoļu baznīcas 264. pāvestu.
Kādreizējais Karols Voitila no Polijas bija otrs vai trešais katoļu baznīcas gans amata garuma nozīmē. Jānis Pāvils II amatā pavadīja 26 gadus, piecus mēnešus un vienu dienu. Pirms viņa tikai 33 dienas amatā bija Jānis Pāvils I, bet pirms viņa bija Pijs IX, kurš galvenā katoļa darbā pavadīja 31 gadu, septiņus mēnešus un 23 dienas – mazliet vairāk nekā piecus gadus garāks posms, nekā Jānim Pāvilam II.
Katoļi uzskata, ka pats pirmais Romas pāvests bija svētais Pēteris, un viņš amatā pavadīja 34 vai 37 gadus. Fakts, ka ir šī viedokļu atšķirība vien, liecina, ka te runa ir vairāk par leģendu nekā par vēsturisku faktu.
1923. g. 16. oktobrī dibinātā Volta Disneja studija sākās kā animācijas filmu studija. Pirmās īsās multfilmas bija par meiteni vārdā Alise. Viņu tēloja īsta meitene, un ap viņu virmoja animācijas tēli. Sekoja multene par trusi vārdā Osvalds un tad tēls, kurš ar laiku kļuva par Disneja studijas galveno simbolu – Mikipelīte.
Pirmā pilnmetrāžas animācijas filma no Disneja bija par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Tā iznāca 1937. gadā un kļuva par milzīgu hitu. Savā gadsimtu garajā karjerā studija ir darbojusies gan animācijas, gan arī dzīvu aktieru jomā. Kino, televīzija, teātra izrādes, mūzikli.
Covid pandēmijas laikā studijas darbā iestājās pauze, taču 2023. gadā iznākušas astoņas pilnmetrāžas Disneja filmas, tajā skaitā jaunākais stāsts sāgā par arheologu Indiānu Džounsu. Es to redzēju šovasar, kad biju ciemos pie māsām Čikāgā. Patika.
Šodien, 16. oktobrī, arīdzan ir cita gadadiena, proti – 600 dienas kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāru operāciju” Ukrainā.
Pēdējās nedēļas laikā, protams, situāciju Ukrainā ir aizēnojis teroristu uzbrukums Izraēlas dienvidos aizpagājušajā sestdienā. Par to plašāk rakstīju komentārā 9. oktobrī, un nekā daudz vairāk pieliekama man nav.
Visas nedēļas garumā Izraēla bombardēja Gazas joslu. Visas nedēļas garumā bija diskusijas par to, vai Izraēla uzsāks zemes invāziju minētajā teritorijā, un, ja tā – kad. Komentāra rakstīšanas brīdī 15. oktobrī tas vēl nebija noticis.
Joprojām Hamas turēja lielu skaitu gūstekņu. Visas nedēļas garumā tas bija elements aprēķinā par to, kā Izraēlai rīkoties tālāk. Gūstekņu radinieki vēlējās vispirms atrast un izglābt viņu mīļās personas un pēc tam risināt attiecības ar teroristu organizāciju Hamas. Neko konkrētu šajā ziņā Izraēla šiem nelaimīgajiem cilvēkiem nav solījusi.
Viens būtisks jautājums ir par Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu nākotni. Pagājušās nedēļas laikā ir bijuši ļoti intensīvi jautājumi un kritika par to, kā tas varēja būt, ka Hamas uzbrukums 7. oktobrī bija milzīgi liels pārsteigums, kuru Izraēlas vēsturiski veiksmīgie slepenie dienesti nebija pamanījuši.
Pirms uzbrukuma daudzu nedēļu garumā Izraēlā katru nedēļu bija masīvi protesti tāpēc, ka Netanjahu un viņa reakcionārā valdošā koalīcija vēlējās zem tupeles palikt valsts tiesu sistēmu un visvairāk Augstāko tiesu, vismaz daļēji tāpēc, ka pret pašu premjerministru jau sen bijušas izvirzītas dažādas kriminālapsūdzības, no kurām viņš gribētu atbrīvoties. Ķepas uzlikšana uz tiesu sistēmu būtu viens veids, kā to izdarīt.
Tieši tāpēc kādreizējais ASV prezidents Donalds Tramps sapņo par atgriešanos Baltajā namā nākamgad. Arī viņš vēlas savas valsts tieslietu sistēmu pakļaut saviem untumiem.
Izraēlā pagājušajā nedēļā opozīcijas politiķi piekrita veidot vienotības valdību kara organizēšanai pret Hamas. Opozīcijas galvenā figūra Benijs Gancs piekrita varas dalīšanai ar Netanjahu.
Izveidots kara kabinets, kurā ir tikai trīs cilvēki – Netanjahu, Gancs un Izraēlas aizsardzības ministrs. Ārpus tā, jebkādus citus jautājumus Kneseta priekšā koalīcija drīkstēs celt tikai tādā gadījumā, ja tam piekrīt abi minētie politiķi.
Nav izslēgts, ka tas pieliks punktu Netanjahu cerībām attiecībā uz tieslietu sistēmu.
Amerika uz Vidusjūru pie Izraēlas krastiem ir nosūtījusi divas karakuģu grupas, lai Izraēlai sniegtu morālu un militāru atbalstu.
Gazas joslā problēma šodien ir tāda pati, kāda tā bija pagājušajā nedēļā, kad rakstīju iepriekšējo komentāru. Tur dzīvo 2,4 miljoni cilvēku, un viņi principā ir būrī.
Pirms Izraēla sāka bombardēšanu, lai atriebtos pret teroristu uzbrukumu, tā nosūtīja īsziņas apmēram pusei šo cilvēku ar vēsti, ka būtu laiks doties uz dienvidiem, cienītie, jo drīz mēs sāksim bombardēt jūsu mikrorajonu.
Daudzi cilvēki centās tā darīt, taču visas nedēļas garumā bija fakts, ka nekur tālu viņi nevarēja tikt, jo abos Gazas joslas galos visi robežas šķērsošanas punkti, gan Ēģiptē, gan arī Izraēlā, bija slēgti. Ēģiptē bija viens tāds punkts, Izraēla to sabombardēja krāsmatās, un ar to arī viss bija pateikts.
Gazas iedzīvotāji patlaban ir likteņa ķīlnieki, un nav nekādu šaubu, ja Izraēla tik tiešām tur iebruks, palestīnieši un Hamas militārā nozīmē īpaši pretoties nevarēs, bet ikkatru bombardēto namu un ikkatru nogalināto palestīnieti tie prezentēs kā pierādījumu par ebreju barbarismu. Stāsts par izraēļiem un palestīniešiem un arābiem plašākā nozīmē ir 75 gadus sens, un beigas tām joprojām nav saredzamas.
Amerikas spēja reaģēt uz notikumiem Izraēlā, Ukrainā un pasaulē ārpus karakuģu sūtīšanu tur, kur tie ir vajadzīgi, patlaban ir iepauzēta, jo joprojām Kongresa apakšpalātā valda prātam neaptverams haoss.
Tas bija 3. oktobrī, kad aptrakoti maniaki palātas Republikāņu frakcijā panāca spīkera Kevina Makārtija atstādināšanu no amata. Varam atcerēties, ka pāris dienas pirms tam bija pēdējais mirklis Kongresā pieņemt valsts budžeta pagarinājumu, jo citādāk nāktos pārtraukt valdības procesus un valdību principā slēgt.
Makārtijs ilgi centās atrast kaut ko, ko republikāņi varētu apstiprināt paši. Nelaime bija tāda, ka maniakālie kadri gribēja un grib krasi samazināt Amerikas budžetu, pirmkārt un galvenokārt ar nazi ķeroties klāt valsts sociālā nodrošinājuma tīklam.
Pa 30 procentiem samazināt visu ko – atbalstu mātēm un bērniem, atbalstu bērnu ēdināšanai bērnudārzā un skolā, sociālo nodrošināšanu valsts senioriem, finansējumu bruņoto spēku slimnīcu tīklam … visu, visu, visu, ko pēc kārtas.
Lieki teikt, tautā šāda doma nebūt nav populāra, un tāpēc pēdējā brīdī Makārtijs nāca ar budžeta pagarinājumu, par kuru arī varēja balsot demokrātu frakcijas biedri. Šogad 30. septembrī Kongresa apakšpalāta nobalsoja par 45 dienu valsts budžeta pagarinājumu ar 335 balsīm par un 91 pret.
Apstiprinātais pagarinājums tapa momentā nosūtīts uz otru Kapitolija spārnu, kur Senāts to pāris stundas vēlāk apstiprināja ar 88 balsīm par un tikai deviņām pret. Lēmums nosūtīts uz Balto namu, kur valsts prezidents Džo Baidens gaidīja to parakstīt. Pēdējā mirklī krīze tapa novērsta.
Taču apdauzītajiem republikāņiem apakšpalātā sadarbība ar demokrātiem bija nāves grēks, un tas ir iemesls, kāpēc dažas dienas vēlāk tie sarīkoja spīkera Makārtija atstādināšanu no amata.
Pagājušajā nedēļā republikāņi tikās aiz slēgtām durvīm, lai izvēlētos savu kandidātu spīkera amatam. Izvēle krita uz frakcijas priekšsēdētāju Stīvu Skalīsu no Luiziānas, un aizklātajā balsojumā viņu atbalstīja 133 kolēģi, pret bija 99. Lai kļūtu par spīkeru, plenārsēdē ir vajadzīgas 217 balsis. Lieki teikt, 133 ir mazāk nekā 217.
Skalīss kādu brīdi centās kaut ko ar kolēģiem sarunāt, bet pāris dienas vēlāk viņš saprata dzīves reālijas un pateica, ka viņš savu kandidatūru amatam bija atsaucis.
Zaudētājs minētajā balsojumā par kandidātu bija Kongresa apakšpalātas Juridiskās komitejas vadītājs Džims Džordans. Pagājušajā nedēļā piektdien, republikāņi nobalsoja, ka nu viņš būs kandidāts uz spīkera amatu. Pirmajā piegājienā viņu atbalstīja 124, bet otrajā balsojumā – 152 kolēģi. 55 joprojām bija pret.
Džordans ir viens no maniakiem. Viņš kongresā ir bijis kopš 2006. gada un tajā laikā nav panācis neviena likuma, neviena lēmuma pieņemšanu. Džordanam būtiskais ir bijis būt republikāņu propagandas kanāla Fox News ēterā ar bļaušanu par to, cik briesmīgi ir demokrāti un konkrēti Hilarija Klintone.
Patlaban Džims Džordans joprojām ir viens no tiem republikāņiem, kuri nav skaidri gatavi atbildēt uz jautājumu, vai 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanās uzvarēja Džo Baidens. 2021. gada 6. janvārī pēc milzīgā dumpja, kādu otrs kandidāts minētajās vēlēšanās tur uzsūtīja, Džordans vienalga bija viens no 147 republikāņiem, kuri iebilda pret vēlēšanu rezultātu sertificēšanu ASV Senāta.
Šis nav sakarīgs cilvēks, un rādās, ka arī viņam neizdosies atrast 217 balsis. Nākamgad novembrī būs nākamās Kongresa vēlēšanas, un mērenākiem republikāņiem sarežģītos apgabalos būtu grūti paskaidrot, kāpēc viņi valsts trešās augstākajā amatā vēlējās redzēt cilvēku, kura vienīgais mērķis ir graut, nevis kaut ko koordinēt.
Tā vien rādās, ka republikāņiem principā nav neviena, kurš varētu gūt vienbalsīgu frakcijas atbalstu. Pagājušajā nedēļā viens no viņiem tā arī pateica: “Tas nav darbs, kuru kāds vēlas uzņemties.”
Viena iespēja tāpat kā Izraēlā būtu veidot vienotības valdību kopā ar demokrātiem. Principā ir vajadzīgi tikai seši vai septiņi republikāņi, kuri pievienojas pašreizējai opozīcijai, lai tai būtu vairākums. Maniaki spiegtu kā caurdurti vepri, bet tas varētu būt vienīgais veids, kā beidzot kaut ko sāktu atkal darīt.
Jo kamēr nav Kongresa spīkera, apakšpalāta nevar darīt pilnīgi neko. Ne apstiprināt atbalstu Izraēlai, ne apstiprināt atbalstu Ukrainai, ne pieņemt valsts budžetu, ne pieņemt vēl vienu pagarinājumu pirms 17. novembra, kad beigsies iepriekšējais budžeta pagarinājums.
Haoss vienkārši prātam neaptverams, un principā pie tā ir vainīgs Tramps. Viņš bija tas, kurš republikāņiem iemācīja, ka galvenais ir lojalitāte viņam un nekas cits. Ja jāmelo, tad melot. Ja jākrāpjas, tad krāpties. Ja darīt lietas, kas amerikāņu tautā ir dziļi nepopulāras, piemēram, atņemt sieviešu tiesību, pašām spriest par savu organismu un reproduktīvo veselību, tad lai tā būtu – republikāņi mūsdienās darīs arī tā.
Un tādā veidā viņi patlaban sevi ir iedzinuši strupceļā. 2022. gada 5. novembrī partija ieguva 222 vietas Kongresa apakšpalātā, un tas bija piecu balsu vairākums. Laikā kopš tam principā nav panākts absolūti nekas, ja neskaita komiteju, kuras mērķis ir izmeklēt tos, kuri iepriekšējā sasaukumā izmeklēja Trampu un viņa pakalpiņu dažādos nedarbus un noziegumus.
Kā arī uzsākt izmeklēšanu par domu, ka vajag impīčmentu pret prezidentu Baidenu, lai arī republikāņi par spīti plašai un ilgstošai vāvuļošanai, nav varējuši prezentēt pat kripatiņu pierādījumu, ka prezidents kaut kā būtu nogrēkojies pret likumu.
Tāda ir Amerikas Savienoto Valstu Republikāņu partija patlaban. Man jau gribas domāt, ka nākamgad novembrī tauta viņus par šo haosu sodīs un pamatīgi. Patlaban ir pārāk agri prognozēt kaut ko konkrētu, bet tomēr.
Kas attiecas uz Ukrainu 600 dienas pēc genocīda sākuma, pirmais, ko vēlos pieminēt, ir fakts, ka tas 91 Kongresa apakšpalātas deputāts, kurš balsoja pret valsts budžeta pagarinājumu – tur bija viens demokrāts, Maiks Kviglijs no Ilinoisas.
Kviglija kungs balsoja pret, jo lēmuma projektā par budžeta pagarināšanu nebija paredzēts tālāks finansējums Ukrainā. Senātā vairāki senatori uz brīdi bloķēja lēmuma pieņemšanu tā paša iemesla dēļ.
Abās palātās politiķi solīja, tūlīt pēc tam būs atsevišķs lēmuma projekts par Ukrainu. Taču Kongresa apakšpalātā iestājās minētais haoss, kura dēļ nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Un tad vēl pagājušajā sestdienā sākās konflikts starp Izraēlu un teroristiem, un visas pasaules uzmanība pārsviedās uz turieni.
Ukrainā pagājušajā nedēļā turpinājās cīņas valsts austrumos. Kremļa fašista spēki darīja visu iespējamo, lai atkarotu Adijivkas pilsētu Doņetskā. “Viņi lieto šaujamieročus, artilēriju, vairākas raķešu sistēmas, mortīras un daudz lidmašīnu” – tā viens ukrainis intervijā aprakstīja Kremļa fašista spēku uzbrukumu.
Valsts prezidents Volodimirs Zeļenskis uzslavēja Ukrainas spēkus par “pozīcijas noturēšanu un Krievijas spēku iznīcināšanu.”
Kremļa fašista runasvīri apgalvoja, ka netālu no Sočiem nogāzti divi ukraiņu droni. Lielbritānijas specdienesti vēstīja, ka Kremļa fašistam nācies pārgrupēt jūras spēkus Melnajā jūrā, kur pirms kāda laiciņa ukraiņiem izdevās nogremdēt divus ļoti lielus un nozīmīgus karakuģus.
Lielbritānijas eksperti teica, ka flote visticamāk ir pārvesta no Sevastopoles tālāk uz austrumiem un uz bāzi Novorosijskā.
Jau labu laiku man šķitis, ka šis ir visai dīvains karš. Krievija sūta raķetes un dronus. Ukraiņu daudzus no tiem nogāž, pirms tie spēj nokrist un kaut ko bojāt.
Šķiet vairāk nekā skaidrs, ka Kremļa fašists ir atteicies no vēlmes pārņemt un kontrolēt visu Ukrainu. Tas neizdevās pašā sākumā, un nekādā gadījumā tas neizdosies tagad. Tāpēc turpinās asiņainas kaujas tajā Ukrainas daļā, kuru fašists jau sen pasludināja par savējo – Luganska, Doņetska, kā arī valsts dienvidu ostas uz Melnās jūras.
Katrā gadījumā viens no fašista centrālajiem mērķiem ir saglabāt 2014. gadā nelikumīgi sagrābto Krimu.
Civilizētā pasaule nedrīkst no atbalsta Ukrainai atteikties. Arī tagad, kad visas pasaules uzmanība ir pievērsta Tuvajiem austrumiem.
Latvijas Veselības ministrija pagājušajā nedēļā paziņoja, ka tā bija izrevidējusi savus transportlīdzekļus un secinājusi, ka 61 medicīnisko transportlīdzekli tā var nosūtīt lietošanai Ukrainā.
600 dienas kopš šī genocīda sākuma. Man personīgi tos vārdus rakstot ir tikai viena cerība – ka kaut kad drīz Kremļa fašists aizrīsies un noliks karoti uz mūžīgiem laikiem.
Nav Krievijas tauta šādu monstru pelnījusi. Nupat varas iestādes arestēja trīs no Alekseja Navaļnija juristiem. Ar pašu Navaļniju un no baltiem diegiem šūtām “apsūdzībām” nepietika. Jau labu laiku likvidēta viņa organizācija, nu arī arestēti advokāti.
Kaut kad drīz tai karotes nolikšanai jābūt.
