Klasika. Nerūsošā zelta valdzinājums 0
Antonio Vivaldi “Gadalaiki” nudien ir pasaules hits. Zelts, kas nesūbē un nerūs, tiekot spodrināts allaž no jauna neskaitāmos atskaņojumos. Priekšgājēju – Vivaldi interpretu – daudzskaitlīgums orķestri “Sinfonietta Rīga” un vijolnieci Vinetu Sareiku gan nav kavējis iemūžināt vēl vienu versiju, kas nu ieskaņota un izdota Latvijā līdz ar trim Vivaldi sonātēm albuma sākumā.
Vineta Sareika ir šā ieraksta galvenā solovarone – viņa šobrīd ir viena no spožākajām latviešu vijolniecēm ar iespaidīgu starptautisko karjeru, turklāt mūziķes lietošanā ir privātu sponsoru atvēlēta Džuzepes Gvadaņīni 1793. gadā darināta vijole. Sonāšu ciklus kopā ar Vinetu Sareiku atskaņo čelliste Guna Šnē un igauņu klavesīnists Reinuts Teps. Savukārt četri ievērojamie koncerti tapuši sadarbībā ar orķestri “Sinfonietta Rīga” un diriģentu Normundu Šnē, kurš ir ne tikai albuma producents, bet arī skaņu režisors.
“Gadalaiku” (1723) cikls tiek atklāts ar ceturto koncertu – “Ziemu” (numerācija un ierastā atskaņojuma secība paredz sākt ar “Pavasari”), un tas ienes ne tikai individuālu cikla traktējuma niansi, bet šķiet pārliecinoši loģiski arī muzikālajā ziņā. Orķestrim “Sinfonietta Rīga” baroka laikmeta mūzika arvien ir bijusi tuva – orķestra priekšgājēji, “Rīgas kamermūziķi” un tolaik jaunais diriģents Normunds Šnē, orķestra gaitas sāka tieši ar 18. gadsimta lielmeistaru darbiem, savu misiju definējot kā meklējumus pirmsklasicisma mūzikas interpretācijā līdztekus laikmetīgajai skaņumākslai. Kopš 80. gadu beigām pagājis krietns laiks, un orķestra iedziļināšanās baroka lielmeistaru darbu dzīlēs liecina par iespaidīgu noietā ceļa garumu un kvalitāti. Instrumentu skanējums un spēles nianses ir neparasti tuvas mūsdienu klausītāju zināšanām, izjūtai un izpratnei par baroka mūzikas autentiskumu – vispirms jau ar īpašo tembrālo krāsu un spēli non vibrato, ar dinamiskajiem kontrastiem un tempu balansu. Meistarība ir neapstrīdama. Vineta Sareika žilbina ar kaismīgumu un individualitāti, vienlaikus organiski iekļaujoties ansamblī un pārdomāti zīmējot mūzikas dramaturģiskās aprises. Albumam pievienots buklets ar Vivaldi, iespējams, paša rakstītajiem sonetiem, kuros atklājas katras daļas saturs, sižets, noskaņa, topot par papildu vērtību, kas līdz ar plašo informāciju par komponistu kļūst par labu palīgu klausītājam.
Latvijas Mūzikas informācijas centra apgāds “Skani!” nācis klajā ar jaunu ierakstu, kas domāts plašākai latviešu mūzikas starptautiskās rezonanses ieskandināšanai, un tas ir operdziedoņa, basbaritona Egila Siliņa solodisks ar latviešu vokālās kamermūzikas klasiku, kas ierakstīta Dzintaru koncertzālē 2015. gada 31. oktobra koncertā. Emīls Dārziņš, Jānis Kalniņš, Emilis Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Tālivaldis Ķeniņš, Bruno Skulte un Arvīds Žilinskis ir komponisti, kuru devums veido latviešu solodziesmu zelta krātuvi. Un tā nu ir atvērta, parādot dažādu laikmetu ainavu, kurā iezīmējas arī ģeogrāfiski attāli punkti, ņemot vērā latviešu skaņražu diasporas veikumu ārpus Latvijas. Egils Siliņš – starptautiskās operpasaules “dievs un dēmons” – pirmām kārtām ir pazīstams kā izcils Vāgnera operlomu interprets, būdams arī neskaitāmu citu komponistu opervaroņu atveidotājs. Taču dziedonis uzsver, ka viņš allaž vēlējies uzstāties Latvijā un dziedāt latviešu mūziku, piebilstot, ka labu laiku jau briedusi doma, ka tā tiekot pārāk aizmirsta, turklāt esot tāda sērīga, bet “sāls ir dziesmu tekstos, kas glāsta latvieša dvēseli”. Galu galā – mūsu solodziesmas izceļas ar kvalitāti, kurai nevajadzētu palikt nemanītai pasaulē. “Skani!” mērķtiecīgi strādā ar starptautiskajiem mūzikas ierakstu izplatītājiem, tāpēc kārtējais albums, cerams, veiks savu misiju. Ierakstā īpaši pārliecinoši izskan Alfr. Kalniņa “Brīnos es” un Emiļa Melngaiļa “Zeltītās lapas”, bet Egila Siliņa sadarbība ar Māri Skuju pie klavierēm ir gadu desmitos izveidojies radošais tandēms, kas neliek vilties. Savukārt informatīvi piesātinātais un saturīgais buklets tikai kāpina ieraksta zelta vērtību.
