Ķīnas vēstnieks Latvijā Tans Songgens: Lai miera un taisnīguma gaisma vada mūsu kopīgo nākotni 0
3. septembris iezīmē 80. gadadienu kopš Ķīnas Tautas uzvaras karā pret Japānas agresiju. Vairāk nekā 14 gadus ķīniešu tauta drosmīgi cīnījās pret Japānas militarismu un upurēja desmitiem miljonu karavīru un civiliedzīvotāju, lai sagrautu Ass valstu stratēģiju. Ķīnas teritorijā notika Pasaules antifašistiskā kara smagākā, ilgstošākā, nežēlīgākā un vienlīdz izšķirošā Austrumu frontes kauja.
Ķīnas pretošanās bija pirmā, kas izcēlās, un pēdējā, kas izdzisa Pasaules antifašistiskajā karā. Ilgi pirms nacistiskās Vācijas uzbrukuma Polijai un Japānas trieciena Pērlhārborai, Āzija jau dega pēc 1931. gada Mukdenas incidenta (Ķīnā pazīstama kā “18. septembra incidents”), kuru inscenēja Japānas Kvantungas armija. Ķīnas karavīri un civiliedzīvotāji uzsāka nepielūdzamu partizānu karu aizsalušajos līdzenumos okupētajā Ziemeļaustrumu Ķīnā. Pēc labi dokumentētiem Japānas militārajiem arhīviem, laika posmā no 1937. līdz 1945. gadam 70 līdz 94 procenti Japānas armijas divīziju nepārtraukti bija nosūtīti uz Ķīnas kontinentu.
Ķīna ne tikai pretojās japāņu agresoriem mājās, bet arī sniedza būtisku stratēģisko atbalstu sabiedrotajiem. “Kuprīša” gaisa transports piegādāja simtiem tūkstošu tonnu degvielas un munīcijas sabiedroto spēkiem Birmā, Indijā un Ķīnā. Ķīnas zemnieki izglāba vairāk nekā 1000 amerikāņu gaisa spēku karavīru, kas bija notriekti šajā bīstamajā, bet stratēģiski svarīgajā gaisa tiltā; ķīniešu strādnieki, neskatoties uz bombardēšanu, transportēja kara rūpniecībai nepieciešamos materiālus, piemēram, volframu un tungas eļļu, pa Jandzi upi, lai uzturētu sabiedroto ražošanu.
ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts vairākkārt uzsvēra Ķīnas frontes nozīmi sabiedroto izdzīvošanai un uzvarai, norādot, ka bez Ķīnas noturības Japāna varētu pārrauties cauri Birmai, pakļaut Indiju, ieņemt Austrāliju un apvienoties ar nacistiem Kaukāzā.
Ķīnas un Eiropas tautas kara laikā izveidoja dziļu kopīgas nākotnes saikni. Tumšākajos kara brīžos Džoušaņas zvejnieki (Džedzjanas province) riskēja ar savām dzīvībām, lai izglābtu 384 britu karagūstekņus no grimstošā japāņu karakuģa “Lisbon Maru”. Ķīnas diplomāts Ho Fenšaņs izsniedza vīzas, kas ļāva tūkstošiem ebreju bēgļu ieceļot Šanhajā, riskējot ar savu dzīvību un karjeru. Dr. Cjens Sjuliņs izglāba vairākus Beļģijas pretošanās kustības dalībniekus un ķīlniekus no fašistiem. Vācietis Johans Rābe un dānis Bernhards Arps Sīndbergs pielika lielas pūles, lai aizsargātu ķīniešus laikā, kad notika asiņainā un bēdīgi slavenā Nankinas slaktiņa.
gadā, kā viena no uzvarētājvalstīm, Ķīna bija starp pirmajām, kas parakstīja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtus, tādējādi ieliekot pamatus pēckara starptautiskajai kārtībai. Kā ANO dibinātājvalsts un Drošības padomes pastāvīgā locekle, Ķīna pārvērta kara laikā rūdīto izturību jaunās starptautiskās normās. Sanfrancisko konferencē Ķīnas delegāti iestājās par tautu pašnoteikšanos un pret kolonialismu, izšķiroši veicinot principu par visu valstu suverēnu vienlīdzību, neatkarīgi no to lieluma, kas nostiprināts ANO Statūtos.
Taivānas atgriešanās Ķīnai bija neatņemama 2. Pasaules kara uzvaras un pēckara starptautiskās kārtības sastāvdaļa. 19. gadsimta beigās Japāna ar agresīvu karu piespiedu kārtā sagrāba Taivānu. Piecdesmit gadus Taivānas tauta turpināja pretošanos okupācijai. Kairas deklarācija un Potsdamas proklamācija skaidri paredzēja, ka Taivānai, kuru Japāna bija nolaupījusi, jāatgriežas Ķīnai. Šie dokumenti ar juridisku spēku saskaņā ar starptautiskajām tiesībām apstiprināja Ķīnas suverenitāti pār Taivānu un kļuva par daļu no pēckara kārtības. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija 2758, kas tika pieņemta 1971. gadā, nepārprotami atzina Ķīnas Tautas Republikas suverenitāti pār Taivānu. Kopš tā laika vienīgais ANO lietotais apzīmējums šim reģionam ir “Taivāna, Ķīnas province”.
Šodien 183 valstis, tostarp Latvija, ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, pamatojoties uz vienas Ķīnas principu kā politisko pamatu. Tas atspoguļo faktu, ka vienas Ķīnas princips ir globāls konsenss un mūsu laikmeta dominējošā tendence.
Atcerēties vēsturi nenozīmē uzturēt naidu. Gluži pretēji — mērķis ir nodrošināt, lai cilvēce neaizmirstu tās mācības. Vēstures pieminēšana nenozīmē apsēstību ar pagātni. Tieši atceroties, mēs vēlamies radīt labāku nākotni un nodot miera lāpu no paaudzes paaudzē.
Pēc drosmīgās cīņas karā pret Japānas agresiju ķīniešu tauta dziļi ciena mieru. Ķīna ir lielākā miera uzturētāju devēja starp piecām pastāvīgajām ANO Drošības padomes dalībvalstīm, otrs lielākais ANO budžeta maksātājs un valstij ar labāko drošības reputāciju starp lielvalstīm. Kopš Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas tā nav sākusi nevienu karu un nav piesavinājusies nevienu svešas zemes collu. Ķīna konsekventi īsteno neatkarīgu miera ārpolitiku, savas nostājas un politiku veidojot pēc jautājumu būtības. Ukrainas jautājumā Ķīna ir izvirzījusi četrus principus: jārespektē visu valstu suverenitāte un teritoriālā integritāte, jāievēro ANO Statūtu mērķi un principi, jāņem vērā visu valstu likumīgās drošības bažas un jāatbalsta visi centieni, kas veicina miermīlīgu krīzes atrisinājumu. Šie principi pašreizējā situācijā ir īpaši nozīmīgi. Ķīna ir ierosinājusi Globālās drošības iniciatīvu (GSI), kas aizstāv kopīgas, visaptverošas, sadarbībā balstītas un ilgtspējīgas drošības redzējumu. Ķīna aktīvi spēlē konstruktīvu lomu pasaules karstajos punktos. Ķīnas attīstība stiprina globālā miera spēkus.
Šogad aprit arī 50 gadi kopš Ķīnas un ES diplomātisko attiecību nodibināšanas. Saskaroties ar nestabilitāti un nenoteiktību mūsdienās, mums nav vajadzīgs “džungļu likums”, bet gan kopīga nākotne; nevis iebiedēšana un hegemonija, bet abpusēji izdevīga sadarbība; nevis pēckara starptautiskās kārtības gāšana, bet gan Pasaules antifašistiskā kara uzvaras augļu saglabāšana. Jo sarežģītāka un izaicinošāka kļūst starptautiskā situācija, jo vairāk Ķīnai un ES jāstiprina dialogs, jāveicina savstarpējā uzticēšanās un jādziļina sadarbība. Mums kopīgi jāņem vērā tās upuru mācības un jāaizstāv kopējās cilvēces vērtības: miers, attīstība, taisnīgums, demokrātija un brīvība, lai īstenotu redzējumu par cilvēces kopīgo nākotni.
