* 1
Senāk, ievadot preparātus venozi, izmantoja adatas, taču tagad pacienta perifērajā vēnā ievieto ilgtermiņa katetru. Var tikt izmantota tā dēvētā porta sistēma – neliels zem ādas implantēts rezervuārs, kas savienots ar centrālo vēnu. Zāles tajā ievada, iedurot adatu.
*
Ķīmijterapijas ievades laiks atkarīgs no medikamenta. Tas var būt no vienas vai vairākām stundām līdz 24–48 stundu infūzijām. Terapiju vienmēr veic atkārtotu kursu veidā ik pēc 2–3–4 nedēļām.
*
Ķīmijpreparāti iedarbojas tikai uz šūnām, kas atrodas mitozē jeb dalīšanās fāzē, atstājot neskartas miera stāvoklī esošās šūnas. Vēža šūnas dalās ļoti ātri. Pētījumi liecina, ka vidēji 21 diena ir pietiekams laiks, lai daļā šūnu atkal sāktos mitoze.
*
Terapija norisinās gan stacionārā, gan ambulatori – dienas stacionārā. Taču, ja pacientam par vislabāko atzīta perorālā zāļu ievade, tas notiek mājas apstākļos. Dodoties uz slimnīcu, nav īpaši jāsagatavojas, taču ārsti iesaka vilkt ērtu, neapspīlētu apģērbu un līdzi ņemt ūdeni un kādu lasāmvielu, kas palīdzēs īsināt laiku.
*
Zāles parasti neietekmē spēju vadīt automašīnu, tomēr dažkārt pēc procedūras pacients var justies miegains un noguris, tāpēc ideālā gadījumā no ambulatora uz mājām to vajadzētu pavadīt draugam vai tuviniekam.
*
Medikaments koncentrētā daudzumā atrodas cilvēka plazmā, kas plūst pa visu ķermeni, tāpēc daļēji tiek bojātas arī veselās organisma daļas. Īpaši tiek skartas vietas, kur šūnu maiņa notiek visātrāk:
* mutes, barības vada, kuņģa un zarnu gļotāda – var rasties čūlas mutē, iekaist kakls, sākties caureja vai aizcietējumi, uzpūsties vēders, būt slikta dūša, vemšana. Mūsdienās pirms terapijas tiek noteikta premedikācija – ievadītas zāles, kas palīdz novērst nelabumu un vemšanu;
* mati un āda – pastiprināti izkrīt mati. Pēc terapijas beigām tie ataug tikpat biezi kā pirms tam;
* kaulu smadzenes – vieta, kur veidojas asinsšūnas. Ķīmijpreparātu iedarbībā samazinās leikocītu, eritrocītu un trombocītu skaits. Lai to kontrolētu, terapijas kursa laikā regulāri tiek veiktas asinsanalīzes. Ja šūnu skaits ievērojami krītas, jālieto speciālas zāles, jāsamazina ķīmijpreparātu deva vai jāpalielina intervāli.
Biežas blaknes ir arī ēstgribas zudums un mainīta garšas sajūta (garšo, kas parasti negaršoja, un otrādi), svara zudums vai pieaugums, nogurums, miegainība.
