Kur paliek bioloģiskās sēklas? “Kalna Smīdes 1” saimnieks par tirgu un tehnoloģijām 1
Drabešu pagasta ZS “Kalna Smīdes 1” darbojas ar bioloģiskajām metodēm un ir specializējusies graudu sēklkopībā un biškopībā. Saimnieks Jānis Sietiņsons un ražošanas vadītājs Uģis Vītiņš intervijā pamato izvēlēto saimniecības specializācijas virzienu, atklāj sēklkopības tehnoloģisko procesu, vērtē aktualitātes Latvijas bioloģisko sēklu tirgū un iezīmē saimniecības nākotnes ieceres. Sarunā piedalās arī Norvēģijas Bioekonomikas institūta NIBIO pētniece zinātņu doktore Ieviņa Stūrīte.
– Kāpēc saimniecības darbības izvēle bija sēklkopība?
Jānis Sietiņsons: – Mūsu darbības princips ir saimniecībā izmantot visas dotās iespējas. Šā iemesla dēļ jau aizvadītā gadsimta 90. gados mēs bijām reģistrējušies VAAD kā sēklu audzētāji. Protams, palielinot sējplatības, sapratām, ka šis virziens ir saglabājams. Pēc neliela pārtraukuma aizvien darbojamies ar sēklkopību, šajā distancē esam jau ilgu laiku.
– Kāds ir sēklu audzēšanas tehnoloģiskais process?
– Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jādarbojas ar ekstensīvām, bioloģiskajai lauksaimniecībai piemērotām šķirnēm. Cenšamies respektēt Latvijā notiekošo selekcijas darbu, kā arī atbalstīt Latvijas selekcionāru darbību. Tomēr ne vienmēr un ne visos gadījumos varam izdarīt izvēli par labu Latvijā selekcionētajām šķirnēm. Neatkarīgi no tā raugāmies uz šķirņu pieprasījumu, uz to, ko zemnieki labprāt audzē, ko viņiem tieši vajag. Ja neviens par šķirni Latvijā vēl neko nezina, iespējams, ar tās sēklu pavairošanu ir vēl jāpagaida.
Monitorējam arī savas augsnes. Mums ir veikta augsnes agroķīmiskā izpēte. Lielākajai daļai savu platību zinām agroķīmisko sastāvu, ko tajās var un ko nevar audzēt. Tomēr tas vēl neko neatrisina. Ar zināmiem augsnes agroķīmiskajiem rādītājiem nepietiek, tie jākoriģē. Fosfora un kālija daudzums, piemēram, jāpalielina. Tādā veidā varētu nonākt pie salīdzinoši viendabīgas augsnes auglības. Tas ir process, ko nevar veikt vienā dienā, jādarbojas pakāpeniski, jāzina, ko un kā darīt.
– Kalna Smīdes 1 apstrādā daudz nomāto zemju. Vai neiet zudumā naudas ieguldījumi to atveseļošanā?
– Šo risku vairāk vērtē bankas, aizdodot naudu. Mūsu pieredze kopš 90. gadu sākuma ir tāda, ka vēl šobaltdien ar iznomātājiem uzturam labas attiecības. Tā ir savstarpēji izdevīga sadarbība, tāpēc turpinās. Minimālais laiks, uz ko slēdzam nomas līgumu, ir pieci gadi. Lauksaimniecībā šāds laika posms ir minimālais cikls, kad kaut ko var ietekmēt un paveikt.
Mēs cenšamies palielināt savā īpašumā esošās zemes īpatsvaru. Tomēr vienā dienā tas nav izdarāms.
– Kāda ir zemes auglība jūsu apsaimniekotajās platībās?
– Tā nav izcili labāka vai sliktāka nekā citviet Vidzemē, kur ir lopkopības nozarei piemēroti darbības nosacījumi. Esam pārliecinājušies, ka augsne, prasmīgi darbojoties, var būt piemērota arī augkopībai. Protams, ir jārēķinās ar reljefu un mitruma apstākļiem, kas, iespējams, nav piemēroti salīdzinājumā ar Zemgales viendabīgajām auglīgajām augsnēm. Protams, ir savas nianses, tomēr darboties var.
Sēklaudzēšanas darbu interesantu padara tas, ka Latvijā mums ir vieni un tie paši sēklu standarti gan konvencionāli audzētai, gan arī bioloģiski audzētai sēklai.
Ikviens ar lauksaimniecību kaut cik saistīts cilvēks saprot, ka konvencionālas audzēšanas gadījumā sēklu lauku var izravēt ķīmiski un augsnes auglību var ietekmēt ar sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem.
Bioloģiskajā lauksaimniecībā nekas no iepriekš teiktā nav iespējams. Ja vēlas sasniegt kaut cik pieņemamu rezultātu, ir jārīkojas atšķirīgi, ar augu maiņu un dabiskiem mēslošanas līdzekļiem. Šā iemesla dēļ bioloģiskās lauksaimniecības sēklu audzēšanas gadījumā sēklas materiāls objektīvi ir vairākas reizes dārgāks nekā konvencionālajā lauksaimniecībā. Ar katru sēklu šķirošanas, tīrīšanas reizi saprotam, ka izmaksas kāpj, iegūtās sēklas daudzums samazinās, tādā veidā ražošanas izmaksas ir daudz augstākas nekā konvencionālajā lauksaimniecībā.
Daudzi saimnieki par to nedomā. Viņi salīdzina konvencionālās un bioloģiskās sēklas cenu un secina, ka pēdējā nosauktā nav adekvāta. Atliek nedaudz padarboties šajā nozarē, pašam iziet visam cauri, lai pārliecinātos, ka bioloģisko sēklu ražošanas izmaksas objektīvi ir daudz lielākas nekā konvencionālās. Arī no bioloģiskajām izejvielām ražotie produkti nevar būt lētāki par produktiem, kas ražoti no konvencionālās lauksaimniecības izejvielām.
– Ar bioloģiskajām metodēm darbojoties, iegūst vairākas reizes mazāku ražu. Kāda ir bioloģisko produktu cenas atšķirība?
– Graudaugu ražas, piemēram, Zemgalē, patlaban pārsniedz 10 t/ha. Bioloģiskās lauksaimniecības tipiskie 1. kategorijas graudaugi dod līdz 2,5–3 t/ha lielu ražu, bet augsnes apstrāde, sēja, novākšana jau tāpēc nav lētāka. Tā vēl nav sertificētas sēklas raža. No šā daudzuma, to attīrot, šķirojot un sertificējot, var iegūt 1 tonnu, labākajā gadījumā 1,5 t lielu sēklas daudzumu. Viss uz lauka esošais daudzveidīgais botāniskais sastāvs ir jānošķiro ar kulšanu un sēklu šķirošanu, tāpēc sēklas iznākums ir salīdzinoši mazs.
– Kā Latvijā darbojas bioloģisko sēklu tirgus?
– Pavisam nesen piedalījos bioloģisko lauksaimnieku sēklkopības darba grupā, kas reizi gadā vērtē aizvadīto sezonu. Bioloģiskās lauksaimniecības sēklu datu bāzē redzams, ka tajā ir vien 140 tonnu zālāju un graudaugu sēklu. Ja datu bāzē nevar nopirkt bioloģisko sēklu, lauksaimnieks prasa atļauju konvencionālās sēklas pirkumam. Ik gadu Latvijā izsniedz vairāk nekā 2000 šādu atļauju. Ja sasummē visas tonnas, iznāk, ka datu bāzē esošās sēklas veido vien 3,2% no kopējā pieprasītā sēklu daudzuma. It kā niecīgs daudzums.
Sertifikācijas institūcijas, kas vāc informāciju no saviem bioloģiskajiem lauksaimniekiem par izaudzēto sēklas daudzumu, protams, uzrāda pavisam citu sēklu daudzumu. Tas nozīmē, ka ne jau visi saimnieki sniedz informāciju datu bāzei un notiek tiešie darījumi ar pircēju. Kopumā situācija nav tik slikta. Jautājums ir par to, kādā rakursā mēs uz šo lietu raugāmies. Ja no datu bāzes skatpunkta – 3,2%; ja vērtējam saražoto sēklu daudzumu, tad šī situācija ir labāka – vairāk nekā 25%. Jāņem vērā, ka 2035. gadā bioloģiskajā lauksaimniecībā vairs nedrīkstēs izmantot konvencionālo sēklu. Bioloģiskajai lauksaimniecībai būs jāvar pašai ražot sev vajadzīgo sēklas daudzumu. Tas ir tālais mērķis.
– Cik daudz Latvijā ražo bioloģisko sēklu?
– Sertificēšanas institūcija Sertifikācijas testēšanas centrs ziņo, ka 2019. gadā ir sagatavotas 160 tonnas sēklu. Otra sertificēšanas institūcija Vides kvalitāte ziņo, ka ir sagatavotas 944 tonnas bioloģiskās sēklas.
Uģis Vītiņš (attēlā): – Tātad datu bāzē parādās 140 tonnas sēklu, tomēr faktiski dabā ir 1140 tonnas bioloģisko sēklu.
– Vai sēklu audzētājiem ir pienākums informāciju par sēklu piedāvājumu ievietot datu bāzē?
– Nav tāda pienākuma. Tā ir brīvprātīga rīcība. Un šā iemesla dēļ Zemkopības ministrija un citas iestādes manipulē ar informāciju, ka valstī nav bioloģiskās sēklas. Redzam, ka reāli tirgū šī sēkla ir.
J. S.: – Tas ir jāņem vērā, ja vēlamies objektīvi novērtēt situāciju sēklu tirgū. Būtu lietderīgi tālāk analizēt sējumu struktūru, un to ir viegli izdarīt. Katrs lauksaimnieks savas sējplatības deklarē Lauku atbalsta dienestā (LAD). Pēc deklarācijām vadoties, varētu saprast, cik daudz sēklas materiāla vajag bioloģiskajā lauksaimniecībā. Ja būtu gribēšana, varētu noskaidrot, kādā sugu un šķirņu griezumā tās vajag. Nākamais – ja būtu saprātīgs sēklu menedžments, saimniecisks menedžments, tad mēs nesētu sertificētu sēklu visā sējplatībā, bet pirktu augstas kategorijas sēklas materiālu 1–2 ha platībai. Nākamajos gados saimniecībā šīs sēklas pavairotu, izmantotu 3–5 gadus, tad bioloģiskās sēklas nepieciešamība būs vēl mazāka.
Realitāte, protams, ir cita. Piemēram, pēc 2017. gada dabas apstākļiem bija jāpērk visa sēkla, tas bija ārkārtas gadījums. Normālā praksē tā nevajadzētu būt. Ļoti svarīgi ir skaidrot lauksaimniekam, kāda ir saimnieciska attieksme pret šo resursu. Ja to censtos īstenot, tad milzīgi lielā vajadzība pēc sertificētās sēklas mazinātos. Arī ar sēklas pirkumu saistītās izmaksas vairs nebūtu tik lielas un tik jūtamas kā patlaban, kad daudzi saimnieki sev izvirza prasību visā zemes platībā sēt sertificētu sēklu. Protams, jāsaprot, ka tehniskās iespējas gatavot sēklas materiālu nebūs katram, tās galvenokārt būs lielajiem ražotājiem.
Ieviņa Stūrīte: – Kur paliek vairāk nekā 1000 tonnu sēklas, kas nav uzrādītas datu bāzē?
– Mēs ar 70% ticamību varētu pieņemt, ka šo sēklu nopērk. Nevar būt, ka nopērk 40 tonnas, bet 1000 tonnas atrodas glabātavā. Šo sēklu pārdod. Ja to neieliek datu bāzē, tas, visticamāk, nozīmē, ka sēklu audzētājs ir noslēdzis līgumus ar pircēju par tās pārdošanu. Tātad saražotajām tonnām klāt būtu jāpieliek vēl atļaujās izsniegtais sēklu daudzums. Tad mēs varētu saprast, cik vispār Latvijā ir vajadzīga bioloģiskā sēkla.
U. V.: – Var jau paņemt visu zemnieku sējumu platību un pareizināt ar to apsēšanai vajadzīgo sēklas daudzumu. Te izvirzās jautājums, kā mēs saimniekojam. Ir jāsaprot, ka ik gadu visi zemnieki sēklu nepērk. Parasti audzētāji nopērk sēklu un ar to piecus gadus darbojas.
Ja savā augu maiņā vēlos ieviest jaunu kultūru, tādu, kas agrāk nav audzēta, tad obligāti ir jāpērk sertificēta sēkla. Šādu gadījumu patlaban procentuāli ir ļoti maz. Nākamais. Salīdzinoši daudz sertificētās sēklas vajadzēs 2020. un 2021. gadā, kad uzskaites sistēmā ievadīs informāciju par jaunajiem bioloģiskajiem ražotājiem. Visiem šiem jaunajiem ražotājiem būs jādarbojas ar sertificētu sēklu. Patlaban bioloģiskās sēklas Latvijā pietiek. Protams, ir jautājums par šķirnēm, ko zemnieki izmanto, lai pirktu lēto konvencionālo sēklu. Tas ir atsevišķs stāsts, ētikas un morāles jautājums.
– Kādas šķirnes esat izvēlējušies audzēt Kalna Smīdēs?
U. V.: – Aizvadītajā gadā šķirņu bija daudz, pat pārāk daudz. Arī mēs vēl mācāmies un vērtējam, kā labāk darboties. Nākamajā gadā noteikti audzēsim mazāk sēklu šķirņu. Sēklu audzētājam pāreja no vienas šķirnes uz citu prasa ļoti daudz darba un arī laika, kura intensīvo darbu sezonā nav tik daudz, kā gribētos. Mēs arī eksperimentējam ar saimniecībai vispiemērotākajām šķirnēm. Aizvadītajā gadā, piemēram, audzējām trīs vasaras kviešu šķirnes – ‘Scirocco, ‘Diskett’ un ‘Uffo’ – un vienu ziemas kviešu šķirni ‘Edvins’. Secinājums – pavisam noteikti ir jāatsakās no ‘Scirocco’ šķirnes. Mūsu gluži subjektīvais viedoklis – tā nav piemērota bioloģiskajiem audzētājiem. Ražība un sējumu biezība nekādā veidā neattaisnojas. Vienlaikus ‘Uffo’ un ‘Diskett’ izskatījās pietiekami labi. Ar šīm šķirnēm turpināsim strādāt.
Līdzīgi ir ar auzām. Pērn darbojāmies ar divām šķirnēm – ‘Laima’ un ‘Galant’. Visticamāk, nākotnē, lai kā gribētu palikt pie Latvijā izveidotās šķirnes, no ‘Laimas’ atteiksimies. Vissvarīgākais iemesls ir ražība. Ar iepriekš nosaukto auzu šķirnēm strādājām 3–4 sezonas. ‘Galant’ visu laiku sevi parādīja vislabāk. Viens rādītājs ir ražība. Otrs – ‘Laima’ ir augumā ražena, tās augums sasniedz 1,80 metru. No šīs auzu šķirnes var iegūt daudz salmu, iespējams, tas kādam ir svarīgi. Mums tas nav svarīgi. Tiesa, ‘Laimas’ stiebri, kaut gan ne visi, tomēr sakrīt veldrē. Priekšaugi auzām bija dažādi – griķi, baltais amoliņš, facēlija, rudzi.
J. S.: – Mēs visu laiku ejam uz optimālo augu maiņu. Ja izņemam kādu kultūraugu no distances, mums atkal viss cikls ir jāsāk no jauna. Jāveido jauna augu maiņa. Tas ir nepārtraukts radošs process. Nevar pateikt – mēs patlaban esam ieviesuši augu maiņu. Pēc gadiem tā būs. Bet ne tik drīz.
I. S.: – Norvēģijā bija izmēģinājums ar vecajām šķirnēm. Secinājām – jo mazāks slāpekļa fons zemē, jo vieglāk šķirni noturēt uz kājām.
J. S.: – Vissvarīgākā problēma ir tāda, ka mēs dažādas kultūras audzējam kā sēklas materiālu citiem lauksaimniekiem. Pircēji – Dobeles dzirnavnieks un Rīgas dzirnavnieks – izvēlas šķirnes, kas ir piemērotākas pārtikas ieguvei. ‘Laimas’ to sarakstos nav.
U. V.: – Tas ir jautājums par tilpummasu. Zviedrijas ‘Galant’ šķirne atrodas tuvu iepriekš nosaukto uzņēmumu prasībām.
J. S.: – Skandināvijā tā ir atzīta kā perspektīva, pārstrādei ļoti piemērota šķirne. Latvijas pārstrādes uzņēmumi uz to ir reaģējuši.
Vēl mums Latvijā ir arī citas auzu šķirnes, tostarp ‘Stendes Dārta’, ‘Stendes Emīlija’. Iespējams, auzu šķirņu skaits ir vēl lielāks. Pārstrādes uzņēmumu izvēle pamatojas uz racionālu kodolu. Tomēr ‘Laimu’ apbērēt nevar. Ir uzņēmumi, kas to izvēlas bezglutēna pārtikas produktu ražošanā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgas dažādas šķirnes dažādiem izmantošanas veidiem. Savukārt lopbarības ražošanai ir vajadzīga masa.
U. V.: – Mums ir divas zirņu šķirnes – pelēkie Latvijā selekcionētie ‘Bruno’ zirņi un dzeltenie zirņi, Skandināvijas šķirne ‘Alvesta’. ‘Bruno’ arī īsti neturas kājās. Esam iecerējuši nākamajā gadā sēt tos mistrā. Tas rada sēklu audzētājam grūtības – zirņi atkal ir jāšķiro, jāatdala no kviešiem vai no auzām. ‘Alvesta’ turas kājās.
Audzējam arī Latvijas ziemas rudzu šķirni ‘Kaupo’. Tās stiebri arī ir gari, tomēr mums tie veldrē nekrīt. Apkārtnes konvencionālajos laukos, kur tos, iespējams, mēslo vai pārmēslo, tie sakrīt zemē. Mums varbūt ‘Kaupo’ nepietiek kādu barības vielu, tomēr tie turas kājās. Savā ziņā tas ir fenomens.
Esam apmierināti ar audzēto griķu šķirni ‘Aiva’. Kuļam to laikā no oktobra sākuma līdz novembra sākumam. Audzējam arī nektāraugus – facēliju un amoliņu.
– Cik daudz sēklas graudu iegūstat no viena hektāra?
J. S.: – Sēklai paliek 50–70% no nokultās graudu masas.
– Vai saimniecībai ir sēklu ražošanai vajadzīgās iekārtas?
– Vēl nav.
U. V.: – Pērkam pakalpojumu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc sēkla ir dārga. Ja mēs graudus paši attīrītu, šķirotu, iespējams, cena būtu mazāka. Katra tīrīšanas reize maksā noteiktu naudas summu. Ja izdodas attīrīt ar pirmo reizi, visi esam priecīgi. Tas notiek ļoti reti – 5–10% gadījumu. Otrajā tīrīšanas reizē parasti izdodas nodrošināt vajadzīgo sēklu tīrību. Ja otrajā reizē neizdodas 100% tīrību nodrošināt, tad ir jārēķina, vai sēklu atmaksājas trešo reizi tīrīt. Iespējams, pareizāk to ir atdot lopbarībai.
J. S.: – Uz vienu kilogramu sēklas ir atļauti vien daži citas sugas graudi vai nezāļu sēkliņas.
U. V.: – Mums patlaban glabātavā ir augsta ataudzējuma labas šķirnes graudi, no kuriem ar parastām mašīnām nevar atdalīt dažus citas šķirnes graudus vai dažas nezāļu sēkliņas. Ir vajadzīgs fotoseparators. Mūsu reģionā 50–100 km apkārtnē tāda nav. Rēķinām, vai atmaksājas vest tālāk un kāda šādā gadījumā būs sēklas cena. Vai tik dārgai sēklai būs pircējs? Vai labāk tomēr pārdot sēklu pārstrādei pārtikas produktos vai lopbarībai?
Latvijā ir vien daži fotoseparatori. Sēklu tīrīšanas kompleksa minimālais komplekts maksā pusmiljonu eiro. Lielākam kooperatīvam – aptuveni divus miljonus eiro.
Kad graudi ir attīrīti, VAAD ņem paraugus un tos vērtē. Ja paraugi atbilst ataudzējumam vajadzīgajām prasībām, tad sēklu sertificē. Ja neatbilst, ziņo mums par neatbilstības iemesliem. Tie galvenokārt var būt sēklu dīdzība un netīrība.
– Vai Kalna Smīdes visus graudus audzē sēklai?
– Sākot darboties, bija vēlēšanās gatavot iespējami vairāk sēklas. Aizvadītais gads parādīja, ka tik daudz šķirņu sagatavot sēklai nav iespējams. Šā iemesla dēļ mēs daļu auzu pārdevām pārstrādei AS Dobeles dzirnavnieks. Visticamāk, arī šogad proporcija starp sēklas un pārtikas graudu audzēšanu būs 1:1. Ja pašiem nav tīrīšanas iekārtu, nevar vairāk sēklai audzēt.
– Kādus sēklu ataudzējumus audzējat?
J. S.: – Pārsvarā no mūsu selekcionāriem pērkam pirmsbāzes sēklu. Tas ir pamats, lai nākamos gadus varētu ar to iztikt, audzēt un piedāvāt gala patērētājam. Dažkārt arī pērkam bāzes sēklu, no tās ataudzējam C kategorijas sēklu. Pērkam sēklu no Latvijas un citvalstu pārdevējiem. Sertificētas sēklas ieguvei vajag vismaz bāzes ataudzējumu.
U. V.: – Tas ir ekonomiski izdevīgāk. Neraugoties uz to, ka pirmsbāzes, bāzes sēkla maksā 1200–1500 eiro/t, ir izdevīgāk pirkt šo vienu tonnu un no tās ataudzēt līdz 30–50 tonnām.
– Dobeles dzirnavnieks, piemēram, pats dod sēklu audzētājiem un par izdevīgu cenu pērk audzēto produktu. Kā vērtējat konkurenci sēklu tirgū?
– Situācija pirms 2–3 gadiem bija būtiski atšķirīga no tās, kas ir patlaban. Visticamāk, sēklu audzētāju bija mazāk un izaudzētās sēklas arī mazāk. Varēja salīdzinoši droši justies, pārdot izaudzēto sēklu varēja viegli. Patlaban situācija saistībā ar to, ka sēklu audzētāju ir vairāk, ir mainījusies. Iespējams, viņi ir iemācījušies darboties, rezultāts ir. Pieļauju, daudzi strādāja, bet nebija rezultāta. Piemēram, sēklām nebija dīdzības vai bija cita neatbilstība. Patlaban konkurence kļūst lielāka, sēklas tirgū ir aizvien vairāk. Patērētājam tas noteikti ir labi, viņam ir iespēja izvēlēties, pirkt lētāk. Neraugoties uz šo tendenci, vēl pāris gadu būs pieprasījums pēc bioloģiskās sēklas. Jau patlaban ir jāmeklē eksporta tirgus, kur pārdošanas iespējas noteikti ir labākas nekā Latvijā. Nav noslēpums, ka visā Eiropā bioloģiskās sēklas nepietiek. Mēs noteikti protam bioloģisko sēklu ražot lētāk nekā Vācijā un Francijā. Latvieši varētu būt konkurētspējīgi, tomēr ir vajadzīgi koncepti, sakari. Ir jāmeklē tirgi, pārdošanas iespējas.
– Vai tas nozīmē, ka sēklu audzētājiem ir vajadzīga arī kooperācija?
– Lauksaimnieku kooperācija varētu palīdzēt. Vienas kravas mašīnas eksports nav izdevīgs. Transports mūsdienās maksā ļoti dārgi. Uz kooperēšanos mēs Latvijā esam diezgan kūtri. Ikviens vēlas darboties pats par sevi, savā stūrītī. Ir jārunā, jācenšas pārliecināt kolēģus, konkurentus un kaimiņus par kooperācijas svarīgumu. Kādā brīdī ražosim vairāk sēklas, nekā vietējam tirgum vajadzīgs, un tad bizness apstāsies.
J. S.: – Sēkla bioloģiskajā lauksaimniecībā ir īpašs sarunu objekts. Bioloģiskajā lauksaimniecībā visam būtu jābūt bioloģiskam. Vien tad var runāt par bioloģisko lauksaimniecību. Sēklu gadījumā ir iegājies izņēmums, protams, likumīgs, ka var izmantot arī konvencionālo sēklu. Bioloģiskajam audzētājam ir ērti, ka viņš šo konvencionālo sēklu var nopirkt lētāk. Viņam šķiet, ka 2035. gads ir ļoti tālu un, iespējams, mainīsies likumi. Šis ieradums ir ļoti spēcīgs un ekonomiski izdevīgs. Šā iemesla dēļ sēklu audzētāju skaits bioloģiskajā lauksaimniecībā gadu no gada ir nemainīgs – tie ir 10–11 sēklaudzētāji. Bioloģiskajam sēklu audzētājam nav nekādas garantijas, ka viņa izaudzēto nopirks. Sēkla nav lieta, ko gadu desmitiem var glabāt glabātavā. Zemniekam nav arī tādas rocības, lai iesaldētu līdzekļus uz ilgāku laiku. Tāpēc sēklkopība Latvijā neuzplaukst.
– Vai datu bāze ir vienīgais informācijas avots atļauju izsniegšanai konvencionālo sēklu pirkumam?
– Jā, datu bāze ir vienīgais pamatojums. Mehānisms, kas dod atļauju. Ja datu bāzē ir sēkla, tad atļauju pirkt konvencionālo sēklu nedod. Protams, domājot par mūsu lauksaimnieku ērtībām, kopš 2019. gada pavasara ir atļauts datu bāzē ievietot arī citu Eiropas valstu sēklaudzētāju piedāvājumu. Ārpus Latvijas sēklas ir būtiski dārgākas nekā mūsu valstī. Visticamāk, šis lēmums nedos cerēto. Sēklu eksports būtu virziens, kas dotu lielākas garantijas nekā mūsu svārstīgais iekšējais tirdziņš.
U. V.: – Datu bāzi visiem Eiropas tirgotājiem atvēra tāpēc, ka redzēja bioloģisko sēklaudzētāju prasīto augsto cenu par sēklu. Domādami, ka no ES piedāvās lētāku sēklu, deva šo iespēju. Mēs skaidri zinām, ka ES līdzvērtīga sēkla maksā daudz vairāk. Zemkopības ministrijas lēmēji izdarīja pat sliktu, jo patlaban datu bāze piepildīsies ar bioloģisko sēklu, zemniekam nebūs iespēju pirkt konvencionālo, būs jāpērk dārgā importa sēkla.
Mēs saprotam, ka importa sēkla rada konkurenci, tomēr jūtamies salīdzinoši labi tāpēc, ka mūsu sēkla noteikti būs lētāka nekā daudzās citās ES dalībvalstīs audzētais produkts.
– Kāda ir autoratlīdzību maksājumu selekcionāriem nozīme sēklaudzēšanā?
J. S.: – Visu sēklu pirkumi saimniecībā notiek, balstoties uz licences līgumiem. Tajos ir noteikta autoratlīdzība. Licences līgumi nosaka, ka autoratlīdzības maksa ir piesaistīta pārdotajai tonnai, dažkārt tā kombinējas, runa ir arī par apsētajām platībām. Patlaban tie ir 35–50 eiro/t.
U. V.:– Tas ir daudz. Konvencionālajai sēklai, visticamāk, ir tādi paši maksājumi, nav variantu nemaksāt. Kā mēs zinām, vien retais parastais zemnieciņš maksā autoratlīdzības maksājumu. Saimnieki neuzrāda savas apsētās platības. No sējplatības viņiem būtu jāmaksā 2–3 eiro/ha.
J. S.: – Tas nav īpaši liels maksājums. Te atkal ir runa par ieradumu – kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Kaut gan citās intelektuālā darba nozarēs, piemēram, mūzikā, mākslā, ar autoratlīdzību esam akceptējuši intelektuālo ieguldījumu. Šķiet, lauksaimniecība ir ārpus autoratlīdzību maksājumu nozares. Skaidrs, ka cita mehānisma atlīdzībai selekcionāram nav. Autoratlīdzība selekcionāram ir atalgojums par šķirnes veidošanu, tās uzturēšanu un saglabāšanu. Nevar ar altruismu izveidot un uzturēt šķirni. Ir jābūt ekonomiskajam pamatojumam.
Brīdī, kad sēklkopība kļūs sakārtotāka, nevajadzēs šo autoratlīdzības maksājumu uztvert kā ļoti apgrūtinošu. Tas atkarīgs no pašiem lauksaimniekiem – ja viņi jutīs nepieciešamību pēc sertificētās sēklas un redzēs atdevi, būs pasūtījums, tad nozare sakārtosies. Mēs nevaram lūgt selekcionārus – pagaidiet 5–10 gadus. Ir jāsaprot, ka visas iesaistītās puses ir tirgus dalībnieki un visiem ir jāsadarbojas.
UZZIŅA
ZS Kalna Smīdes 1:
-dibināta 1991. gadā;
-specializācija: graudaugu, pākšaugu sēklkopība un biškopība;
-zemes platība: apsaimnieko 350–400 ha LIZ, tostarp īpašumā 55 ha zemes;
-nodarbināti viens divi strādnieki;
-dalība NVO: biedri Latvijas Biškopības biedrībā, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā, Latvijas Sēklu audzētāju asociācijā;
-tehnikas parks: traktors, kombains, arkls, divas sējmašīnas, piekabes.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
