Kost var visi suņi, kam ir zobi! Bērniem un ģimenēm “drošās” un “nedrošās” suņu šķirnes 0
Kāda lasītāja nesen LA.lv jautāja, vai vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni un vispār, ja rodas doma par suņa iegādi, eksistē “mazāk agresīvas suņu šķirnes”? Jo viņas paziņu lokā ne reizi vien bijuši gadījumi, kad pašu ģimenes suņi uzbrukuši un sakoduši bērnus un ģimenes locekļus. Lasītāja stāstīja, ka konkrētajā gadījumā runa bija par Kane Korso šķirnes suni. Tāpēc viņa vēlējās noskaidrot, vai ir tādas suņu šķirnes, kuru uzbrukumi un agresija pret cilvēku tiek novērota retāk?
Kost var visi suņi – neatkarīgi no šķirnes un izmēra
Es esmu kinoloģe un mūsu ģimenē dzīvo divi liela auguma suņi – viņu svars ir vidēji 30 kg, to šķirne – ungāru vižla, saukti arī par ungāru pointeriem jeb putnusuņiem. Jau nosaukums vien pasaka, ka šī šķirne ir selekcionēta putnu medībām un tās dzimtene ir Ungārija. Šķirne patiešām ir ārkārtīgi draudzīga, labestīga gan pret bērniem, gan pieaugušiem cilvēkiem, gan citiem mājdzīvniekiem, un abi mani dēli kopā ar šiem suņiem ir izauguši. Kad vecākais suns ienāca mūsu ģimenē, vecākajam puikam bija 5, bet jaunākajam – 2,5 gadi. Tomēr uzreiz gribu iestarpināt – nav tādu “drošo” un “nedrošo” suņu šķirņu cilvēkiem, ģimenēm un ģimenēm ar bērniem. Kādā kinologu lekcijā mūsu pasniedzēja teica: “Kost var visi suņi, kam ir zobi.” Un tieši tā tas arī ir.
Pasaulē apkopotā statistika ir nelokāma – cilvēki visbiežāk cieš no savas ģimenes vai pazīstamu (radu, draugu, kaimiņu) suņu uzbrukumiem un kodumiem. Vēl cita statistika pierāda, ka, lai arī mums, cilvēkiem, patīk runāt par “agresīvām un ne-agresīvām suņu šķirnēm”, skaitliski visvairāk cilvēkus sakož tieši bezšķirnes suņi.
Jā, protams, tas ir vienkārši skaidrojams – bezšķirnes suņu pasaulē ir daudz vairāk, nekā šķirnes suņu, līdz ar to, tāda arī statistika.
Ģimenes suns līdz nāvei saplosa bērnu
Protams, ka vissatraucošākie fakti ir par sakostajiem bērniem. Laiku pa laikam ārzemju medijos var lasīt arī par traģiskiem gadījumiem – ģimenes suns līdz nāvei saplosījis nepilnu gadu vecu bērnu. Šāds notikums notika pavisam nesen, 13.aprīlī, ASV, Ohaio štatā, kad 7 mēnešus meitenītei uzbruka viens no ģimenes trim Amerikāņu pitbuliem un bērna traumas bija tik nopietnas, ka vairs nebija savienojamas ar dzīvību.
Jāpiebilst, ka Amerikā pitbuli ir diezgan populāra suņu šķirne, kamēr vairākās Eiropas valstīs – jau aizliegta. Tas saistīts ar šīs šķirnes izcelsmi – šie suņi tika radīti tādam briesmīgam “sporta veidam” kā cīņai. Tāpēc ir tikai normāli, ka pitbuliem var būt ļoti izteikta zooagresija. Ko tas nozīmē – šī šķirne nav radīta, lai draudzētos ar citiem dzīvniekiem, bet – lai viņus iznīcinātu.
Kinologi un šīs šķirnes audzētāji nemitīgi atkārto – cilvēkiem, kas savā īpašumā iegādājas pitbulu, ir jāapzinās, cik ļoti spēcīgs, ātrs, izturīgs un bezbailīgs ir šis suns. Ja tādas izpratnes cilvēkam nav un viņam vienkārši iepatikās, kā šāds suns izskatās, tā ir bumba ar laika degli.
Diemžēl pat vislabāk audzinātais, ikdienā nodarbinātais pitbuls kādā brīdī var uzbrukt citam sunim vai citam dzīvniekam – tas nav paredzams. Tomēr ir kāda lieta, kas šai šķirnei nav pieļaujama – šis suns nedrīkst būt agresīvs pret cilvēku. Un tomēr – šādi gadījumi notiek, kad pitbuli uzbrūk pat saviem saimniekiem un ģimenes bērniem. Un dažkārt šī suņa nodarītās traumas ir tik lielas, ka vairs nav savienojamas ar dzīvību, īpaši, ja runa ir par bērniem.
Tas skaidrojams ar to, ka šī šķirne tika selekcionēta ar ļoti spēcīgu, “dzelžainu” žokļa tvērienu, kas bija paredzēta cīņām. Attiecīgi, ja jums vai bērnam uzbrūk šāds suns, tas kož ar tādu spēku, ka šīs traumas ir ļoti, ļoti nopietnas. Tāpat šiem suņiem raksturīgi ir “nelaist vaļā” savu “medījumu”, līdz ar ko – arī tas rada tikai papildus risku, kas notiek, ja uzbrūk šāds suns.
Traģēdijas notiek arī Latvijā
Runājot par Latviju, 2016.gada nogalē kādā ģimenē notika traģēdija. Ģimenē dzīvojošie četri Bordo dogi līdz nāvei sakoda piecus gadus vecu meitenīti.
Bordo doga izcelsme ir meklējama Francijā, un dažos avotos tiek minēts, ka šķirnes tiešais priekštecis ir bijis Romas moloss. Šos suņus Francijā sākotnēji izmantoja medībās – mežacūku un citu lielo dzīvnieku medībām. Vēlāk tie apsargāja īpašumus un ganāmpulkus. Bordo dogi ir lieli, masīvi un spēcīgi suņi – tēviņu svars šķirnes standartā minēts kā vismaz 50 kg.
Arī toreiz, šķetinot dienu, kad Babītē notika briesmīgā traģēdija, kad četri ģimenes suņi uzbruka meitenītei, radās skaidrība – bērni pagalmā bija rotaļājušies un pikojušies. Suņi ķēruši pikas kā bumbiņas, bet kādam sunim pēkšņi licies, ka meitenītes cepures bumbulis ir “bumbiņa”, ko var paķert – suns bērnu nogāzis zemē, bet pārējie suņi, domājot, ka tur notiek “kas interesants” un ir cīņa par rotaļlietu – skrēja klāt, cenšoties dabūt “bumbiņu”.
Šāds situācijas “skelets” norāda uz vēl vienu mūsdienās ļoti izteiktu kļūdu ģimenēs, kurās ir masīva, liela izmēra suņi un mazi bērni – suņu rotaļas, it īpaši, ja tie ir vairāki suņi, un mazi bērni – nav savienojamas.
“Mīlīgie” video ar bērniem un suņiem soctīklos – solis līdz traģēdijai
Suns pēc savas būtības ir bara dzīvnieks – suns ir vilka pēctecis, un jāapzinās, ka daudzas lietas tiem ir “iekodētas gēnos”. Kā, piemēram, dzīvošana barā. Dabā vilki dzīvo barā – ir bara vadonis un ir citi bara locekļi. Pēc līdzīga principa suns dzīvo ģimenē. Ja dzīvnieks ir pareizi audzināts, tad savus saimniekus tas uzskata par “bara vadoņiem”, bet viņš pats ir daļa no “sava bara”.
Taču attiecībā uz bērniem suņa uztvere ir citādāka. Mazus bērnus līdz skolas vecumam suns īsti neuztver kā bara locekļus. Bieži vien suns mazus bērnus vispār nespēj “saprast” – tie rīkojas dīvaini, piemēram, klaigā, radot sunim “nekomfortablus” apstākļus, rada dažādus nesaprotamus trokšņus, rāpo (pārvietojas citādi kā “bara vadoņi”) un vispār – ir vienkārši kaut kādi “nesaprotami radījumi”, kas dzīvo viņa barā (ģimenē).
Tāpēc viena no visizplatītākajām kļūdām ir tā, ka vecāki mēdz pašsaprotami pieņemt, ka “suns ciena un rūpējas” par viņu bērniem, jo bērns taču ir daļa no ģimenes. No suņa skatupunkta tā vis nav. Mazus bērnus suns pieņem tikai tāpēc, ka saimnieku rīcība liecina, ka šis “jocīgais radījums” ir jārespektē. Un te ir divas lietas, ko es vēlētos šajā rakstā ierakstīt “bolda burtiem”:
1. Nekad un nekādos apstākļos bērnus nevar atstāt bez uzraudzības kopā ar suni/ suņiem.
2. Bērns nedrīkst traucēt suni tad, kad: suns atpūšas un/ vai ir aizmidzis (ir devies gulēt, piemēram, savā guļvietā); suns ēd (īpaši, ja suns grauž kaulu); suns rotaļājas ar savām rotaļlietām (nedrīkst tās ņemt nost!).
Jo internetā atrodamie video, kur gulošam sunim blakus tiek “piestutēts” mazs bērns vai suns ēd un tam rāpo klāt bērns, vai vēl trakāk – bērns sunim uzkāpis mugurā kā zirgā vai ausis tam “satinis” ar matu gumiju, bet vecāki priecīgi filmē to ar mobilajiem telefoniem un ievieto šos “komiskos” un “mīļos” video sociālajos tīklos. Patiesība ir tāda, ka jebkuram, kurš kaut nedaudz izprot suņa uzvedību, mati saceļas stāvus šausmās un uzmetas zosāda.
Mīļie vecāki, vecvecāki un suņu saimnieki – šādas situācijas ir nepieļaujamas! Šādas situācijas ir kā staigāšana pa naža asmeni – kodīs vai nekodīs? Un te nu arī jāpiekrīt tiem, kas saka, ka 99% gadījumu pie sakošanas vainīgs nav pats suns, bet viņa saimnieks un bērna vecāki. Jo tas, kas jāatceras vienmēr – suns ir dzīvnieks, kuram ir zobi. Un ir situācijas, kas sunim, gluži tāpat kā mums, cilvēkiem – nav pieņemamas.
Piemēram, iedomāsimies sevi suņa vietā – es atpūšos, esmu aizgājis pagulēt, te pēkšņi atnāk kāds, kas sāk mani bakstīt, raustīt aiz ausīm, taisa trokšņus. Kāda būs jūsu reakcija? Jūs būsiet neapmierināts! Jūs aizrādīsiet, iespējams, pat sakliegsiet uz bērnu, kurš to dara. Vai suns ir cilvēks? Nē, suns ir dzīvnieks un viņš šādā situācijā dara savai sugai atbilstošu uzvedību – viņš rūc vai kož.
Suns “runā” ar savu ķermeni
Ir vēl kāda būtiska lieta, par kuru ir jārunā daudz, diemžēl, vismaz Latvijā šī situācija ir ļoti zemā līmenī. Suņu saimnieki, kas bieži ir arī to pašu sakosto bērnu vecāki, neizprot suņa ķermeņa valodu. Suns neprot runāt, un savu noskaņojumu izrāda ar ķermeni. Suns, kam kaut kas nepatīk, kurš ir diskomfortā, ir satraucies un nervozs – sākumā viņš “brīdina” ar savu ķermeni.
Tipiskākās satraukta suņa pazīmes: suns laizās; suns elso (mēle bieži ir ārā); suns ir it kā nedaudz “sastindzis” (šī ķermeņa poza norāda uz to, ka viņš ir gatavs uzbrukumam); suņa ausis ir it kā nedaudz atglauztas uz aizmuguri; suns žāvājas; uz suņa skausta ir pacēlusies apmatojums kā neliels “zāģis”; suņa aste ir kļuvusi “kuplāka” (kā vāverei) un tā ir “stīva”; visbeidzot tādas pazīmes, kā zobu ņirģsna un rūkšana ir pēdējais, visskaļākais “kliedziens”, kad suns brīdina – es tūlīt kodīšu!
Ja cilvēki saprastu un spētu atpazīt suņa ķermeņa valodu, šādi negadījumi arī būtu daudz retāki, kad suns kādu sakož. Taču vairumā gadījumu saimnieki to ne tikai neatpazīst, bet vēl nesaprotamu iemeslu dēļ, uzskata par smieklīgiem un mēs “iepostot” soctīklos.
“Drošās” un “nedrošās” suņu šķirnes
Atgriežoties pie “drošajām” un “nedrošajām” suņu šķirnēm – kā jau iepriekš minēju, ir dažas suņu šķirnes, kuru kodumi var nodarīt letālas sekas. Tādas šķirnes kā amerikāņu pitbuli, Amerikāņu Staforšīdas terjeri, dažādas molosu šķirnes, Latvijā šobrīd tik ļoti populārie Kane Korso, sargsuņu šķirnes – dobermaņi, rotveileri, Vācu aitusuņi, Malinuā un citas šķirnes ir absolūti brīnišķīgi suņi ar dažiem nosacījumiem:
1. ja vien suns tiek iegādāts pie atbildīgiem audzētājiem (par kucēniem var interesēties Latvijas Kinoloģiskās federācijas klubos, informāciju meklēt www.dogs.lv), kuri izpilda virkni nosacījumu pirms pie vaislas tiek pielaisti suņi (veselības pārbaudes, temperamenta testi (kas ļauj atpazīst un vajadzības gadījumā no vaislas izslēgt agresīvus pārstāvjus), izstāžu novērtējumi u.c.);
2. ja vien cilvēks, kas iegādājas konkrētās šķirnes suni, labi apzinās, kādam mērķim radīta šī šķirne un kritiski izvērtē savas iespējas turēt un audzināt šādu suni ģimenē;
3. kopš kucēna vecuma suns tiek apmācīts pie profesionāla kinologa (neaizmirstiet kinologam palūgt uzrādīt izglītības apliecinošus dokumentus, jo Latvijā ir ļoti populāri “būt kinologam” un sevi par tādu saukt arī pēc izglītošanās “Youtube” vietnēs).
Šo šķirņu kodumi var kļūt letāli pavisam vienkārša iemesla dēļ – dzīvnieks ir liels, viņa žoklis ir ļoti spēcīgs un pat viens kodums var kļūt liktenīgs. Tamdēļ arī tieši par šiem nelaimes gadījumiem dzirdam visbiežāk.
Taču tas nenozīmē to, ka citu šķirņu vai pat bezšķirnes suņi nekož. Kož viņi visi, ja ir atbilstoša situācija, taču skaidrs, ka augumā mazāka suņa kodums tam pašam bērnam nodarīs daudz mazāku skādi kā liela suņa zobi un mute. Taisnības labad jāpiebilst, ka maza izmēri suņi biežāk atļaujas demonstrēt savu “nepatiku” pret bērniem – ir sensitīvāki (kas dažkārt saistās ar šķirnei raksturīgu biklumu vai nedrošību) un, diemžēl, bieži vien arī neaudzinātāki. Jo dažkārt mazo suņu saimniekiem šķiet, ka “ērtāk” ir suni, kas nav “savaldāms”, paņemt padusē un aiznest prom, nekā to skolot. Savukārt vidēja un liela izmēra suņu saimniekiem ar suni tomēr ir jāiemācās “sadarboties” un tāpēc šie dzīvnieki biežāk tiek apmācīti.
Turklāt es gribētu uzsvērt, ka, lai arī interneta vietnēs bieži tiek popularizētas kādas šķirnes ar vārdiem “draudzīgs pret maziem bērniem” – tā mēdz rakstīt, piemēram, par labradoriem, retrīveriem, bīgliem. Tomēr arī tie ir un paliek suņi!
Un pati personīgi zinu gadījumu, kad labradors kādos dārza svētkos kaut ko “nesadalīja” ar saimnieku (iespējams, rotaļlietu) un pirmo reizi, būdams, 7 gadus vecs, sakoda saimniekam roku tik nopietni, ka viņa svētki beidzās “traumās” ar no rokas atdalītu īkšķi. Ir tomēr jāapzinās, ka suns ir un paliek suns, un atbildība par suņa un bērna laimīgu kopā sadzīvošanu ir tikai un vienīgi vecāku un suņa saimnieku atbildība. Ne suns, ne bērns – ne viens, ne otrs, nav vainīgs pie notikušajām nelaimēm.
Protams, ka gan suni ir jāiemāca ikdienas sadzīvei ar bērnu, piemēram, suns nedrīkst lēkt virsū bērnam, raut no rokām ārā ēdienu un tamlīdzīgas pašsaprotamas lietas. Savukārt bērniem ir jāmāca respektēt suni: netuvoties, kad dzīvnieks ēd vai rotaļājas, netraucēt dzīvnieku, kad tas ir devies uz savu vietu (matracis, būris vai cita vieta, kur suns guļ) vai ir aizmidzis.
Sakosto bērnu daudzums Latvijā – nepiedodami liels
Visbeidzot, statistika Latvijā ir nepielūdzama. Tikai vienā iestādē – Bērnu klīniskajā Universitātes slimnīcā 2024.gadā kopumā bija atvesti 79 bērni un jaunieši ar traumām, kas reģistrētas kā “dzīvnieku kodumi”.
6 no šiem bērniem bija nepieciešama ķirurģiskā palīdzība. Šī gada pirmajos mēnešos (līdz aprīļa sākumam) Bērnu slimnīcā pēc dzīvnieku nodarītām traumām bija vērsies jau 41 pacients, no kuriem 3 bērniem bija nepieciešama ķirurģiskā ārstēšanās.
Šie skaitļi rāda ļoti bēdīgu ainu – tikai vienā slimnīcā (neskaitot reģionālās slimnīcas un bērnus, kas nedodas pēc palīdzības uz stacionāru) vidēji vienas dienas laikā pēc dzīvnieku kodumiem tiek nogādāti 2 vai 3 bērni. Tas ir nepiedodami daudz.
