Uzziņa 39
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu par valsts karoga nepacelšanu noteiktajās dienās izsaka brīdinājumu, bet, ja gada laikā šāds pārkāpums izdarīts atkārtoti, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 40 eiro.
Rīgas pašvaldības policija pērn par karoga nepacelšanu pie atbildības saukusi 226 personas, bet par atkārtotu pārkāpumu – deviņus cilvēkus.
Viedokļi
Gunārs Resnais, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs: “Es vispār nesaprotu, kādēļ par šādu lietu jādiskutē. Tas, ka svētku dienās jāizkar valsts karogs, ir pašsaprotami un jādara ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no tā, ir vai nav likumā tāda prasība. Valstij ir jāaizstāv savas intereses un patstāvība, tostarp karogi. Bet iedzīvotājiem jāizrāda cieņa pret valsti, kurā viņi dzīvo, tās svētkiem un pagātnes ciešanām. Brīžiem šķiet, ka demokrātiju jauc ar visatļautību. Arī demokrātijā ir savi pienākumi un ierobežojumi. Skumji, ka iesnieguma autore runā, ka demokrātijā jāciena arī mazākuma viedoklis, bet pati nevīžo izrādīt cieņu represētajiem. Galu galā ballēties var arī citās dienās.”
Dagmāra Beitnere, kultūras socioloģe: “Pie mūsu mājas karogs plīvo gandrīz nepārtraukti, ja vien laika apstākļi to atļauj. Tomēr šajā jautājumā es pilnībā solidarizējos ar Olsenas kundzi. Reizēm šķiet, ka municipālās policijas klātbūtni izjūtam tikai reizēs, kad viņi kontrolē karoga izlikšanu. Valsts diemžēl demonstrē tikai policejiskus paņēmienus, lai padarītu iedzīvotājus lojālākus. Bet drīzāk valdībai un politiskajai elitei ar savu uzvedību vajadzētu darīt iedzīvotājus lepnus. Es arī uzskatu, ka jābeidz pārmērīgā un pārspīlētā sērošana ar karogu lentēm. Nu kura valsts pasaulē vēl šādi atzīmē pati savu okupāciju, kā mēs 17. jūnijā? Šādā veidā nemitīgi tiek uzturēts zaudētāju stāsts, un tas atstāj nepatīkamas sekas arī mentalitātē. Mums ir jātiek skaidrībā ar savām vēstures traumām, bet ne jau caur karogu un sēru lenšu cilāšanu.”
Mārtiņš Kaprāns, sociālās atmiņas pētnieks: “Jautājumā par to, vai simboliskām izpausmēm jābūt brīvprātīgām vai obligātām, nav viennozīmīga viedokļa. Es personīgi uzskatu, ka pilnīgi nekontrolētas šīs lietas nevar atstāt. Noteiktās svētku un sēru dienās karogus vajadzētu obligāti pacelt, bet to skaits nopietni jāpārskata un, iespējams, jāsamazina. Valsts karogs simboliskā izpratnē nav un nevar būt indivīda privātīpašums. Tas ir valsts atribūts, un valsts var noteikt pilsoņiem pienākumus, kas saistīti ar šā atribūta lietošanu. Taču vienlaikus valstij jārūpējas par to, lai iedzīvotāji šo pienākumu vēlētos veikt brīvprātīgi.”
Edvīns Šnore, vēsturnieks un Saeimas deputāts: “Es atbalstītu pašreizējās kārtības saglabāšanos. Ja valsts palaidīs pašplūsmā šādus procesus, kas cieši saistīti ar patriotisko audzināšanu, tad negatīvs rezultāts būtu diezgan drīz. Protams, būtu ideāli, ja visi iedzīvotāji būtu lojāli, patriotiski un paši pēc savas iniciatīvas šajos datumos izkārtu karogu un izrādītu cieņu. Bet diemžēl tā tas nav. Tepat blakus ir valsts, kas Latviju uztver kā īslaicīgu pārpratumu un Krievijas impērijas sastāvdaļu un pastāvīgi uztur līdzīgu noskaņojumu lielā daļā mūsu iedzīvotāju. Es apzinos, ka ar varu mīļš nekļūsi, bet šādus liberālus eksperimentus Latvija varētu atļauties, ja dzīvotu kaut kur ļoti drošā un stabilā vietā.”
