“Kopš tā laika mēs dzīvojam bailēs…” Ģimene ar maziem bērniem var palikt bez mājokļa, jo pārdevējs izrādījies krāpnieks 0
Pirms pieciem gadiem Saeima solīja aizsargāt labticīgos pircējus, kas, paši to nezinot, iegādājušies izkrāptus un nozagtus nekustamos īpašumus. Taču risinājuma aizvien nav. Tiem, kam nepaveicies nopirkt mantu no negodīgiem cilvēkiem, sekas ir – palikt bez īpašuma, bet turpināt maksāt tā iegādei ņemto hipotēku.
Kā ziņots TV3 raidījumā “Nekā personīga”, tādā situācijā nonākusi Stankeviču ģimene. Rīgas apgabaltiesa lēmusi viņiem atņemt dzīvokli, jo tas pienākas Krievijas pilsoņa firmai.
Pirms 12 gadiem Imantā pārdošanā nonāca dzīvokļi jaunajā projektā “Dammes liepas”. Apsargājama teritorija, bērnu spēļlaukumi, sakopta vide. Projekta attīstītājs bija Nataļjas un Ivara Rudzīšu uzņēmums “Ordo Agency”, bet zemesgrāmatā dzīvokļi bija ierakstīti uz firmas “Vladir Investments” vārda.
“Viss sākās ar SS.lv sludinājumu. Kaspars ieraudzīja, atsūtīja man. Tolaik sludinājumā cena par dzīvokli bija 112 tūkstoši. Pēc tam pagāja kāds brīdis, un tad Kaspars atkal skatījās dzīvokļus, jo es tajā laikā sēdēju ar maziem bērniem mājās. Un tad viņš man atkal atsūta šo pašu dzīvokli. Tad cena bija 108 tūkstoši. Nu, un viņš man saka, ka baigi labā cena, tas ir ļoti izdevīgs piedāvājums. Nu, jāiet skatīties. Nu, tad mēs gājām skatīties. Es atceros, ka tas bija 2019. gada decembris. Pirmajam bērnam bija divi gadiņi, mazākajam bija nepilni trīs mēneši vēl tikai,” stāsta Inga Stankeviča.
Pārdevējs bija Mārtiņš Vērdiņš. Projekta “Dammes liepas” mājas lapā viņš bija vienīgā kontaktpersona, nosaukts par nekustamo īpašumu aģentu. “Ordo Agency” lapā viņa foto gozējās uzreiz zem Nataļjas un Ivara Rudzīšiem.
Uz tikšanos Mārtiņš ieradās ar diviem maziem bērniem un nekādas aizdomas neraisīja.
I.Stankeviča turpina: “Banka, notārs, zemesgrāmata. Mēs izdarījām visu pareizi, kā valstī, man liekas, citādāk vēl to nevar izdarīt, ja tev nav lielas skaidras naudas. Mūsu process ir caurspīdīgs. Mēs paļāvāmies uz zemesgrāmatu, uz notāra, uz bankas iesaisti.”
Kaspars un Inga ievācās jaunajā mājvietā īsi pirms pandēmijas sākuma. Ar dzīvokli nekādu problēmu nebija, izņemot to, ka pārdevējs Mārtiņš nebija nodevis pastkastītes atslēgas.
“Es Kasparu visu laiku bakstīju, lai viņš paprasa Mārtiņam, ka vajag to atslēdziņu, jo Mārtiņš teica, ka viņa esot, bet nav laika mums viņu iedot. Nu, un tad bija kaut kāds aprīlis, kad es ļoti labi atceros, es viņam teicu, ka mums vajag beidzot to pastkastīti dabūt sev pieejamu. Un tad Kaspars nogāja lejā un uzlauza viņu. Un tur mēs atradām vēstuli no policijas,” viņa atminas.
Tā vēstīja: dzīvoklis ir arestēts kriminālprocesā, bet policija neko vairāk ne tobrīd, ne vēlāk telefoniski nestāstīja. Arī Mārtiņš uz zvaniem neatbildēja, bet rakstiski solīja, ka tas viss ir pārpratums.
Kaspars Stankevičs stāsta: “Mums to dzīvokli arestēja. Kopš tā laika mēs dzīvojam tādās bailēs šo dzīvokli zaudēt un faktiski palikt ar milzīgu kredītu aptuveni 90 tūkstošu eiro apmērā. Un pēdējais tiesas spriedums paredz tieši šādu iznākumu.”
2022. gada pavasarī atnāca pavēste ierasties uz tiesas sēdi. Izrādījās, ka dzīvokļa patiesais īpašnieks ir uzņēmums “Vladir Investments”, kas pieder Krievijas pilsonim Vladimiram Fedulovam. Uzņēmums Mārtiņam Vērdiņam pirms vairākiem gadiem bija izdevis pilnvaru pārdot un izīrēt dzīvokļus. Taču Vērdiņš dzīvokli pārrakstījis sev un pārdevis, naudu paturot. Pats vainīgais gan apgalvoja, ka mutiski viņam divi dzīvokļi apsolīti kā atlīdzība.
Kaspara un Ingas izredzes saglabāt dzīvokli neizskatījās labi. Likums nosaka, ka nozagtā manta jāatgriež cietušajam. “DNB Banka” to savulaik apstrīdēja Satversmes tiesā, bet zaudēja.
Tiesā Stankeviču advokāts argumentēja – krāpnieks ir uzņēmuma darbinieks un strīds jārisina no Vērdiņa piedzenot naudu, ko viņš ieguva no dzīvokļa pārdošanas.
Zvērināts advokāts Jānis Pušpurs skaidro: “Ja nodoms ir iegūt naudas līdzekļus, tad tā noziedzīgi iegūtā manta jau ir šie naudas līdzekļi. Tātad pirkuma maksa, kas bija jāatdod darba devējam.”
“Ja jau viņi tik ātri var arestēt to mūsu dzīvokli, faktiski pāris nedēļu laikā kopš iegādes, tad tikpat operatīvi var arestēt arī tos naudas līdzekļus, ko tas pārdevējs un saistītās personas ieguva, un tas būtu visiem aiztaupījis daudz nervus un mums finanšu līdzekļus galu galā,” spriež cietušais.
Tiesvedības sākums bija cerīgs. Pirmajā instancē Ekonomisko lietu tiesa Vērdiņu atzina par vainīgu vairākos noziegumos – piesavināšanās lielā apmērā, naudas mazgāšana, kā arī viltota dokumenta izmantošana mantkārīgā nolūkā. Dzīvokli lēma atstāt Stankeviču ģimenei. Taču Rīgas apgabaltiesa lēmumu atcēla un lika skatīt vēlreiz. Arī otrajā reizē jau cits Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis dzīvokli atstāja Stankevičiem. Lēmums detalizēti argumentēts.
Pirmkārt, Vērdiņš bija uzņēmuma darbinieks un viņam bija pilnvara pārdot un izīrēt dzīvokļus. Otrkārt, viņš uz savu galvu pārdeva divus dzīvokļus, bet “Vladir Investments” lūdza arestēt un atgriezt tikai vienu.
“DNB Bankas” lietā Satversmes tiesa norādīja, ka bankām un uzņēmumiem ir jāuzņemas riski, slēdzot darījumus, jo tiem iespējas un prasmes ir daudz lielākas nekā fiziskai personai. Ekonomisko lietu tiesa secināja, ka tas attiecas arī uz “Vladir Investments”.
Gan firma, gan prokuratūra par tiesas spriedumu iesniedza protestu.
Prokurors Aivis Zalužinskis, komentējot situāciju, atzīst: “Tika konstatēts, ka vienā daļā spriedums neatbilst Kriminālprocesa likuma normai, un tāpēc tika iesniegts protests, jo tur vienkārši nav citu iespēju prokuroram, kā nereaģēt. Pretējā gadījumā tā būs bezdarbība no prokurora puses.”
Otrajā instancē Rīgas apgabaltiesa lēma, ka dzīvoklis jāatgriež uzņēmumam. Tādā gadījumā Stankeviču vienīgā iespēja panākt taisnību būtu attiesāt par dzīvokli samaksāto no Vērdiņa. Tiesu spriedumi liecina, ka parādu piedzinēju dēļ viņa alga gadiem tika maksāta sievas kontā. Īpašumus un ienākumus viņš slēpis, tāpēc izredzes ko atgūt būtu mazas.
Runājot par reālo iespēju piedzīt naudu aizskartās mantas īpašniekiem, J.Pušpurs uzsver: “Reālā iespēja piedzīt šo naudu aizskartās mantas īpašniekiem, ja gadījumā šo mantu konfiscē un īpašumtiesības atzīst cietušajam, faktiski ir pietuvinātas nullei, jo arī citos gadījumos, kas arī praksē ir bijušas, un arī no novērojumiem kolēģu lietās, tad faktiski tas, iespējams, būs tikai izpilddokuments bez reālas izpildes.”
“Ja nekustamais īpašums, piemēram, ir noziedzīgi iegūts cietušiem vai nu izkrāpts, vai citādi prettiesiski atsavināts, šis īpašums ir jāatgriež cietušajam. Likumā ir skaidri gaiši pateikts, tur nav nekādas alternatīvas. Vienīgā alternatīva, kas ir paredzēta kriminālprocesa likuma 360. pantā, tas ir tas gadījums, kad valstij ir piekritīgs šis īpašums,” A. Zalužinskis piebilst.
Šo izņēmumu Saeima apstiprināja 2021. gadā pēc mākslinieka Vilipsona gadījuma. Tagad lietās, kad īpašums izkrāpts valstij, labticīgais pircējs to saglabā, bet valsts zaudējumus piedzen no krāpnieka. Ja īpašums izkrāpts fiziskai vai juridiskai personai – labticīgais ieguvējs nav pasargāts. Jau tobrīd bija skaidrs, ka tas ir jāsakārto.
Saeima pirms vairākiem gadiem uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt regulējumu, kā aizsargāt godīgus cilvēkus, kas iegādājušies izkrāptu īpašumu. Grozījumu aizvien nav un nebūs, jo secināts, ka tas būs pārāk sarežģīti.
